Polija nav tikai ātrgaitas šoseja uz “Eiropu”. To es sapratu tikai šajās ziemas brīvdienās, kad bez konkrēta plāna iekāpām auto un devāmies “kaut kur uzkāpt kādā kalnā”. Parasti Polija man asociējas ar milzīgu zemes pleķi uz kartes, kuram nepieciešama vesela diena, lai izbrauktu cauri un nokļūtu kaut kur dziļāk Eiropā. Taču šoreiz mēs nesteidzāmies. Nesteidzīgs brauciens līdz Varšavai. Nakts motelī. Nesteidzīgs brauciens līdz Krakovai, kurā plānots satikt nesen Jordānijā iepazītos ceļojuma draugus.
Svētku laikā Krakova ir ļoti skaista, taču atrast labu vietējo restorānu, kurā piektdienas vakarā būtu brīvs galdiņš, ļoti grūti. Pēc vairākiem apstaigātiem restorāniem mūsu izvēle krita uz mums tik iemīļoto tuvo austrumu virtuves restorānu, kurā bija iespēja mieloties ar falafeļiem, dažāda veida humusiem un marinējumiem. Krakovā noteikti iesaku aiziet uz “Rynek Underground” muzeju, kas cilvēkiem ir atvērts tikai no 2010. gada, jo tikai 2009. gadā sākās tā būvniecības darbi. Šis vēstures muzejs atrodas pazemē, un tajā ir iespēja ielūkoties, kā viduslaikos dzīvoja vietējie iedzīvotāji. Muzejā ir iespēja noskatīties arī vairākas īsfilmas, lai vairāk izprastu Polijas vēsturi.
Pie draugiem mazliet sajutos, kā uz laukiem atbraukusi, jo galdā tika likti pašu gatavoti labumi, kas palikuši no Ziemassvētkiem un tie daudz neatšķiras no mūsu svētku maltītēm – šķovēti kāposti, zivs un saldajā kārtīga magoņmaize. Ne tāda, kurai nedaudz magones uzkaisītas, bet tāda kārtīgi melna. Un, protams, saimnieki viesmīlīgi liek arī nobaudīt pašu senču brūvētos dzērienus ar grādiem – bija gan cidoniju, gan citu ogu. Jāsaka, ka ļoti garšīgi. Daudz aizrauties nedrīkst, jo rīta agrumā jau jādodas pretī kalniem.
No draugiem saņēmuši instrukcijas par vairākām vietām, kur būtu iespējams uzkāpt kalnā, devāmies tiem pretī ar atplestām rokām. Ha! Taču kalni mūs ar atplestām rokām gan negaidīja. No rīta puses, kad vēl brokastojām, sāka snigt un snigšana nerimās. Tuvojoties ciematiņiem, no kuriem būtu jāsāk pārgājiens, mašīnu daudzums strauji palielinājās, bet braukšanas ātrums stipri samazinājās. Jau līdz tam, ka pārdesmit metrus nobrauc piecās vai pat desmit minūtēs. Redzam automašīnas braucam atpakaļgaitā pa pretējo joslu. Parādās arī divas ceļa zīmes – “ar ķēdēm” un “slīpums 20%”. Aiz līkuma arī paveras plašāks skats uz notiekošo – automašīnas netiek kalnā. Dažas apstājušās malā un apauj riepas ar ķēdēm, dažas brauc atpakaļ. Arī mēs ar neatbilstošām riepām šādiem ceļiem, bez ieskrējiena (jo reāls korķis), pāris reizes nospolējām un atpakaļgaitā devāmies no slīpuma lejā. Še tev! Jau pirmā mācība. Tā kā lielas pieredzes ar ziemas kalniem mums vēl nav un es sevi galīgi nevarētu saukt par ziemas cilvēku, tad skaidrs, ka mājās esot līdz šādam priekšmetam, kā riepu ķēdes, nemaz neaizdomājāmies. Varējām taču no kāda aizņemties vai paši nopirkt, jo šeit vienīgās, ko redzam benzīntankā par 80 EUR īsti pirkt negribas. Labi, ka draugi mums bija ieteikuši vairākas vietas, kur varam kāpt kalnā, tad braucām uz nākošo.
Jāsaka, ka pat braucot gar apsnigušiem kokiem un ceļiem, sirds no prieka lēkāja par to skaistumu. Ņemot vērā, ka Latvijā viss bija pelēks un slapjš, bijām mazliet noilgojušies pēc kraukšķoša sniega. Un to arī veiksmīgi dabūjām. Mašīnu atstājām pilsētā Rabka Zdroj un devāmies savā pirmajā nelielajā pārgājienā. Plašumi, visapkārt balts, nelieli kalni, kuri tāpat ik pa laikam aizsit elpu un paliek pavisam karsti no slīpās iešanas. Cauri mežiem, apsnigušām eglēm un līdz ar krēslu mēs sasniedzam kalnu namiņu. Mazliet vēl pagājuši tam garām, jo vēlamies sasniegt augstāko punktu, saprotam, ka nekādu dižo skatu šeit nebūs un laiks atgriezties. Kāds cits gājējs mums arī norāda, ka būtu laiks atgriezties, jo tūlīt iestāsies tumsa un jautā vai mums ir lukturi. Jā, arī tos mēs aizmirsām mājās. Otrā mācība. Nākas iztikt ar tiem lukturiem, kas ir mobilajos telefonos, “powerbankās” un rācijās. Ērti nav tās turēt rokās, bet nav jau citu variantu.
Kalnu namiņu aura sasilda tikpat, cik siltā zupa. Uzēduši zupu, iedzēruši tēju, esam sasildījušies un nu jau pilnīgā tumsā laiks doties atpakaļ. Skats uz izgaismoto pilsētu lejā. Skaisti! Lejā brīžiem skrienam, jo nav tik slīps, paskriet var. Siltāk un ātrāk. Kopā šajā pārgājienā nogājām 17 km un uzkāpām 950 m.v.j.l. Tāda laba iesildīšanās, lai jau rīt dotos uz lielākiem kalniem.
Esi sveika, Slovākija! Garām braucošie dabas skati liek smaidīt ik mirkli. Un tad pēc mirkļa tas wow moments. Tā milzīgā, baltā piramīda – Augstie Tatri! Mašīnas sēdeklī dīdījos kā mazs bērns. Jā, mēs tūlīt, tūlīt tiksimies.
Laikapstākļi bija absolūti burvīgi, un tie man norādīja uz manu trešo kļūdu – es mājās biju aizmirsusi saulesbrilles. Saule atspīdēja sniegā tik spoži, ka asaras bira un, nonākuši Stary Smokovec (1010 m.v.j.l.) kalnu ciematiņā, pirmkārt devos uz sporta preču veikalu, kur iegādājos jaunas saulesbrilles. Jāsaka gan, ka šajā ciematiņā ar automašīnām vairs nevienu nelaida, jo cilvēku pieplūdums milzīgs. Ceļu policijas darbinieki visus novirzīja apkārt. Gribējām pa vienu slīpu ceļu tikt mazliet tuvāk ciematiņam, bet lieki teikt, ka arī šajā kalnā ar mūsu riepām netikām. Nācās vien auto atstāt tālākajā stāvvietā, kas mums nozīmēja dažus kilometrus klāt pārgājienam.
Savu pārgājienu uzsākām diezgan ātrā tempā, jo pulkstenis jau atkal skrēja mums pa priekšu un rādīja jau agru pēcpusdienu, kas nozīmē, ka mums ir tikai dažas stundas laika, līdz atkal iestāsies krēsla, kurai sekos pilnīgi melna tumsa. Cilvēku tik daudz, ka grūti tiem izspraukties cauri. Rinda uz funikulieri milzīga – cauri visai pilsētai. Mēs, tāpat kā vēl daži simti cilvēku, dodamies ar kājām augšup. Sākumā ceļš ļoti plats, tik plats, ka pa to var izbraukt auto. Taču slīpums jau ievērojams. Karsti. Pa vienai kārtai velku nost. Beigās eju tikai termoveļā un vēju aizturošā jakā. Pirmajā pieturvietā, kur citi jau iekož maizītes un dzer tēju, man sajūtas, ka nu viss, vairs nav spēka.
Jāsaka, ka beigās izrādījās, ka tie ir tikai 10% no noietā. Protams, vienmēr atrodas otrā un trešā elpa, un spēks pats uzrodas. Uzkāpuši vēl mazliet augstāk nonākam jau lielākā pieturvietā – Hrebienok (1289 m.v.j.l.), kur ir arī restorāns, ledusskulptūru kupols un funikuliera pietura.
Mēs dodamies tālāk. Pēc neliela gājiena nonākam krustpunktā, kur jāizlemj, pa kādu taku iesim. Ceļa zīmes norāda aptuveno iešanas laiku katrai takai – pusstunda tā kā par maz, stunda arī nav īsti pietiekoši, ko vēlamies šodien vēl noiet. Redzam, ka tās takas pāriet kalnu upei un jau lēnām dodas lejup. Ar šaubām, bet tomēr pieņemam lēmumu veikt pārgājienu pa taku, kurai vēl nepieciešamas 2 h 50 min. Sākumā tā neomulīgi, jo neviens pa šo taku neiet un neviens arī nenāk pretī. Sniega sega milzīga pa nakti sasnigusi, taču šaura taciņa iestaigāta. Pēc brīža jau sastopamies ar citiem gājējiem, kas mazliet nomierina. Taču, kopš izvēlējāmies iet pa zilo taku, ceļš palicis pavisam šaurs. Tik šaurs, ka grūti izmainīties ar pretimnācējiem. Solis pa labi vai pa kreisi un iegrimsti metru dziļā sniegā. Pirmo stundu pārgājiens patīkams, takai neliels slīpums, tā ved cauri mežam, pāri kalnu upei. Un tad sekoja kas tāds, kam nebijām īsti gatavojušies. Slīpums palielinājās, bieži vien taka veda gar pašu krauju. Taka veda taisni augšā kalnā. Un šeit nācās apzināties savu ceturto kļūdu – mums nebija dzelkšņu, ko uzmaukt virsū zābakiem. Reizēm taka tik dziļa, kā labirints un sniegs sniedzas līdz gurniem, taču apakšā horizontālas priedes, kurām jākāpj pāri. Un pie noteikta noguruma pakāpes, kājas vairs īsti necilājas. Ceļš tikai augšup, reizēm tik slīpi, ka vieglāk un drošāk pārvietoties uz visām četrām. Taču kādi skati. Skatiens atpakaļ lika galvai sareibt, bet skats, ko ieraudzīju, lika man iemīlēties ziemas kalnos. Saulriets lika apstāties un kārtējo reizi apzināties, cik mūsu planēta ir skaista.
Ilgi stāvēt nedrīkst, jo paliek vēsāks un redzam arī pamazām krēslu tuvojamies, bet mēs vēl tikai ejam augšup. Sajūta, ka esam pēdējie, bet nē - izrādījās, ka aiz mums bija vēl daži kāpēji.
Palicis vēl tikai kāds kilometrs, bet spēki jau sāk izsīkt. Ir grūti. Kārtējā nogāze pie pašas takas malas, tik tuvu, ka akmenī iecirstas ķēdes. Mana piektā kļūda – šādiem kāpieniem vecmammas adītie dūraiņi laikam īsti nebūs piemēroti. No sniega tie savēluši mazas pikas, un uz ķēdēm slīd. Vairākas reizes galvā jautājums – ja es ripotu, cik tālu es aizripotu lejā? Kā mani izglābtu? Labāk skatīties tikai uz priekšu un par to nedomāt. Vēl viens ļoti stāvs kāpiens, līdz aiz līkuma ieraugām kalnu namiņu. Prieks un laime, bet līdz tam vēl jātiek. Iestājoties tumsai, mēs arī sasniedzam plānoto kalnu namiņu – Zbojnicka Chata (1960 m.v.j.l.). Nonākot kalnu namiņā tā burvīgā kopības sajūta ar citiem, skatieni, smaidi, sarunas. Visi pieveikuši to pašu. Citam gan pieredze lielāka un tāds parasts pēcpusdienas gājiens vien bija. Mums tāda ziemas kalnu pieredze pirmā, līdz ar to emocijas spēcīgākas un gandarījums par padarīto liels. Atslābuma asara nobirst pār vaigu. Četras saspringtas stundas aizvadītas kāpjot augšup Augstajos Tatros.
Aiz loga vēroju kalnus, pati sēžot namiņā, kurā sprakšķ kamīnā degošā liesma. Sirreāla sajūta – tur ārā dzēlīgs vējš un sals, bet te tāds absolūts miers. Vērojam tos, kuri vairāk pieredzējuši – viņiem līdzi paņemtas čības, lai atpūšoties var pie kamīna izžāvēt zābakus un zeķes. Šo varam saukt par mūsu sesto mācību, jo mums nekā līdzi vairāk par ūdeni, termosu un maizītēm nebija. Ilgi sēdēt nevaram; tā kā nepaliekam nakšņot kalnu namiņā, esam pieveikuši tikai pusi no pārgājiena, jo vēl jātiek lejā. Ar stundu pietiek, lai mazliet atjaunotu spēkus un sasildītos.
Ārā iestājusies pilnīga tumsa un, paejot mazliet prom no kalnu namiņa, virs galvas parādās miljoniem zvaigžņu. Kalna augšā tās šķiet tuvākas.
Ceļš lejup galīgi nav viegls, jo slīpums ir tik stāvs, ka ik pēc brīža nokrītu uz dibena. Kopā manā kontā bija 16 kritienu – daži ejot augšup, pārējie visi lejupceļā. Cenšos iet, bet visu laiku slīd un vieglāk ir notupties un šļūkt. Kaut tas nav labākais, ko darīt, jo taka pēc manis paliek vēl slidenāka, bet aiz mums vēl ir cilvēki. Mazliet mierina doma, ka citiem vismaz zābaku dzelkšņi uz kājām. Parasti saka, ka mājupceļš īsāks un ātrāks, bet brīžiem ejam un nevaram sagaidīt kādu pagriezienu vai akmeni, vai mežu, vai upi, ko atceramies, lai savā galvā saprastu attālumu, cik vēl jāiet. Apstājamies tikai tad, kad sasniedzam kalnu upi, jo tur arī beidzas grūtākais un slīpākais ceļš. Gribas dzert, bet ūdens tik auksts atdzisis, ka salst zobi un sāp kakls. Vienīgā iespēja atšķaidīt ar pāri palikušo tēju, lai vismaz mazliet varētu remdēt slāpes. Aukstums dzeļ arvien spēcīgāk. Viļņaini. Iedzeļ, bet pēc mirkļa paliek mazliet siltāks. Nonākot lejā, mani cimdi bija sasaluši gabalā, šallei izveidojusies ledus kārta, un es nejutu rokām pirkstu galus. Lai nokāptu lejā bija nepieciešamas 2 stundas un 45 minūtes un kopā pa šo dienu mēs pieveicām 26 km. Tikai iekāpjot mašīnā, ieraudzījām, ka temperatūra nokritusies līdz -14 grādiem. Tad cik bija tur augšā?
Pavisam nejauši norezervēju naktsmītni, kas beigās izrādījās klosteris, kuras numuriņā bija vanna. Sēdēju stundu vannā, mēģinot sasildīties. Sāpēja visas maliņas un nākošajā dienā tāpat. Pie sevis nodomāju – šobrīd kalnu būs gana!
Bija laiks pamazām doties uz māju pusi. Atpakaļceļā uz Latviju paviesojāmies dažādās Polijas pilsētās, izbaudot svētku sajūtu un sagaidot jauno gadu. Taču jau nākamajā dienā pēc atpūtas dienas, galvu nepamet viena doma – es iemīlējos ziemas kalnos, ziemas pārgājienos, un man tik ļoti gribas atpakaļ kalnos. Domāju, ka šis bija labs sākums manām attiecībām ar kalniem ziemā. Pasaulē ir tik daudz kalnu, daudz lielāku un varenāku, kuri mani salauzīs un darīs stiprāku. Uz tikšanos tuvākajā nākotnē!