Rīts sākās ar vienu labu un vienu sliktu ziņu. Labā – biju domājusi, ka būšu robotiņā no piedzītajām kājām, bet nav tik traki, iekustos un iztaipos, ir labi. Sliktā – galva dulla, gan jau, ka no vīna un bezgaisa istabā. Domāju un izlemju tomēr par labu ibumetinam.
Šodien solās būt karsta diena. Paēdu brokastis. Sasmērējos ar 50nieku. Nesanāk man iziet agrāk, kā vēlētos. 7:20 pametu alberģi. Pirmie 5 km jākāpj kalnā un no tā pavērsies burvīgs skats atpakaļ uz Pamplonu. Eh, saule jau lien laukā no kalna. Tā kā gabaliņu ir jāiet pa kalna labo pusi, tad izdodas vēl noķert ēnu.
Rīta pusē īsti nevienu citu svētceļnieku satikt neizdodas. Kāpju kalnā. Mākoņu praktiski nav.
Nonāku pie ceļa, kurš sadalās uz divām pusēm, taču zīmju nav. Loģiski domājot jāiet uz augšu, nevis leju, kur ved viens no ceļiem. Bet zinu, ka daži ceļi var būt maldinoši. Izlemju iet uz augšu, salieku īkšķus kulakos un eju. Zīmju joprojām nav. Pēc kāda laika ieraugu ūdens krānu, jau cerīgāk, bet zīmju nav. Ak, kāds prieks man bija ieraudzīt dzelteno zīmi kalna galā. Atlaižu kulakus.
“Alto de perdon” virsotne ir īpaša ar vēja turbīnām, jo uzskata, ka te vēja un zvaigžņu ceļi krustojas. Un, protams, te ir filmēts kadrs no The Way filmas. Tā kā apkārt neviena cita nav, man nākas jautāt vienu bildi autoveikala pārdevējai. Viņa neatsaka.
Tagad ceļš ved tikai lejup. Celim nepatīk, bet tas pacietīgi klusē.
Akmeņi. Pāris reizes paslīdu, bet noturos.
Aizdomājos par Andree. Viņš bija cerību pilns, bet ceļi kauca. Teica, ka negrib dzert pretsāpju līdzekļus, jo grib just sāpes, lai zinātu cik traki ir. Diez cik tālu viņš ir ticis? Palūdzu par viņu, lai viņam viss izdodās.
Eju, karstums pieņemas spēkā. Dažbrīd jūtos kā govs, kas atgaiņā mušas. Vismaz nodarbe ir. Pēc 5 km iešanas ieraugu priekšā pirmo svētceļnieku. Kad pienāku tuvāk, dzirdu, ka runā, bet ar ko? Ejot garām redzu, ka austiņas ausīs. Varbūt klausījās audio grāmatu, runāja pa telefonu vai mācījās valodu. Neiebilstu, jo jebkas, ko mēs darām šeit sevis labā, ir vērtīgi.
Šīs dienas ceļš veda no ciema uz ciemu, pa lauku ceļiem. Ik pa pieciem km, kas likās aizraujoši, jo mainās fons.
Tā kā es jau kādu laiku apmeklēju improvizācijas teātra nodarbības, nodomāju, ka ir laiks improvizētam repam.
Es eju pa ceļu gar siena lauku
Ik pa brīdim sviedrus plaukstā slauku
Aizgajņāju kārtējo resno mušu
Domāju par vakara auksto dušu.
Ar četrindi iesoļoju pirmajā ciemā. Šajos mazajos ciemos dzīvo vien kādi simts cilvēki, pārējās ir alberģes. Garām aiztraucas Porsche. Oukey!
Ejot garām laukiem un pļavām visi visus sveicina, un es arī – mājas saimnieks, strādnieks, pārdevējs, suns. Galu galā mēs taču visi esam šajā pasaulē viena liela ģimene. Un nav nepieciešams būt nepieklājīgam vai rupjam.
Ceļš ved augšup un lejup. Kārtējais straujais ceļš lejup. Izdomāju noskriet lejā zigzagā. Paceļu mazliet rokas, iedomājos ka sērfoju. Watch meeee bičeeezzzz! Esmu lejā. Man ar sevi vēl pagaidām ir interesanti, taču neloloju cerības, ka tā būs mēnesi.
Tālāk ceļš mani veda caur mazdārziņiem. Opītis aprušina savu dārziņu. Ooo, tomāti! Zaļi. Izgājusi cauri kārtējai pilsētai vēl neapstājos, jo neprasās.
Iepriekš teicu, ka ir karsti? O, nē, tas nebija karsti. Karsti ir šodien. Nosoļojusi 17 km saprotu, ka ir jāņem pauze, taču vairs nav neviena soliņa un pat ēnas. Saprotu, ka nebūs. Stājos ceļa malā, cenšos noslēpties zem pusplikas priedes. Apēdu vakardien vakariņās nosperto maizīti. Nav pirmā svaiguma, bet es jau ne tik.
Soļoju tālāk un ļoti ceru, ka drīz būs kāds ciems. Vajag ūdeni. Ne tikai dzert, bet sejai, kaklam. Pieveicot 19 km es atplaukstu smaidā, jo beidzot redzu ūdeni. Samitrinu kakla lakatu, nomazgāju seju un dodos tālāk.
Soļojot tālāk, beidzot ieraugu uzrakstu Farmacia. Dodos pakaļ pēdu krēmam un beidzot gribu nopirkt arī šampūnu. Jo četras dienas “mazgāju” matus ar ūdeni. Krēmu atrodam, taču mazu tilpumu šampūnu viņiem nav vairs. Aptiekāre liek uzgaidīt un atnes kāda produkta paraudziņus, vienu šampūnu un vienu kondicionieri, un tos man uzdāvina. Mazie svētki. Esmu priecīga un pateicos. Aptiekā uz krēsla sēdošais opītis, priecājas līdzi un saka “muy bien! Muy bien!” Viens no tiem brīžiem, kad šķiet, ka visa pasaule sadosies rokās, lai palīdzētu. Gandrīz vai lēkšus dodos ārā no aptiekas.
Soļoju tālāk. Temperatūra ap 30 grādiem un karstums pieņemas spēkā. Nogājusi 24 km šis kalns noteikti nebija tas, ko vēlējos priekšā redzēt.
Taču no augšas jau patīkamāk atskatīties, it sevišķi tālumā redzēt pilsētu, kur nesen vēl ūdeni ņēmu.
Soļoju tālāk. Vai teicu, ka ir nežēlīgi karsts? Pēc brīža ieraugu izkārtni – pēc 70 metriem svaigi augļi. Nodomāju – kārtējais autoveikals. Un tad es ieraudzīju, ko maģisku. Nākamā izkārtne vēstīja – palīdzi man pabeigt būvēt šo atpūtas vietu (starp kokiem bija izbūvēti soliņi atpūtai). Un tālāk galds ar svaigiem augļiem un ziedojuma kārba.
Domāju, ka neviena tur nebūs, bet pienāk jauns puisis un paskaidro to, ko jau biju sapratusi. Viņš man saka, lai ņemu, ko gribu un atstāju ziedojumu. Arbūzs bija dievīgs un iedomājieties ar kādu baudu es mutē iebēru sauju šīs?
Ar pilnu muti laimes es atvados no jaunā puiša un no sirds viņam novēlu, lai izdodas. Dienas prieks!
Turpinās pļavas. Brīžiem uznāk tāds karstuma vilnis, kas pārspēj pat 800to solāriju. Zāles pļāvēji izveidojuši zīmējumus pļavās.
Redzu, ka priekšā nebūs ēnas. Saprotu, ka ir jāstājas un jāsasmērē ikri, jo saule lielākoties visu dienu no aizmugures un ikri apdeguši. Saule cepina un paliek jau grūti sagaidīt nākošo ciemu. Tunelis mazliet palīdz. Gaisma tuneļa galā liek man cerēt, ka aiz tā būs pilsēta.
Vēl ne! Redzu priekšā jauns puika, knapi velk savu ķermeni uz priekšu. Ejot garām ne tikai novēlu labu ceļu, bet arī apjautājos vai viss labi. Saņemu apstiprinošu atbildi, redzu, ka somā ir litrs ūdens, varu mierīgu sirdi soļot tālāk.
Sasniedzu nākošo ciemu. Esmu izvēles priekšā vai doties tālāk, esmu nogājusi jau nepilnus 30 km. Līdz nākamajam 5 km. Gribēju tikt līdz nākamajam, taču ir tik ļoti karsts un karstums vēl pieņemsies spēkā. Nomazgāju seju, saslapinu ne tikai kakla lakatu, bet arī cepuri, pamasēju kājas un dzīvība atgriežas. Iešu. Nepaspēju vēl no ciema iziet, kā man cepure ir jau sausa.
Uzlieku kakla lakatu uz sejas. Cenšos paslēpties no saules.
Sasniedzot vēlamo ciemu, man no priekšpuses viens svētceļnieks bļauj – vēl 3 km līdz Estellai. Nē, es palieku te! Ejam un saprotu, ka esmu palaidusi garām alberģi, jo te bija tikai viena un kaut kur nomaļus pašā sākumā. Parādījušies mākoņi, paliek vieglāk. Ok, iešu kopā ar bļāvēju spāni Džordžu (domāju, ka viņa īstais vārds ir Horhe) līdz Estellai. Džordžs man jautā vai vēlos ieiet baznīcā pēc zīmoga. Ko? Tur dod zīmogus? Ai, negribu! Protams, ka gribu! Pārdomāt man aizņēma 2 sekundes. Baznīcā ir vēsi, patīkami. Soļojam. Pirmie divi km bija labi un tad izlīda saule. Temperatūra droši vien ap 35 grādi. Ejam. Grūti. Ļoti grūti. Kā neredzu, tā neredzu finišu. Izejot kārējo reizi aiz līkuma un neieraugot pilsētu, man pasprūk lamuvārds. Viss, beidzot ir, redzu!
Atrodu alberģi. Duša un šampūns, kondicioniera par daudz, bet es izlietoju visu. Sakožu zobus un uztaisu ledus dušu pēdām un ceļiem. Izstaipos, pēdu masāža, daru to koridorī, cilvēki smaida. Jādodas uz veikalu, jo vajag pārtiku vakariņām, brokastīm un līdzņemšanai rīt pa ceļam. Un vēl man vajag Alvejas želeju, jo tagad vakarā redzu, ka no saules ir parādījušies izsitumi.
Velkos, es patiešām velkos uz veikalu, velku kājas pa zemi, iešļūcenes aiz sevis atstāj skaņu. Izvairos no saules cik iespējams.
Alberģē novēroju cilvēkus, kuriem vēl ir spēks pašiem pagatavot siltas vakariņas. Un novēroju tos, kuri stīvām kājām pārvietojas. Es arī.
Nu ko! Pa dienu tika sasniegts pirmais simtiņš. Bet no sākuma laikam jāierauj – sveiciens prezidentam.
Alvejas želeja darbojas super. Kamēr rakstu blogu izsitumi jau praktiski pazuduši.
Veidojas arī mazas tulznas, bet vēl nav tik traki.
Jeee! Tikko uz ielas satiku Alesandro, kurš mani uzcienāja vakar ar pēdu smēri. No redzēšanās prieka apskaujamies. Viņš ar bija plānojis iet tikai līdz iepriekšējam ciemam, bet tur esot bijušas briesmīgas alberģes, tapēc nomocījis līdz Estellai, kaut uzskata, ka ir par daudz šādā karstumā. Uslavē mani par veikto attālumu un pastāsta, ka franču vīrietis, kurš vakar ar mums nakšņoja alberģē arī ticis līdz šejienei. BET viņš brauc ar riteni. Abi nopriecājamies par saviem veikumiem šodien un atvadamies.
Ceru, ka rīt nebūs tik karsts! Bet runājot, ka būs.
Uzraksts tunelī lika aizdomāties. THE REAL CAMINO STARTS AT THE END!
Adžī
2.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 4.10 eur
- Smēre kājām 4.90 eur
- Ziedojums atpūtas vietai 2.50 eur
- Pārtika 9 eur
- Alvejas želeja 12 eur
- Alberģe 6 eur
- Pulksteņa mērījums 38 km