Šodien bija tāda visai interesanta diena. Cēlāmies agri, jo tāls ceļš ejams. Izejam 5:30. Laikam esam pirmie svētceļnieki, jo gar ceļa malu ejot izvairos, lai neuzkāptu pelei. Nākamos pārdesmit metros saskaitījām ap desmit pelēm, kas no ceļa ieskrēja siena čupā vai alā.
Šorīt tomēr nebija tik auksts, kā domāju. Legingos un džemperī nesalst. Šodien visas dienas garumā skaistākās bija debesis. Tik daudz krāsu no rīta.
Un tie mākoņi.
Ap 15to kilometru saprotu, ka esmu sabeigusi potīti. Sāp uz katra soļa, nevaru to vispār pakustināt. Iepriekš uztraucos par ahileju (kājas aizmuguri), bet nekad nebiju iedomājusies, ka no kalniem var tā sāpēt kājas priekšpuse. Saprotu, ka saites. Un ar saitēm švaki, jo īsti neko izdarīt nevar. Neko darīt – izdzeru pretsāpju līdzekļus. Nākamais apstāšanās punkts pēc 5 km. Un ir jāizlemj – vai šo dienu beigt tur ar 20 km, jo nākamais apstāšanās punkts ir tikai vēl pēc 17.3 km – tas ir lielākais posms Santjago ceļā, kur pa vidu nekā nav. Ne vienas apdzīvotas vietas, ne ūdens. Cenšos sevi pierunāt, ka jāmet miers. Desmit reizes sevi pārliecinu un pārdomāju. Zāles ar neiedarbojas. Sasniedzu ciemu. Esmu izlēmusi palikt. Taču ir jāgaida kamēr atvērsies alberģes, jo parasti tās atveras ap 13, bet sasniedzot pilsētu, bija tikai 10:30. Atrodu kafejnīcu. Atnāk arī mani itāļi. Visi mani sabučo un atvadamies, un norunājam pēc 3 dienām tikties Leonā, kur būs viņu finišs, jo viņi neiet pilno ceļu.
Ēdu riekstiņus un dzeru kolu. Pie blakus galdiņa dzirdu sakām, ka alberģe jau vaļā. Eju un man pasaka, ka viss jau pilns. What? Ļoti daudzi neizvēlas iet to garo posmu vakara pusē, ja ir jau pārdesmit kilometri kabatā. Ejot uz alberģi, saprotu, ka zāles ir iedarbojušās un nekas nesāp. Man maz vajag, lai pārdomātu un, protams, izlemju tomēr iet tālāk. Zinu, ka zāles ir pagaidu risinājums. Zinu, ka pilsētā bija vēl daudz citu alberģu. Bet man bija bēdiņa un tik ļoti gribējās iet. Jo muskuļi pieraduši un nesāp. Spēks ir. Gribasspēks vēl lielāks. Tikai tās saites, saites.
Es biju tik laimīga būt atkal uz ceļa un iet. Tik laimīga, ka aizmirsu, ka vajadzētu paēst normāli. Aizmirsu par ūdeni – kad pārbaudīju, sapratu, ka man ir aptuveni 0.5L ūdens. Aizmirsu, ka esmu noņēmusi jau visus plāksterus no potenciālajām tulznu vietām. Pilnībā aizmirsos ceļā. Nezinu no kurienes tas radies. Ja apetīte rodas ēdot, vai iešanas prieks rodas ejot?
Bija doma iegriezties te.
Ar sevi sarunāju, ka 17.3 km nav daudz un izturēšu. Ir viegli. Nav nemaz tik karsts. Šodien ceļš, salīdzinot ar citām dienām garlaicīgs un tikai taisns.
Ejot gar vecu savrupmāju, tādu kā spāņu seriālos, dzirdu onkuli skaisti dziedam. Ļoti skaisti. Un pēc divām sekundēm: “Agnes! Agnes!” Mani itāļi turpat zem kokiem noslēpušies no saules un ēd. Ko gan citu viņi var darīt.
Tā kā izlēmu šodien iet lēni, tad viņus tur atstāju un soļoju tālāk. Gan jau drīz panāks. Bet tā arī līdz alberģei nepanāca. Pēc dažiem kilometriem satiku Aaron no Amerikas. Temps mums sakrīt un pēdējos 10 km soļojam kopā. Aaron ir ugunsdzēsējs, un tāds viņš patiesi izskatās. Pa nedēļu viņš ir jau nometis 12 kg. Parunājamies par dzīvi, hobijiem, filmām, par to cik kaķus un suņus ir izglābis. Jautāju viņam par prezidentu, viņš saka, ka jau sen gaidīja šo jautājumu, jo to jautājot visi.
Lēnu garu arī beidzot sasniedzam alberģi. Sajūta, ka tā lēnām ejot un bez stresa, var tikt vieglāk un ātrāk uz priekšu. Nebija grūti. Šodienu var raksturot ar šo vienu bildi – ceļš uz nekurieni.
Zinu, ka varbūt nebija prātīgi un vajadzētu atpūtu potītei, bet jūtos par 17.3 km tuvāk savam mērķim, un tas nozīmē arī mājām. Protams, atpakaļ ceļa biļešu datumu tas neizmainīs, bet morāli ar katru soli jūtos tuvāk mājām.
Arlabunakti,
Adžī
11.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 2.80 eur
- Kola 1.20 eur
- Vakariņas 10 eur
- Alberģe 5 eur
- Uzkodas pirms vakariņām 4 eur
- Pulksteņa mērījums 40 km