Pagājušā nakts bija TĀ nakts, kad istabā spēlē “simfoniskais orķestris”. Ielieku ausu aizbāžņus, uzvelku galvā guļammaisa kapuci, apguļos uz veselās auss, lai kurlākā augšpusē. Nekas nepalīdz. Jo vairāk domāju, ka negribu dzirdēt krākšanu, jo vairāk dzirdu. Nevaru aizmigt. Nav tik liels nogurums, lai izrubītos uzreiz. Ceļos augšā, eju ārā. Šī alberģe, atšķirībā no citām, pa nakti neslēdzās ciet. Eju uz virtuves māju, jo tur ir wifi. Pa ceļam ieraugu laukumā bērnus un suni spēlējam bumbu spēli. Apsēžos vērot. Tāds klusums un miers apkārt. Pēc brīža noteikumi spēlei skaidri. Mums tādas spēles bērnībā nebija. Virtuvē saldumu automāta rūkšana spēlē melodiju, atšķirībā no tā, kas notiek istabā. Apzinos, ka jāiet gulēt, jo ķermenim nepieciešama atpūta. Pusdivpadsmit. Istabā nekas nav mainījies, sapakojos ar ausu aizbāžņiem, sakožu zobus un guļu.
No rīta saprotu, ka šodien ar Stefu mums ir jāšķiras, jo viņas temps ir lēnāks, un jau pirmās divas dienas man viņa bija jāgaida visai bieži. Man ir savs mēķis. Taču nolemju, ka kopā došos ar viņu līdz brokastu kafejnīcai (4km) un tur arī atvadīsimies.
Stefa vienmēr paliks mans pirmais Santjago badijs. Un kā jau minēju – pirmais ir īpašs. Un dzīve vienmēr mūs saved ar pareizajiem cilvēkiem īstajā brīdī. Es pirmajā ierakstā runāju par mentālo stāvokli un izdegšanu, un Stefa ir mākslas pasniedzēja, kura strādā ar dažādām kopienām/grupām – ar bērniem, ar cilvēkiem, kuriem ir garīgi traucējumi, un citiem. Mums bija daudz par ko runāt, un pats galvenais, praktiski neviena saruna nebija “small talk” (par laikapstākļiem). Pie brokastu galda mēs apmainījāmies ar filmu un grāmatu nosaukumiem, jo ceļa laikā daudzviet viena otrai kaut ko ieteicām. Kā arī uz lapiņas uzrakstījām vienu lietu, ko gribam sasniegt piecos gados. Interesanti, vai mēs atcerēsimies pēc pieciem gadiem to viena otrai pajautāt?
Apskaujamies un man laiks doties. Kristofs no Berlīnes līdzi man iedod cepumus un es dodos. Ceļot uz pleciem somu, es gandrīz pazaudēju piesprausto zeķi. Un acumirklī mani pārņem sajūta, ka esmu izmesta no ligzdas. Es atkal esmu viena, un man pašai ar savām acīm jāseko vai neko neaizmirsu, vai nepagāju garām zīmei.
Pagājusi viena vien puskilometru mani uzrunā vīrietis labākajos gados Kriss no Anglijas, kurš dzīvo Madridē. Temps mums sakrīt un nolemjam soļot kopā līdz Pamplonai, jo tur būs viņa šīs dienas finišs, bet es došos tālāk. Labi, ka satieku viņu, jo pēc brīža ir mulsinošas zīmes uz divām pusēm. Izlemjam pa kuru iet un vēlāk saprotam, ka var iet pa abām – viena gar šoseju, otra pa nomaļu ceļu. Katru cilvēku satiekam ar kādu mērķi un Krisu es satiktu, lai viņš man paskaidrotu to, ka grāmatā norādītie kilometri ir nomērīti pa horizontālu līniju, nevis pa kalniem un lejām. Vēlāk paskatos grāmatā, toč, pirmais rādījums ir stipri mazāks nekā zemāk, kur parādīti kalni. Tapēc man pulksteņa mērījumi tik krasi atšķīrās. Tagad grāmatā redzu, ka pirmās dienas pirmais mērījums 25 km, otrais 32 km. (Izlaboju visos iepriekšējos blogu ierakstos) Un tagad es nesaprotu, cik galu galā ir garš tas Santjago ceļš un cik man vidēji dienā jāiet, lai sasniegtu mērķi?
Ar Krisu sasniedzam Pamplonu ātri – 10 km nosoļojām mazāk kā 2 h. Izlemju paņemt pauzi, atvados.
Mainot zeķes, izlemju nomainīt arī apavus. Pēc noputējušām botām, manas sandales izskatās tā it kā es būtu uzvilkusi savas dārgākās augstpapēdenes. Ar paceltu degunu soļoju iekšā pilsētā.
Pilsētās ir šādas skaistas zīmes, lai zinātu, kur jāiet. Luksofora zaļās gaismas cilvēciņš kustas – soļo, un es pie sevis domāju – ja viņš dziedātu, tad noteikti tas būtu – keep going, keep going! Šķērsojot ielas pie luksafora turpinu pie sevis šo dungot. Veikala logu mazgātājs pavada mani ar dziesmu un es pametu Pamplonu.
Eju tālāk viena un aizdomājos par rītu. Atradu uz zemes matu sprādzi, vēlāk to devu Stefai, bet viņa uzstāja, lai to paturu, jo noteikti mēneša laikā man būs brīdis, kad tā būs nepieciešama. Pasaulē ir tik daudz veidu kā pateikt “es Tevi mīlu”, neminot šos vārdus. Rūpes par otru, vecāku mūžīgie jautājumi – kā Tev klājas. Veidu ir daudz. Saskrien kamols kaklā, acis mitras. Vēl nē! Ne šodien. Šis ceļš noteikti nepaies bez puņķiem un asarām, bet ne šodien.
Jūtu arī, ka pirmais lūzuma punkts tuvojas maziem soļiem. Runā, ka tas ir ap 5-7.dienu. Man viss vēl priekšā un ne viens vien. Nogājusi vēl 5 km nolemju paņemt pauzi. Atrodu skaistu vietu atpūtas brīdim.
Novelku kurpes, apguļos uz sola un uzceļu kājas gaisā. Caur koku lapām, skatos debesīs un sajūta kā Into the wild filmā, kur viņš caur autobusa logu skatījās debesīs. Cenšos atslēgt prātu no sāpošām kājām un pleciem. Uz mirkli izdodas. Kurkst vēders.
Santjago iemāca pilnībā neuztraukties par to, ko domā citi. Sēžu, masēju pēdas. Cenšos saņemties pēdējam gājienam līdz alberģei. Uzsākot ceļu, izlien saule. Ceļš ved caur siena laukiem.
Karstums, sajūta kā bērnībā, kad bija siena vākšanas dienas. Ik pa brīdim uzklūp kāda muša. Mums parasti vakaros pēc siena talkas bija ezers. Man labākajā gadījumā būs duša. Der!
Semočku lauks liek pasmaidīt uz mirkli. Karsti. Grūti.
Ogas?
Laiks iedvesmas dziesmai. Uzslēdzu vienu no savām mīļākajām dziesmām – Sounds of Red Bull / Fly high – ar vārdiem: “There is no mountain you can’t climb. Fly high.” Labi, sapratu. Kāpju, jo ceļš ved augšup kalnā.
Esmu nenormāli priecīga par savām divām 0.5L ūdens pudelēm. Tās stāv katra savā somas pusē un es tās ērti kā pistoles izņemu, padzeros un ielieku atpakaļ. Nekādas liekas somas nocelšanas un plecu beršanas. Un tās lieliski noder piedzīto muskuļu “izrullēšanai” vakaros.
Alberģē iesoļojam reizē ar itāli Alesandro. Esam pirmie, varam izvēlēties jekuras gultas. Alesandro jautā par veļasmašīnu, es “piemetos” viņam klāt, jo tā pat katram tik pāris drēbju gabali. Šī alberģe lutina – dušas ar aizslēdzamām durvīm, liels spogulis, skats pa logu, veļasmašīna, žāvētājs.
Alesandro “uzcienā” ar smēri pēdām. Wow, es nezināju, ka tik labi masēju pēdas. Tas no sērijas – neko sev neatsaki. Pēc masāžas ar smēri pēdas palēnām atgūst dzīvību. Apjaušu, ka pēc gājiena nepieciešama vismaz stunda, lai “salabotu” savu ķermeni – staipīšanās, masāžas, auksta duša.
Šovakar izlemju par labu vakariņām te pat alberģes bārā.
Kad piebeigšu to vīna karafi noteikti jutīšos iereibusi vai parubīšos uzreiz. Un parubīties ir tas, ko vēlos šobrīd visvairāk.
Arlabunakti,
Adžī
1.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 6 eur
- Veļas mazgāšana 1 eur
- Vakariņas 10 eur
- Alberģe 9 eur
- Pulksteņa mērījums 29.5 km