Izraēla - kontrastu zeme

"Hei! Meklēju foršu travelbadiju ceļojumam uz Izraēlu." Tādi bija mani ievadvārdi Facebook ierakstā 2016. gada septembra beigās. Tobrīd vēl nenojautu, ka šie vārdi mani aizvedīs brīnišķīgā piedzīvojumā kopā ar četriem, jā veseliem četriem, trakoti foršiem līdzbraucējiem. Daži līdzbraucēji savā starpā pat pazīstami nebija, taču visi man uzticējās, jo man ir patiesi forši draugi. Kas par personībām – Inga, Kristīne, Edgars, Jānis un es – piecu šekeļu (tāda bija arī mūsu mirkļbirka) komanda bija nokomplektēta.

Iegādājušies lētās Wizzair aviobiļetes un apdrošināšanu, nespējām sagaidīt izlidošanas dienu. Šoreiz ceļojuma plānošanai laika nevienam neatlika, tādēļ vien uzmetām aptuvenu plānu pirmajai un otrajai dienai, un virspusēji apjautām, ko darīsim pēc tam. Kopumā ļāvāmies plūsmai, kur Izraēla mūs pati aizvedīs.

Bijām jau informēti, ka Telavivas lidostā ir viena no stingrākajām muitas kontrolēm pasaulē, tādēļ apbruņojušies ar pacietību, ieņēmām vietu rindā. Pēc aptuveni 30 minūtēm pienāca mana kārta atbildēt uz jautājumiem par to, kādēļ mana pase tā izskatās (iepriekšējā ceļojumā tā izmirka), ko esmu darījusi Turcijā un vai man tur ir draugi, un vispār ko es te taisos darīt. Pastāstījuši taisnību un tikai taisnību, devāmies tālāk. Visi priecīgi, satraukti, ziņkārīgi. Sākumā!

Brauciens ar vilcienu, pareizā pietura, bet pēc tam vairākas stundas maldīšanās pa Telavivu pašu spēkiem, izstaigāti parki, šķērsoti tilti, līdz beidzot pārguruši, sasniedzām vajadzīgo ielu, kur atrodas mūsu pirmās nakts apartamenti. Meklējot ieeju, uzrunājām vīru, kurš mums pateica, ka esam pavisam citā rajonā. Nē, tā nevar būt! Saule jau riet – bijām plānojuši arī šo dienu veltīt Telavivas promenādes apskatei. Izlēmām par labu sabiedriskajam transportam, kurš mūs nogādāja vajadzīgajā vietā, un mēs ar tumsu ievēlāmies dzīvoklī.

Grēks uzreiz gulēt iet, tādēļ devāmies naksnīgā pastaigā pa promenādi. Atradām pludmales bāru, kurā pasūtījām ūdens pīpi un Smirnoff Ice kokteili pudelītē. Kokteilis vien te maksā ap 8 EUR. Bet tā kā mūsu kompānijā alkoholam bija niecīga nozīme, tad ceļojuma laikā tas tika lietots vien pāris reižu pie vakariņu galda.

Jau iepriekš zinājām, ka Telaviva ir pārvērtusies par eiropeisku metropoli, tādēļ tur daudz laika pavadīt nevēlējāmies. Vēlējāmies baudīt īsto, autentisko, patieso Izraēlu un tās kultūru, cik nu spējam tai tikt klāt. Tādēļ pirmajā dienā vien nogājām visu garo Telavivas promenādi līdz Old Jaffa – senās ostas pilsētai. Pilsēta ar šaurām ieliņām un pasakainu Telavivas piekrastes panorāmu.

Pēc Old Jaffa apskates taisnā ceļā devāmies uz autoostu, lai dotos tālāk uz Jeruzalemi. Pa ceļam palēkājuši bērnu laukumā, nonācām sešstāvīgā autoostā. Autobusi jaunākās klases – ar kondicionieriem, ērtiem krēsliem, telefonu lādēšanas funkciju, bezmaksas WiFi un cena vien ap 3 EUR un stundas laikā bijām Jeruzalemē.

Izkāpjot no autobusa pārņēma tā sajūta, ka esam tur, kur vēlējāmies nokļūt – šeit ir tā patiesā Izraēla, pirmais, kas par to liecina ir vietējie iedzīvotāji – ebreji, arābi, palestīnieši un to apģērbi un galvas rotas. Bijām rezervējuši hosteli vienai dienai, taču kopīgi uzreiz izlēmām, ka paliksim papildu vienu dienu.

Hostelis atradās uz galvenās Jeruzalemes ielas, kura aizved uz Jeruzalemes vecpilsētu, tur arī devāmies. Jeruzalemes vecpilsētu ieskauj mūris, kuru veido četri kvartāli – kristiešu, ebreju, musulmaņu un armēņu. Taču tiem nav stingri noteiktas robežas. Mūra ārpusē – Vecpilsētas austrumu un dienvidu pusēs slejas Eļļas kalns un Cionas kalns, kur saskaņā ar Bībelē teikto risinājās Jēzus Kristus mūža pēdējo dienu notikumi, savukārt ziemeļu un rietumu pusēs plešas modernie pilsētas rajoni.

Arī šeit ļoti liela nozīme ir tirdzniecībai, tādēļ visas šaurās ieliņas ir veikaliņu apdzīvotas un katrs pārdevējs cenšas piesaistīt uzmanību, kā nu izdodas. Ja nemāki kaulēties, tad labāk veikaliņā iekšā neej, jo pirmā cena būs tieši tik liela, lai pirmais kaulēšanās cipars būtu vismaz par 50% mazāks, nekā pārdevēja minētais. Savu kokvilnas kreklu no 400 šekeļiem nokaulēju uz 55 šekeļiem.

Izstaigājuši mūra iekšieni, arī mēs devāmies pie Rietumu sienas (Western Wall) jeb Raudu mūra. 

Uzzinājuši, ka Klints kupola mošeja (Temple Mount) apmeklētājiem ir atvērta vien noteiktā diennakts stundā, Vecpilsētu todien pametamām, lai atgrieztos nākošajā dienā. Rītu uzsākām mūrim no otras puses – apstaigājot Jehošafata ieleju, kur atrodas kristiešu, ebreju un musulmaņu kapsētas.

Apstaigājuši to, devāmies uz Klints kupola mošeju, kur ielaiž tikai ļoti īsā un konkrētā laikā posmā. Tādēļ rindā bijām jau laicīgi. Pašā mošejā ieiet ir atļauts tikai musulmaņiem, pārējie to var apskatīt tikai no ārpuses. Šeit arī es saņēmu pirmo aizrādījumu – man esot jāuzvelk kaut kas garāks pāri – sieviete norāda uz vīrieti, kurš iznomā apmetņus. Jāsaka, ka man mugurā bija bikses, kuras gan bija bez kabatām un apspīlētas, iespējams, tādēļ tas tika uzskatīts par nepieņemamu. Neko nomā neņēmu – vilku pāri savu pusgaro jaku, kaut bija silts un tā nebija nepieciešama, bet vismaz dibenu nosedza un neviens vairs man neko neaizrādīja. Lakati galvā un varējām doties baudīt skaistumu. Šeit aizāvās elpa. 

Nākošās trīs dienas bijām noīrējuši auto. Mūsu plāns bija Nāves jūra, tad lejā uz dienvidiem un ar loku atpakaļ caur Betlēmi uz Jeruzalemi. Neko konkrēti nebijām rezervējuši, nezinājām arī, kas mūs tur sagaidīs.

Braucot ceļš lutināja – palmas, kraujas, tālumā jau redzama Nāves jūra, bet piebraukt uzreiz nebija iespējams. Atradām vietu, kur pie kraujas ieturēt pikniku, pagaršojām ar mēles galu sāļo ūdeni un devāmies tālāk.

Nonācām vienā kūrortā Nāves jūras krastā, kur tiešām šķita, ka visi izmiruši, devāmies pa sāls un grants veidotu pontonu. Pa pontonu nogājuši kādus 2 km, sapratām, ja turpināsim iet, tad nonāksim Jordānijā.

Turpinot ceļu ieraudzījām dabas rezervāts Ein Gedi, kur mūs vairs iekšā neielaida, jo jau bija pēcpusdienas. Izlēmām atgriezties no paša rīta un devāmies un nu jau rezervēto naktsmītni.

Atgriezāmies paši pirmie – jau pirms plkst. 8:00 Ein Gedi dabas rezervātā ir vienas no lielākajām un populārākajām pārgājienu takām, kā arī tajā ir sastopami avoti, ūdenskritumi un kazas, kā arī citi dzīvnieki. Ne velti vārdam Ein Gedi ir burtisks tulkojums: Ein – avots, Gedi – kazlēns.

Jau pie ieejas uz galdiņiem satikām kazas.

Izvēlējāmies doties pa melno pārgājienu taku. Pa ceļam izbaudot skaistos avotus, dzestros ūdenskritumus, sasniedzām virsotni. Ceļš lejup bija daudz grūtāks. Gar kraujas malām, vairākas reizes paslīdot, turoties kājās, lai nenoripotu kopā ar akmeņiem. Lai pieveiktu 13,5 km pārgājienu, mums bija nepieciešamas 5 stundas. Kopā pieveikti ap 20 000 soļu. Tā kā neviens no mums nebija cerējis uz tik labu laiku, tad sauļošanās krēma mums līdzi nevienam nebija. Šī jau bija pirmā diena, kur apdegām.

Nākošajā dienā mēs devāmies uz Mitzpe Ramon apgabalu, lai dotos vēl vienā pārgājienā. Mūsu mērķis bija Ramon krāteris, kurš atrodas Negevas tuksnesī. Tas ir unikāls ar to, ka tas ir pasaulē lielākais erozijas ceļā veidojies caurums uz Zemes virsmas. Krāteris ir 40 km garš, 2-10 km plats un 500 metru dziļš, un tā forma ir iegarena sirds. Krātera ziemeļu malā atrodas maza Mitzpe Ramon pilsētiņa, no kuras paveras burvīgas ainavas. Šodien krāteris un tās apkārtne veido Izraēlas lielāko nacionālo parku – Ramonas dabas rezervātu.

Ceļš līdz tam kā amerikāņu kalniņos, augšā un lejā, no mašīnas iekšā un ārā, lai tā tiktu kalnā.

Ceļa sākums stāvā augstā klintī un jau pēc kilometra vien knapi varējām saskatīt savu auto.

Pastaiga pa krāteri pārdesmit kilometru garumā zem atklātas saules mūsu ādu nelutināja un atpakaļ pie mašīnām jau atgriezāmies apdeguši kā vēži. Tikai naktī, kad laidos miegā un sapnī kritu no klints malas, aptvēru cik tomēr bīstama tā pastaiga bija – gar krātera malu, augšup un lejup turoties pie akmeņiem, kuri ik pa brīdim birst. Mazliet nobrāztas pēcpuses, satikta čūska, apdedzināta āda bija tā vērta, lai izbaudītu šo pasaules fenomenu.

Esot nekurienes vidū, mums bija iespēja palikt pa nakti vienā autentiskā vietā. Ciems, kur agrāk bijuši angāri un garāžas, palēnām pārtop par hipsteru vietu un viens no tādiem angāriem jau pārtapis par hosteli. Ienākot, mēs bijām svešie – tie glauni saģērbtie tūristi. Taču tās sajūtas un bezrūpība pārņem nemanot. Hipiji, kuriem rokās neredzi ne planšeti, ne telefonu, tā vietā ģitāras un perkusijas. Viņi, kuri vienojas perkusijas apmācības nodarbībai. Viņi, kuri sēž pie ugunskura un vienojas kopīgā dziesmā. Viņi, kuri sasauc visus, jo noticis, kas ārkārtējs un visi metas laukā. Sekojam arī mēs. Un tikai tad tu saproti, kas ir tas ārkārtējais, tad, kad paveras skats uz gleznainajām debesīm un cilvēkiem, kuriem šajā brīdī nekas cits nav nepieciešams, kā tikai būt dabā un pateikties par dabas doto skaistumu, kas pēc mirkļa jau tas izdzisīs. 

Tā kā atvaļinājums jau tuvojas noslēgumam, tad palēnām sākam doties atpakaļ uz Jeruzalemes pusi, izlemjam, ka gribam apskatīt arī Bētlemi. Noskaidrojuši, ka tā atrodas Palestīnas teritorijā un mums pases nav nepieciešamas, dodamies turp. Pie robežas ar Palestīnu uzrunājam robežsargu un jautājam, vai drīkstam braukt. Uz ko saņēmām viennozīmīgu atbildi: “Braukt jūs variet, taču mēs par jūsu dzīvībām neatbildam!” Automašīnā klusums. Sasprindzinājums. Dažiem lielāks, dažiem mazāks. Sajūta, ka labāk neko nevienam neteikt, nekādu joku neizmest. Mani nepamet tā sajūta, ka nu nenāks jau nu neviens un nost nešaus bez iemesla. Esmu mierīga.

Braucot uz Bētlemi skati gan neiepriecina. Nabadzība. Nekārtība. Cilvēki ar ieročiem.

Taču situācija krasi mainās nonākot Bētlemē un satiekot dzīvokļa saimnieku. Viņš mūs pārliecina, ka visi Bētlemē ir ļoti draudzīgi un paši to uz ielas redzēsim. Un tā arī ir. Ielas tirdziņi, cilvēku čalas, tūristi liek mūsu sirdīm sisties mierīgā ritmā. Par godu manai vārda dienai, dodamies uz restorānu ieturēt variņas un uzpīpēt ūdens pīpi.

Tā kā iepriekšējā vakarā Bētlemi sasniedzām tikai ar tumsiņu, tad no rīta vēl gribējām izmest kādu loku. Pie Jēzus dzimšanas baznīcas mūs uzrunāja gids, kurš piedāvāja apskatīt baznīcas pagrabā esošo Jēzus silīti un zvaigzni. Pamatīgi nokaulējuši cenu, viņš mūs sadzen baznīcas malā pie trepēm un saka, ka tiklīdz beigsies viens dievkalpojums, tā jāskrien lejā un pa pauzi līdz otram dievkalpojumam to varēs apskatīt, mums būs dotas aptuveni 5 minūtes. Kas tas bija par haosu! Citi mūs stumj lejā, citi dzen laukā, gids grib nopelnīt naudu. Aci uzmetām, traci sajutām.

Tāda ir tā Izraēla - kontrastu zeme. Bet kā būtu, ja es Tev pastāstītu par ēdienu. Mēli te var norīt.

• Halva – kādu vien vēlies un cik vien vēlies. Un, protams, tirgū uz svara tā daudz garšīgāka par iepakoto veikalos.
• Falafeļi – mazās zirņu bumbiņas tirgo ne tikai ēstuvēs, bet arī treilerīšos uz ielām. Pērc tik bumbiņas, cik gribi. Kaut pa vienai no katra veida.
• Humuss – veikalā pirkts, tirgū pirkts, jebkur pirkts. Ēdām katru vakaru.

Tirgus – mūsu apmeklētākā vieta. Tirgū var nopirkt svaigākos un garšīgākos augļus, dārzeņus un zaļumus. Tā kā bijām no Latvijas paņēmuši līdzi šo to arī ēdamu (makaronus, pārslas, riekstus, labu tušonku, rupjmaizi, u.c.), tad tirgū atlika vien nopirkt svaigus dārzeņus un augļus, humusu un gardas vakariņas mūs lutināja katru vakaru.

Un tās mazās vietiņas, kur tirgo svaigi spiestas sulas – granātābolu sula ir “must”. Tik cik lien iekšā.

Varētu šķist, ka Izraēlā uzturēties ir ļoti dārgi, kopumā tā arī varētu teikt, taču ar izdomu un četriem līdzbraucējiem, mums tas izdevās ļoti lēti. Iespējams, pat viens no lētākajiem ceļojumiem, kāds man ir bijis.

Vidēji par naktsmītnēm maksājām ap 20 EUR par nakti no personas. Naktsmītnes bija ļoti solīdas – labi dzīvokļi, vienā pat luksus dzīvoklis, kuram durvis jāatver ar pirkstu nospiedumu. Viena nakts hipiju naktsmītnē – tā arī bija švakākā no naktsmītnēm, kur uzturējāmies, taču kādas emocijas.

• Auto īre 105 EUR uz 3 dienām.
• Auto apdrošināšana 43 EUR uz 3 dienām.
• Kopējā pārtika 90 EUR (gan no Rīgas vestā, gan uz vietas pirktā).
• Sabiedriskais transports 8 EUR no personas.

Kopējās izmaksas vienai personai par uzturēšanos Izraēlā, kas iekļauj naktsmītnes, auto īri, auto apdrošināšanu, kopējo pārtiku, degvielu, sabiedrisko transportu, ir 215 EUR.

• Lidojums Rīga-Telaviva-Rīga- 70 EUR
• Ceļojuma apdrošināšana 7 EUR
• Personīgie tēriņi – suvenīri, ieejas biļetes, atsvaidzinošās sulas/dzērieni – ap 100 EUR

Şalom,

Adžī