Tik ļoti negribas celties. Miega bads uzkrājies, taču ar Sashu norunājām, ka uz Santiago dosimies ar pirmo autobusu.
Alberģē abas vēl nopētam aproču stendu. Man iekrīt acīs viena, bet šīs nav par vienu vai diviem eiro un nolemju, ka naudiņu pataupīšu jaunam, svaigam džemperim. Sasha vienu sev nopērk. Viņai aproces jau drīz būs līdz elkonim. Taču tās turpmāk atgādinās par labām atmiņām.
Šī bija pēdējā nakts alberģē. Vismaz tuvākajā laikā noteikti. Paņemu botas no plaukta un pasmaidu. Nekādu plauktu vairs.
Līst lietus.
Sajūta, ka debesis raud. Raud par mums.
Iekāpju autobusā un ir ļoti dīvaina sajūta. Veselu mēnesi neesmu pārvietojusies ne ar ko citu, kā ar kājām. Pa ceļam paklausos Sashas aizraujošos dzīves stāstus un to ir daudz. Un katrs stāsts mani iedvesmo dzīvot, darīt un piedzīvot. Aizmiegam.
Arī Santiago līst. Pirmais, ko izdarām, ir dodamies uz veikalu. Man ir netīras pilnīgi visas drēbes, jo veicot pēdējās dienās tik daudz kilometru nebija ne spēka, ne laika tās mazgāt. Sajūta uzreiz lieliska.
Vēlos, lai arī mājās man būtu mazas piemiņas lietas, kas man atgādinās par šo ceļu. Tās iedvesmos saņemties, darīt, just. Vakar, kad saņēmu Finisterres compostelu, amata vietā teicu, lai raksta Peregrino. Iepaticies šis “amats”. Tādēļ arī magnētu nopērku ar uzrakstu – šeit dzīvo viena svētceļniece.
Satiekam Džī un dodamies uz manu viesnīcu, lai Sasha var atstāt pie manis somu līdz aizbraukšanai. Pie viesnīcas lejā kafejnīcā ieturam pusdienas. Beidzot pa ilgiem laikiem es ēdu normālu, siltu ēdienu. Spageti ar boloņas mērci. Pēc silta ēdiena esmu ļoti noilgojusies.
Kā iepriekš rakstīju, meitenes jau pirmajā dienā uz Santiago atsūtīja ap 3 kg, jo saprata, ka somas par smagu. Dodamies uz norādīto adresi, lai paņemtu somu. Darbinieks jautā Sashai uzrādīt pasi.Tajā mirklī zeme notrīcēja. Pase palikusi Finisterē. Vakar, kad Sashai atradām alberģi (tā vispār bija pansija), sieviete palūdza Sashas pasi un aizgāja, un tikai tagad aptvērām, ka viņa atpakaļ to neatnesa. Saulriets pilnībā atslēdza mūsu domas par citām lietām. Palikušas divas stundas līdz jāizbrauc uz lidostu. Aizbraukt ar taksometru pakaļ nav variantu. Sazvanam taksometru kompāniju. Izrādās, ka ir speciāla vieta (iestāde), kur aizgādā nozaudētus dokumentus. Viss beidzās veiksmīgi un pusotras stundas laikā pase bija pie mums. Tas izmaksāja 80 eur. Sasha vienmēr uz visu skatās pozitīvi un nosaka, ka visticamāk tā nauda šoferim noderēs, lai pabarotu ģimeni.
Izmetam pēdējo (Sashas) loku gar baznīcu, izlēkājamies un dodamies prom.
Paķeram viesnīcā Sashas mantas, lai dotos uz pieturu. Palikušas dažas minūtes.
Sasha man iedod mazu maisiņu un pasaka paldies par draudzību, un cer, ka nēsājot šo lietu es atcerēšos par viņu. Nav laiks ieskatīties, atstāju pārsteigumu vēlākam.
Sashas viens no brīnišķīgajiem stāstiem bija par viņas mammu, kura vienmēr skrien pakaļ vilcienam un māj ar roku meitai. Attēlojot savu mammu, tas vienmēr ļoti smieklīgi izskatās. Saku Džī, ka mums jāskrien būs pakaļ autobusam, lai aizbraucot Sashai tāda īsta mājas sajūta. Ak, tas bija smieklīgi.
Dodamies ar Džī uz katedrāli, lai izstāvētu rindu pie apustuļa. Tagad jau rinda mazāka un izstāvam to pusstundas laikā.
Es apskauju apustuli no visa spēka. Iečukstu ausī vēlreiz visu, ko vēlos.
Viņš ir auksts, bet man paliek silti. Patīkamas sajūtas izejot. Tagad viss, ko vēlējos izdarīt, ir izdarīts.
Atgriežos viesnīcā, lai nedaudz pirms kopīgām vakariņām atpūstos. Ieskatos Sashas sagādātajā dāvanā. Un maisiņā es ieraugu to aproci, ko vakar un no rīta pētīju. Tik ļoti mīļi.
Sasha ir absolūti burvīgs un gādīgs cilvēks. Esmu laimīga, ka Camino man deva iespēju viņas satikt, lai es savā dzīvē daudz no viņām mācītos. Un karodziņu viņas man atstāja par piemiņu.
Meitenes man arī pastāsta, ka par viņām uzrakstīts raksts vietējā avīzē, un tur tikusi bilde arī ar manu atstāto ziņu viņām. Stāsti klejo plašumā.
Vakarā tiekamies vēl ar citiem svētceļniekiem, lai ieturētu vakariņas. Tā skumjā sajūta, ka pa vienam, pa vienam katrs dodas uz savām mājām. Apskāvieni, atvadas, prieks par satikšanos, skumjas par došanos prom.
Vakariņām izvēlamies vietu pēc ieteikumiem – labākā vieta Santiago, taču ļoti maza. Aizejam un tur jau maza rinda ārpusē. Restorānā pasniedz labākos jūras velšu ēdienus, taču tur ir tikai četri galdiņi. Tiekam pie viena. Cilvēki stāv pie bāra letes un ēd stāvot kājās. Bija garšīgi.
Pēc vairākiem bāriem un satiktiem svētceļniekiem, pēc desmitiem stāstu es atvados un dodos uz viesnīcu.
Bet līdz tai gribas izmest loku ap katedrāli, pabūt mirkli viena. Santiago ir ļoti dzīva pilsēta. Man nav ne jausmas, kas šodien par dienu, taču cilvēku uz ielām daudz. Un ik pa kvartālam kāda grupiņa cilvēku dzied un spēlē, un skatītāji dejo un dzied līdzi. Cilvēki priecājas par mirkli un dzīvi.
Ar labām sajūtām un mieru dodos uz viesnīcu. Atā, Santiago!
Es šodien sapratu, ka man Camino bija kā saka – perfect timing.
Tā nebija par maz un nebija par daudz.
Ejot uz Santiago jutos pat pārāk labi, taču pēdējās trīs dienās sevi pamocīju, un sasniedzot pasaules galu, es biju gatava doties mājās.
Ir laiks. Man ceļš vairs nesekos līdzi bultai. Mans ceļš ved uz mājām.
Uz drīzu tikšanos,
Adžī
29.08.2017.