Kas par miegu. Cik ļoti nepieciešams tas bija. Nogulēju gandrīz 8 stundas un jūtu, ka ķermenis paspējis vairāk atjaunoties. Gribētos, lai pēdas justos vēl mazliet labāk, bet visu jau nevar gribēt.
Ir klāt 16 diena un ceļš turpinās. Šodien īpaša diena, jo es sasniegšu Žagari. Šodien es būšu pārgājusi visai Latvijai. Wow! Šodien pie somas piespraužu Latvijas karodziņu.
Izejot ārā, priecājos, ka beidzot ir apmācies, spēcīga migla. Eju, dziļi elpoju un izvairos no gliemežiem. Tie uz ceļiem izlīduši daudz.
Šodien ceļš kā caur safari - tik daudz dzīvnieku pa ceļam. Aizskrien viena stirna, aizskrien otra, trešā, aizskrien cauna, zaķis. Visi pēc lietus modušies.
Eju caur nelielu mežiņu un tālumā redzu kādu nākam. Šķiet, ka novicināja nūjas, bet varbūt man acis nerāda pareizi. Nāk tuvāk un atkal māj, un kaut ko sauc, tad jau saprotu, ka man. Kārtējais pārsteigums. Man pretī pirms Tērvetes ir atnākusi Ilona - arī meitene, ko personīgi nepazīstu, kaut vēlāk noskaidroju, ka esam kopā devušās divos organizētos pārgājienos. Ilona ir no Tērvetes puses un ikdienā šeit nosoļo dienas normu - 10 000 soļu. Zina, katru taciņu, soliņu, vietiņu. Man ir savs gids.
Bez atpūtas dodamies līdz Tērvetei, jo Ilona saka, ka tur ir soliņi. Pa to laiku man ir uzrakstījusi arī Sanita, kura arī ir mana nepazīstamā sekotāja, taču viņas sirsnīgās ziņas mani vienmēr saraudina. Arī Sanita pavisam nejauši ir gadījusies Tērvetes pusē un vakar nokautrējās pie manis atbraukt, bet šorīt es aicinu viņu pievienoties Tērvetē uz atpūtas pauzīti. Tā arī notiek - pie Tērvetes rehabilitācijas centra jau sēžam trijatā un smejamies, ka es labprāt paliktu uz kādu masāžu rehabilitācijas centrā. Šoreiz jāiztiek vien ar Tērvetes mežu, no kura uzsūcu enerģiju.
Ilona pavada mani cauri Tērvetei, es nopērku veicītī saldējumu un tālāk caur kapiem uz priekšu dodos atkal viena.
Saulīte jau atkal izlīdusi un paliek karsti. Eju gar laukiem un kas tad tur - milzīgi zaļo zirņu lauki. Kad bērnībā mani nevarēja atrast, tad visi zināja, ka esmu atrodama zirņu vagā. Es dievinu zirņus un te man pretī ir milzīgi lauki. Eju gar laukiem un ēdu. Jūtos kā Spānijā, tikai te vīnogu vietā ir zirņi. Kā, tieši kā, lai es nepielieku pilnu somu? Esmu sev apsolījusi - vairs nekādu lieku smagumu somā. Arī no meitenēm līdzņemšanai neko nepaņēmu. Man sevi jāsaudzē. Paēdu uz vietas cik gribās un pārējos atstāju vietā.
Turpinu iet, atpūšos ceļa vidū. 20 kilometri noieti un drīz sāksies grūtākais posms, jo jāiet vēl kādi vismaz 12 kilometri. Atkal atklāta saule. Ir karsti. Bet ceļš mani iepriecina ar veikalu, kurā nopērku saldējumu un aukstu Borjomi dzērienu. Atvēsinoši.
Turpinu ceļu un nemaz tik grūti uz priekšu neiet. Tas laikam tādēļ, ka ļoti gribas to Latviju šodien noiet. Mērķis dikti stumj uz priekšu. Eju un redzu, ka pretī brauc riteņbraucējs un aiz viņa sieviete ar bērnu ratiņiem. Pie sevis vēl nodomāju - nu gan interesants maršruts, jo mājas tik tālu. Ko? Man acis rāda pareizi? Tā ir Zanda - meitene, kas man pievienojās Tīreļi-Līvbērze posmā. Nāk un smaida. Mazais ķipars ratos gan nav dikti apmierināts par tādu tālu braukšanu. Viņi atbraukuši mani pavadīt gabaliņu pirms Lietuvas. Esmu sajūsmā. Pēc brīža piestājam ēniņā, lai es varu atvilkt elpu un mazais par to ir dikti priecīgs, jo var beidzot izskraidīties. Un viņam interesē mana lielā soma, jo tur visādi knibuļi, siksnas, karabīnes.
Zanda mani lutina, jo atnesusi visgaršīgāko un slapjāko magoņmaizīti un arī aukstu iesala ābolu-ingvera dzērienu. Baudu.
Soļojam vēl pēdējos soļus kopā, gar meža malu jau redzu Lietuvas robežstabiņu, bet vēl ne, vēl ne - šī nav robeža. Atvados no maniem ceļiniekiem un tālāk soļoju viena. Iespējams, šie bija mani pēdējie līdzgājēji, jo kas gan man pievienosies Lietuvā?
Eju un saprotu, ka palikuši pēdēji metri līdz robežai. Uzmetas zosāda. Tas tūlīt, tūlīt būs izdarīts. Izvelku no somas sāna piesprausto karodziņu, paņemu rokās un tam plīvojot, šķērsoju robežu. Raudu. Priecājos. Raudu. Smejos. Mana mīļā, skaistā Latvija ir pārieta. 444 grūti, skaisti, saviļņojoši, emocionāli kilometri. Es Spānijā nebiju tik emocionāla, cik esmu šeit. Lepnums, gandarījums, atvieglojums. Emociju gamma.
Piestāju pie Camino Latvijas un Lietuvas stabiņiem, un tagad jau turpināšu Camino Lituano ceļu. Diena vēl nav galā un man jāsasniedz vēl naktsmājas. Eju uz adresi, bet īsti nevaru atrast. Maldos, maldos un beigās atrodu. Šodien noieti 34 kilometri. Es pat nebiju iedziļinājusies - es šodien palieku Žagares muižā. Wow. Cik milzīga māja ar numuriņiem. Un ļoti, ļoti daudz ekspozīciju zālēm un ienākot mani sagaida daudz muzeja dzīvnieku. Viņi smejoties, ka šeit nakšnojot ir kā filmā "Nakts muzejā", jo pa nakti dzīvnieki atdzīvojas. Būs jautra nakts. Ejam uz priekšu un man uzrūc lācis. Milzīgs lācis, kurš stāv pie trepēm un no sākuma uzrūc un tad saka: "Sveiki! Sveiki!" Man bija jānoiet visa Latvija, lai beidzot to lāci satiktu.
Cena par istabiņu ir 10 eur. Turpat ir arī virtuve, dušas telpa un tualete. Netālu arī bibliotēka. Un tie, kuri paliek pa nakti, drīkst izstaigāt visu muižu. Ja vien man būtu spēks. Jābrauc būs citreiz.
Emociju pa šo dienu daudz. Saviļņojums un prieks. Kā, lai aiziet gulēt?