Jau pagājušas 2 nedēļas uz Camino Latvia ceļa. Ir klāt 15. diena un nogurums krājas. Ķermenis kā tāda burciņa pildās pa pilienam, pa pilienam.
Šodien oficiālais posms mājaslapā ir tikai līdz Dobelei, taču tie ir tikai 18 kilometri un tomēr tas ir nedaudz par maz šādos garajos gabalos, tādēļ esmu nolēmusi doties 10 kilometrus tālāk - gandrīz līdz Krimūnām, un jau rīt mēģināt sasniegt Lietuvu. Dienas garas - virs 30 kilometriem. Kājas nogurušas un siltie laikapstākļi ar nepalīdz vieglāk pievarēt ceļu.
No domas vien, ka rīt jau sasniegšu Lietuvu acis mitras. Spānijā nebija tādas emocijas, kā ir ejot šeit Latvijā. Katru dienu nobirst pa kādai asarai. Un tas ir arī virtuālo līdzgājēju nopelns.
Eju garām labības laukiem un, šķiet, pļavas nekad nav bijušas tik skaistas. Magonēm un rudzupuķēm, un citām puķēm, ko nepazīstu, pilnas.
Eju un domāju, vai tiešām es visu laiku eju prom no lietus. Vakar paskatos Instagramā un tur daudziem bijis traks lietus. Lūdzu atsūtiet kripatiņu man. Man lietus ir bijis tikai pirmajā dienā - reāli piecas piles. Gribas to svaigo pēclietus sajūtu. Gribas, lai lietus nosēdina tos baltos ceļa putekļus. Gribas ieelpot dziļāk.
Šorīt temps ātrs un nemanot sasniedzu Bērzi. Vajadzēja saskaitīt, cik soļos var iziet Bērzi, jo tā ir dikti maziņa.
Kamēr atbildu uz skaistajām sekotāju ziņām, tikmēr aizeju pa nepareizo ceļu. Pirmā kļūda šajā ceļā. Labi, ka ieskatos kartē laicīgi un saprotu, ka jāiet atpakaļ, jo šis ceļš vēlāk nesavienojas ar īsto ceļu. Ah, ja vien jūs zinātu, cik svēceļniekam vai garo gabalu gājējiem nepatīk iet atpakaļ. Ne 100 metrus, ne 50 metrus, pat ne 10 metrus. Man kādi 200 metri vienā virzienā, kopā veidojot gandrīz pusi lieka kilometra.
Diena bez mākoņiem un atkal jāiet pa tīru sauli. Man uz rokām nekad nav bijuši tādi vasaras raibumi, kā tagad. Es nesūdzos - katrs pleķītis uz ķermeņa man kādu laiku atgādinās par šo piedzīvojumu.
Sēžu un ēdu brokastis ceļa malā, kad garām pabrauc traktors un saceļ tuksneša smilšu vētras cienīgu skatu. Lietus, lūdzu nāc. Un jūs - tie, kas mīl to sauli, lūdzu savāciet to no tiem, kuriem šādu karstumu nevajag.
Šodien atkal sanāk satikt čūsku un sēžot netālu atpūšoties, jūtu, ka uz mani kāds skatās. Nu tā, ka pilnīgi pakausī jūtu. Pagriežu galvu un tur maza stirna uz mani lūr. Kas tas par divkājainu zvēru? Skatījās, skatījās un iemuka mežā.
Šodien arī pamanu, ka mazliet sāk izjukt ekipējums. Saulesbrilles ļodzās, abos apavu pāros iekšpusē izberzies caurums, somai gurnu lences sāk plēsties ārā no somas. Ak, vai mans ekipējums izturēs līdz galam? Kur būs gals šim ceļam?
Eju pa meža ceļu, garām nobrauc mēslu mašīna. Ārprāts, kas par smaku. Nu tik traki, ka eju tālāk un vēl smird. Šķiet, ka man no tā mirkļa pat apģērbs sasūcās ar to smaku. Eju cenšos paelpot un redzu, ka pretī nāk cilvēks. Jā, šajā ceļā bieži negadās, ka pretī nāk kāds. Apreibusi no smakas un saules stariem, tālumā nevaru atpazīt, kas tur nāk, tikai dzirdu (un arī neskaidri): "Pārsteigums! Pārsteigums!" Mana trakā mamma ir atbraukusi līdz Dobelei un nākusi man pretī. Ak, cik negaidīti! Trakā!
Kopā soļojam atlikušos 4 kilometrus līdz Dobelei. Dobelē ieejam pa "sarkano paklāju" - magones lauka malā sastājušās rindā. Dobeles galvenajā laukumā noraušu botas un izbaudu vēsas strūklakas. Tur mūs arī sagaida mani draugi - Podvinsku ģimene - kuri mūs uzaicinājuši uz pusdienām. Cik jauka uzņemšana ar siltām pusdienām un citiem gardumiem. Bet šī nav vienīgā tikšanās, kas man Dobelē sarunāta. Kāda nepazīstama Agnese vēloties mani satikt un novēlēt labu ceļu. Vienojamies, ka varam apēst salčuku, jo punči jau citādi pilni. Un izrādās, ka Agnese ir fotogrāfe un pazīst gan Andri, gan Aneti un visiem atnes salčukus. Samīļojamies un lēnām sāku pakoties, lai dotos tālāk. Tā kā šodien ir pirmdiena, tad Amatu māja Dobelē ir ciet un zīmogu nav iespējams saņemt. Tādēļ es piedāvāju Podvinsku ģimenei iespiest man pasē cūciņas Peppas zīmogu no viņu meitas kolekcijas.
Un vispāŗr ko lūgsi to saņemsi! Kamēr pusdienojam, sākas zibeņi, pērkons un arī lietus. Izejot smaidu, jo beidzot varu ievilkt dziļu un dzestru elpu. Mums jādodas tālāk. Vēl 10 kilometru garš ceļš.
Es drīz varēšu sevi pieteikt jaunā profesijā - ērču detektīvs. Izgājušas cauri nelielai taciņai gar upi, kur zāle mazliet garāka, jau no ciskas noņemu vienu ērci. Labi, ka esmu iemācījusies tādu metodi - uzreiz pēc zāles skatīties kājas, kamēr tās nav ierāpojušas zem drēbēm. Tiešām šis strādā. Labāk biežāk apstāties un apskatīties.
Ejam un jūtu, ka nogurums milzīgs. Pēdas arī sāp, jo izveidojušās jaunas un jau lielākas tulznas. Ļoti nepatīkami. Cenšos uzņēmt enerģiju ar sporta dzērieniem, ko papildu salčukiem atnesa Agnese. Jau rit 30 kilometrs. Velku savu miesu uz priekšu ar šķiet pēdējiem spēkiem. Pa brikšņiem iet nav forši, bet gar šosejas malu arī ne tik. Automašinas te brauc ar milzīgiem ātrumiem, sajūta, ka katrs pārbauda, cik tas kumeļš ātri iet.
Nonākot līdz naktsmītnes ceļam, izdomāju uzzvanīt saimniecei, lai saprastu, kura māja uz ceļa tā ir. Ak, nē! Izrādās, ka uz šī ceļa ir cita māja ar nosaukumu "Tiltiņi" un mājaslapā ir ieviesusies kļūdiņa (kas tagad jau ir izlabota). Mums jāiet vēl kilometrs līdz Krimūnām un tad vēl 4 km. Man ar sāpošajām kājām vēl ir jānoiet pieci papildu kilometri. Ko? Apsēžos pieturā uz soliņa. Paldies vismaz par soliņu, jo iepriekš visur nācās sēdēt uz grants ceļa. Zemē smiltīs. Paceļu kājas, cenšos izlūgties spēku. Uz katra soļa tulzna iedur kā ar mazo nazīti. Un tādas lielākas ir divas - pa vienai uz katras kājas.
Sakožu zobus un eju. Soma arī spiež un berž, un vispār besī. Gribas paņemt aiz siksnas un to vilkt pa zemi. Šobrīd nekas nav ērti. Labi, ka mati nesāp. Mamma man iet pa priekšu un ik pa brīdim cenšas uzmundrināt. Saka, ka rīt par 5 kilometriem būs mazāk jāiet, jo rīt arī smags posms.
Dažas minūtes pirm 18.00 sasniedzam naktsmājas. Noieti 35 smagi kilometri. Iekārtojos istabiņā, kas šoreiz ir garāžas augšas istabiņa un saimniece norādot uz trenažieri nosaka: "Ja gribas var vēl pastaigāt" Hahaha! Smieklīgi, bet tomēr nav. Naktsmāju cena 10 eur. Un saimniece vēl atnesusi brokastīm ēdienu, bet es, ejot šos grūtos kilometrus, sev apsolīju, ka viss - vairs nekāda lieka ēdiena nešana somā nebūs. Pietiek! Soma ir par smagu, tādēļ arī veidojas tulznas un ir grūti. Šovakar un rīt no rīta jācenšas apēst visu ko var, lai soma vieglāka paliktu. Bet spēka nav un apetītes arī. Sakopju savas pēdas un tulznas, un šodien esmu nolēmusi visu nolikt malā un izgulēties. Spēka nav, jo arī gulēts ir ļoti maz. Bieži vien tikai pa 5-6 stundām. Ķermenis nespēj atjaunoties. Nolieku telefonu un jau 22.00 ielienu gultā.
