Pirms pieciem nozvana modinātājs, bet celties vēl negribas. Taču vajag. Mirkli pēc 6 pametam alberģi. Alesandro jau aizgāja 40 minūtes ātrāk, jo temps vairs neesot tik ātrs un gan jau panāksim.
Šodien man soma vismaz par kilogramu smagāka. Tāds koks ar diviem galiem – ja nopērku pārtiku veikalā, it sevišķi augļus un dārzeņus, tad smagi stiept. Bet ēst kafejnīcās visu laiku tos baltmaižu sendvičus nav iespējams. 80% kafejnīcās ir tikai tie sendviči. Šodien man somā ir liels tomāts, milzīgs nektarīns, 2 banāni un šokolāde – kopā vismaz kilograms.
Šorīt ārā dzestrs un tumšs. Beidzot arī mēs izmantojam lukturīšus. Tagad arī mēs esam jāņtārpiņi. Nonākam krustojumā, kurā nevaram atrast zīmes tumsā. Skatāmies pa malām – nav. Sākam spīdināt uz asfaltu, ieraugām vienu pabalējušu dzeltenu bultu. Taisni. Jutos kā escape spēlē.
Turpinām ceļu. Mēs ar Danielu dodamies ātrā solī, pārējie itāļi atpaliek. Abām vecākajām itāļu sievietēm šis svētceļojums izmaksās stipri dārgāk. Viņas jau trešo dienu izmanto pasta/kurjera pakalpojumus, jo ļoti sāp kājas. Ir iespēja no alberģes uz alberģi aizsūtīt somas. No rīta atstāj somu alberģē un vakarpusē ierodoties nākamajā, soma jau tevi gaida. Taču posmi tiek rēķināti pēc grāmatas/standarta attālumiem (vai kaut kādiem viņu pašu noteiktiem attālumiem), bet tā kā mēs bieži ejam tālāk, tad sanāk divi posmi. Viena posma cena 40 eur.
Ap 7 jau lukturus varam noņemt, jo parādījusies gaisma. Pēc brīža arī saule lien laukā. Labrīt!
Pēc 10 km sasniedzam pirmo pilsētu. Pār ceļu pārskrien melns kaķis. Droši vien dodas, kur tam jādodas. Gribas otrās brokastis. Pirmajā kafejnīcā neapstājāmies, izskatījās aizdomīga. Ieraugām zīmi uz vienu citu kafejnīcu, mazliet ārpus mūsu maršruta. Nekas, dodamies. Aizejam un ciet. Ehh…lieki 500 m. Šķiet, ka maz, bet mums katrs solis svarīgs. Apēdu līdzpaņemto maizīti tur pat aiz durvīm. Mācība – ej uz pirmo atvērto kafejnīcu.
Dodamies tālāk. Fons līdzīgs kā iepriekš – pļavas. Un pēc mirkļa es atplauku smaidā. Priekšā bija aitu gans, divi viņa palīgi – suņi un liels bars aitu. Un viņi visi šķērsoja ceļu tieši, kad mēs gājām. Suņiem vispār mēs neinteresējām, viņi tik aizrautīgi darīja savu darbu. Onkulis ar mums parunājās un novēlēja labu ceļu. Protams, baltu aitu barā – viena melna. Šis bija mans tāds mazais sapnītis.
Pēc brīža nākošā pilsēta – sasniegti 15 km. Pirmajā kafejnīcā satiekam Alesandro. Izrādās, ka viņš tajā tumšajā krustojumā aizgāja nepareizi un tādā veidā nogāja lieku pusotru kilometru. Nav priecīgs.
Sasniedzam Santo Domingo de la Calzada, kur atrodas nozīmīga katedrāle, ko senos laikos uzcēla Domingo Garcia, jo viņš novēroja cik svētceļniekiem ir grūti un to būvēja, lai tiem būtu patvērums.
Katedrālē dzīvo vistas un gaiļi (bildē tur, kur gaisma spīd, ir lakta).
Leģenda vēsta, ka vistas atdzīvojās no vakariņu galda, tā pat kā uz nāvi notiesātais un pakārtais. Runā – ja gailis dzied, kad esi katedrālē, tad būšot labs Santjago ceļš. Izmēģinām visādi piesaistīt uzmanību, pat atdarinot gaiļa skaņas – nedzied.
Šorīt labi soļojas. Līdz 20 km nekādu problēmu. Kājas šķiet atpūtušās. Pēc tam jau paliek mazliet grūtāk. Siena pļavu fons palicis, taču tagad viss tik strīpains. Zebru zeme.
Tuvojoties dienas noslēgumam ciemi ir tuvu viens pie otra. Ik pa 2 vai 3 km. Izvēlos nestiept pilnas pudeles ar ūdeni. Katrs grams no svara. Vienā no atpūtas vietām mums pievienojas mazs draudziņš. Gaļas mums nav, bet šis nav izlepis – ēd mūsu doto maizi.
Pēdējie 3 km jau bija ļoti grūti. Izslēdzu prātu un ieslēdzu robotiņu. Beidzot esam galā. Bet ar to likstas nebeidzas. Esam kaut kādos galīgos laukos. Alberģes saimnieks prasa vai ēdīsim vakariņas pie viņiem vai ārā. Apskatot alberģi – izlemjam ārā. Viņš mūs brīdina, lai vēlāk nelūdzamies vakariņas, jo tagad pēdējais brīdis, kad viņam pasūtīt. Dodamies uz restorānu, kur pirms 2 h prasījām norādes uz alberģi. Svētdienu vakaros ciet. Jau ir ciet. Un viss…šajā ciemā vairs nekā nav. Nav arī neviena veikala. Man sliktākajā gadījumā ir divi banāni un šokolāde. Es mierīgi izdzīvotu arī līdz rītam. Saimnieks vienīgo, ko var piedāvāt ir Bocadillas – tas par, ko runāju sākumā – maizes kluči un vēl auksti. Nekas cits jau neatliek.
Un tādas te viņi visi ēd. Kafejnīcās vismaz pa vidu citreiz ieliek kādu salātu lapu un uzsilda.
Ar rītdienu ar traki – posmā, līdz kuram gribējām iet vairs nav brīvas vietas gulēšanai. Viens posms pirms tā ir ļoti tālu, bet nākamais 4 km pēc tam. It kā nekas traks, bet atceroties šodienas pēdējos 3 km, zinu, ka rīt līdz kaulam sāpēs. Nezinu, kas vainīgs pie šīs dienas likstām melnais kaķis vai gailis. Noveļam uz gaili.
Arlabunakti no laukiem,
Adžī
6.08.2017.
Piezīmes
- Tēja 1.40 eur
- Katedrāle 3 eur
- Kola 1.20 eur
- Alberģe 5 eur
- “Vakariņas” 4 eur
- Pulksteņa mērījums 37.5 km