Šorīt neizdodas agri piecelties, tapēc izlemju brokastis ieturēt kādā no pirmajiem ciemiem. Rīts patīkami vēss un mākoņains. Ideāls laiks iešanai.
Ēdu savas maizītes un man atkal uzrodas draugs. Protams, ar vienu kumosu bija par maz un uz mani uzglūnēja suņa acis turpmākās desmit minūtes.
Šodien iekšā sajūtas dīvainas. Laikam tādēļ, ka Camino beigas ir tik tuvu un palēnām kamols kāpj uz augšu. Pati nespēju tās sajūtas saprast. Acis mitras. Eju, redzu opīti, kurš velk savu ķermeni ar pēdējiem spēkiem, vīrieti, kurš ar sakostiem zobiem liek soli pēc soļa, klibo, mokās. Bet es? Es eju tā kā pirmajā dienā. Man nesāp nekas. Ko tieši Dievs man vēlas ar to pateikt?
Vai es piedzīvošu tādu pašu ceļu, kā tie, kuri izcieš sāpes?
Man gribētos tiem palīdzēt, bet kā? Kādēļ man ir tik viegli? Un ar katru dienu paliek vieglāk. Jo tuvāk es soļoju Santjago, jo vieglāk man paliek. Un ne tikai fiziki, bet iekšā man šķiet, ka smagums veļas nost ar katru dienu. Un man kļūst vieglāk. Man sajūta, ka šodien Viņš soļo kopā ar mani un smaida. Bet es Viņu nesaprotu. Ko viņš man cenšas parādīt? Varbūt atbildes atnāks pēc kāda laika.
Ieejot citā bārā, es ieraugu “zīmi”, kas man apstiprina, ka vakar lēmums par Muxia bija pareizs.
Iepriekš nekādas norādes nebija. Camino atkal pierāda, cik spēcīgs tas ir.
Domas un vēlmes te aizlido kosmosā.
Sēžot un dzerot savu ikrīta kolu, es vēroju vienu fantastisku svētceļnieku ģimeni – sievieti, vīrieti un divus suņus. Sieviete sarkanā kreklā un suņu meitene ar sarkanu somu. Tā pat ar puišiem – zilos. Suņiem somiņas, kurās tie nes savus ēšanas un dzeršanas traukus. Un katram sunim pie somas piesprausts kociņš – īsti svētceļnieki.
Suņu meitenīte laikam traumējusi kājiņu (vai uzberzusi tulznu).
Un abi vecāki apstājoties, apskata abus suņukus, to ķepiņas vai viss labi, un dodas tālāk.
Dodoties tālāk, redzu kaķēnus spēlējamies. Apstājos. Saprotu, ka viņi vēlas, lai ar tiem paspēlējas.
Un man taču pieder viss mans laiks, šodien, rīt, parīt un visas citas dienas.
Es nekur nesteidzos un veltu viņiem savu uzmanību.
Redzu tuvojamies suņu ģimeni. Aizlavinu kaķēnus uz mājas pagalmu, tikmēr vīrietis pieliek siksnas mazajiem ceļotājiem, un visi dodamies tālāk.
Tā kā man te govis ļoti mīļas, tad gribēju, lai visi zina, kā latviešu valodā tās sauc.
Saprotu, ka visu ceļa laiku esmu domājusi un lūgusi par saviem lielajiem sapņiem, un esmu aizmirsusi par mazajiem. Laiks to labot. Jo Santjago ceļa laikā nekad nekas nav par vēlu.
Vienā no bāriem satieku Oliveru no Anglijas, ko iepazinu pirms divām dienām alberģē un viņa draugu spàni Diego. Turpinām ceļu kopā.
Ceļi šodien arī ved caur skaistajiem mežiem. Bet šis bija kas jauns un īpašs.
Un kaut kāds jauns koks ar “pupām”. Pat Diego nezināja, kas tas ir.
Abi puiši bija ieplānojuši iet mazāku distanci, taču es pastāstīju par rītdienas svētceļnieku dievkalpojumu Santjago un to, ka tas notiek tikai piektdienās, līdz ar to viņi izlēma ceļu turpināt ar mani un jau rīt būt Santjago. Kad Diego paliek grūti jau iet, cenšos visādi uzmundrināt, citādi vēl jutīšos vainīga, ka pierunāju. Bet beigās viss labi.
Tādas ir svētceļnieka kājas un apavi. Apavi man ir ar caurumiem un zole jau ar nodilusi. Bet prieks, ka apavi izturēs līdz galam.
Jau dažus kilometrus pirms finiša pilsētas, saņemam informāciju, ka visas alberģes ir pilnas. Un tā tikai ir viena no pilsētām. Iedomājieties cik kopumā pa visu Santjago ceļu soļo cilvēku. Un cik rīt būs gara rinda, lai saņemtu Compostelu? Domāju, ka kādas 3 h noteikti rindā stāvēšu.
Ok, nolemjam, ka dosimies uz baznīcu. Taču ienākot pilsētā, ieraugām milzīgu rindu. Mums paskaidro, ka šī ir vienīgā iespēja, kur vēl var gulēt. Sporta zāle ar 250 vietām. Stājamies rindā. Paspējam vēl to cilvēku skaitā, kuriem pietiek matraču.
Es ar paņemu vienu, kaut it kā man taču savs pašpiepūšamais ir līdzi. Taču skolas matracis lielāks un mīkstāks. Pie sevis izdomāju, ka, ja kādam pietrūks atdošu. Atgriežoties no vakariņām, redzu, ka daudziem pietrūkst. 21:00 ieveļas viens pusis, pienāk pie Diego un saka, ka nogājis pāri 40 km un jautā vai vairs nav palikušu matraču. Saku, lai ņem manu. Pusis laimīgs un saka, ka brokastis no viņa.
Ja nevarēju palīdzēt tiem, kuriem grūti soļojās, tad ceru, ka šādi esmu bijusi noderīga, un ceru, ka puisim būs salds miegs.
Mūsu trio laimīgi pēc vakariņām.
Arlabunakti,
Adžī
24.08.2017.
Piezīmes
- Tēja 1.50 eur
- Kola 1.70 eur
- Rieksti 1.80 eur
- Gāzēts ūdens 1 eur
- “Alberģe” 4 eur
- Vakariņas 10 eur
- Pulksteņa mērījums 38 km (ieskaitot pastaigu uz/no vakariņām)