Pagājušajā naktī beidzot labi gulēju. Alberģē izsniedza vienreizējo gultas veļu, tas nozīmē, ka nav jāritinās guļammaisā. Nav vismaz karsti.
Modinātājs uz 6:00, taču visi sāk rušināties 5:00. Ceļos es arī. Brokastis. Alberģi pametu 6:15. Kaut kur esmu pazaudējusi matu gumiju un Stefas sprādzi. Varbūt kaut kur mantās. Ejot cauri pilsētai uz zemes ieraugu guļam matu gumiju. Es nepacēlu, jo strauji pagāju garām. Taču tas man lika aizdomāties, ka man šajā ceļā visu laiku tiek pasniegtas dāvanas.
Vēl ir tumšs, taču lukturīti nevajag, jo ejam pa pilsētu. Zīmes saskatīt grūtāk. Es jau ļoti labi viena pati vadījos pēc zīmēm, taču šorīt, kad aiz muguras iet citi svētceļnieki es ik pa brīdim atskatos, vai seko, lai zinātu vai neesmu aizgājusi nepareizi. Tas liek padomāt par to cik stipri esam, kad esam vieni un nav citas izvēles. Taču tiklīdz ir kāds blakus, tad vēlamies sajust rūpes.
Soļoju ārā no pilsētas, blakus soļo jauns puisis. Temps sakrīt, uzrunāju. Angel (Anhel – turpmāk tekstā Enģelis) ir 25 gadus jauns spānis, kurš bija uzsācis Santjago ceļu pagājušajā gadā, taču jau Pamplonā nācās izstāties, jo pievīla celis. Šogad turpina no Pamplonas. Uzkāpjam kalnā un paveras burvīgs skats uz saullēktu. Šomēnes man pieder visi saullēkti un saulrieti.
Priekšā divas zīmes, katra uz savu pusi, taču šoreiz viss skaidrs – viens garāks un lēzenāks, otrs stāvāks un īsāks. Ar Enģeli izvēlamies grūtāko, protams. Sākumā ceļš ved skaisti caur mežu.
Enģelis ir spānis, taču viņam riebjas futbols. Parunājam par dažādiem sporta veidiem, studijām, universitātēm. Iepriekš mazliet uztraucos par čūskām, jo daudzi ceļi gar siena laukiem, taču Enģelis paskaidro, ka Spānijā to ir maz un nav indīgas. Enģelis savā ģimenē ir dīvainis, jo visa ģimene ir tumša un ar tumšiem matiem. Viņš gaišs un ar rižiem matiem. Jau šobrīd esmu brūnāka par viņu.
Pēc 2 h sasniedzam pirmo pilsētu, nosoļoti 10 km. Temps labs. Tālāk pa ceļam ieraugu krūmus ar kazenēm, ko vakar nobaudīju. Enģelis paskaidro, ka tās sauc Frambuesas un veikalos tās ir ļoti dārgas. Apēdu saujiņu. Pirmās ogas, kuras uzdrošinos apēst no brīvas dabas. Paliek jau karsti un gribas meklēt pirmo atpūtas vietu. Sasniedzot 15to km ir autobārs, kurā apstājamies un es ieraugu savu veco draugu Alesandro. Ieturam vieglas pusdienas, nobaudu svaigi spiestu apelsīna sulu. Enģelis jau aiziet ātrāk. Jāuztaisa par piemiņu bilde ar Alesandro, jo ejot Santjago ceļu nevar zināt vai kādreiz vēl ceļi krustosies.
Šī ir pēdējā reize, kad pasmaidu līdz pat finišam (to vēl, protams, tad vēl nemaz nenojaušu). Pametot bāru mūs pavada jauka zīme.
Tālākais ceļš līdz nākamajai pilsētai nebija viegls, bet paciest varēja. Karstums pieņēmās spēkā un kājas pēc vakardienas lielā gājiena nogurušas. Plus – parādās tulznas no šī karstuma. Nav iespējas tik bieži mainīt zeķes.
Alesandro man pasaka, ka no rīta esmu palaidusi garām vīna krānu, kur pa vienu pusi līst ūdens un pa otru vīns. Bezmaksas. Iesāpas sirds. Līdzi ņemt tā pat negribēju, bet malku iedzert tradīcijai gan. Nu nekas!
Sasniedzam pilsētu. Neliela pauze. Aptiekā nopērku rullīšu plāksteri, kurš vēlāk izrādās nederīgs, jo vispār neturas.
Šeit es pieļāvu kļūdu, man šķita, ka man ir pietiekoši ūdens pudelēs, nenomainīju uz jaunu – vēsāku. Turpmākie 8 km līdz nākamai pilsētai bija grūtākie, kādi man bijuši līdz šim. Bildēs var redzēt, ka šodien arī nav neviena mākoņa. Temperatūra atkal virs 33 grādiem. Turpmākais ceļš gar siena laukiem un pa šoseju.
Kājas sāp, par pēdām vispār nerunāsim. Pusceļā saprotu, ka palicis pavisam maz ūdens, un tas, kas ir palicis, tas karsts. Karsts, ne silts.
Es priekšā redzu pilsētu, bet sajūta, ka līdz tai netikšu. Kaut kā tieku. Nav jau variantu. Un šī bilde saucas – hello pain!
Atgūstamies 10 minūtes un saņemamies pēdējam 1.5 km līdz pilsētai aiz stūra.
Šodien izvēlamies alberģi, kura piedāvā paketi – gulta, baseins un vakariņas. Pēc dušas ieliekam izmazgāt veļu, jo vakar nebija spēka darīt neko. Alesandro uzsauc. Un tad dodamies uz baseinu. Auksts ūdens. Tas, ko manam ķermenim vajag. Peldkostīma man līdzi nav. Izlūdzos, lai ielaiž sporta krūšturī un šortos.
Karstums nerimstas. Visu vakaru domājam, izlemjam un pārdomājam, un atkal pārdomājam par rītdienu. Rīt solās būt tik pat karsts. Un lielā pilsēta Logroño atrodas 20 km attālumā. To sasniegsim visticamāk ap 11. Taču šī distance šķiet dienai par mazu. Taču no plkst. 11 sākas karstums un nākamā pilsēta tikai pēc 12 km. Negribas piedzīvot šīs dienas sajūtas. Domājam, pārdomājam. Pie vakariņu galda konsultējamies ar itāļu ģimeni, kas noteikti ies līdz tālākai pilsētai. Šobrīd izdomājām jaunu plānu – iet līdz Logroño un tad līdz 18 atpūsties bārā, ēst tapas un atgūt spēkus. Pārciest karstumu. Un no 18 līdz 21 turpināt ceļu. Bet to kā būs, izlemsim rīt.
(Ja vakarā līdz 22 nav bloga, tad ziniet, ka eju tālāk)
Arlabunakti,
Adžī
3.08.2017.
Piezīmes
- Vieglas otrās brokastis 3.50 eur
- Rullīšu plāksteris 3 eur
- Pārtika 4.70 eur
- Alberģe + vakariņas + baseins 22 eur
- Pulksteņa mērījums 31.5 km