Gulēts maz. Kaut kā tas uztraukums mazliet ir, vienai guļot kaut kur dziļos laukos, milzīgā ēkā. Tāpat arī galva pilna visādu domu. Apetītes vēl joprojām nav. Par neizgulējušos stāvokli liecina arī tas, ka zobu pastas vietā uzspiežu sejas krēmu. Labi, ka līdz mutei netika, bet atjēdzos laikus. Saņemies, Agnes!
Ceļos sešos, bet ar visu ēst gatavošanu (šoreiz tik uzsildu ūdeni tējai), somas sapakošanu, telpas sakārtošanu, ātrāk par 8.00 iziet neizdodas.
Kad izeju rīts jau ir iesilis. Pēc pirmajiem pārsimts soļiem, saprotu, ka priekšā mežs un domas par lāčiem atgriežas. Zinu, zinu, lācis ir bailīgāks, bet pasakiet to manam prātam. Eju uz situ pa somai piestiprināto krūzi, veidojot zvana skaņas. Pēc pavisam neilga brīža acu skatienam paveras plašs ezers ar skaistu laipu. Ezers Valdis. Vai mums vēl ir kāds ezers, kas nosaukts vīrieša vārdā?
Ilgi neuzkavējos, jo diena priekšā gara. Mežs atļauj sazemēties un izbaudīt putnu rīta dziesmas. Iznākot no meža, jāsoļo pa grants ceļu. Tālumā ieraugu kādu nākam pretī. Pie sevis domāju, cik forši būtu satikt kādu citu, kurš arī veic šo ceļu. Teikt viņam Buen Camino un uzklausīt viņa dzīves stāstu. Ar šo pagaidām šis ceļš atšķiras no Spānijas – diez vai kādu ceļā satikšu, bet kas zin’.
Bet garlaicīgi man nav. Pēc brīža lielā ātrumā man galvā ietriecas milzīga maijvabole un ieķeras matos. Nekāda braukšana pa zaķi nebūs.
Turpmāko laiku mans ceļš ved tikai pa grants ceļu. Mašīnas traucas garām lielā ātrumā, saceļot tādu putekļu mākoni, ka brīžiem grūti paelpot. Domāju, vai vakarā ieraugot sevi spogulī būšu “nosirmojusi”. Noieti jau vairāk kā desmit kilometru, taču īsti komfortablas atpūtas vietas nav. Ir divas izvēles – saulē pieturā vai ēnā kaut kur krūmos ceļa malā. Izvēlos otro. Ideāli nav, taču var iztikt. Mazliet atjaunoju spēkus un turpinu ceļu pa balto paklāju.
Uz dienas otro pusi mazliet samazinās temps un mani ielenc milzīgi ātri ap mani riņķojoši monstri. Šogad viss ir milzīgos apmēros? Ātri izvelku aiz somas gumijām aizāķēto dibena paliktni un sāku spēlēt tenisu. Četri nokauti, viens vēl lido. Laikam lielie dunduri.
Tuvojos Jērcēniem, kur jāpieņem lēmums vai doties garākā maršrutā caur Sedas purvu, vai pa tiešo uz Strenčiem. Ilgi lauzu galvu, bet beigās saprotu, ka ķermenis jau šobrīd jūtas apbružāts un otrajā dienā negribas vēl tādus kilometrus veikt. Ķermenis nav vēl pieradis. Un šobrīd jau noieti 18 kilometri un pēc kartes izskatās, ka pa purvu būtu jāiet tik pat. Jērcēnu centrā uz soliņa atvelku elpu, paturu gaisā kājas. Tantiņas tik noskatās un nosaka: “Nabadziņš atpūtina kājas”. Šeit beidzot ir arī veikals – nopērku ābolu un bumbieri, pat saldējumu negribās. Pēc nelielas atpūtas laiks doties. Karstums pieņemas spēkā un ceļš turpinās pa grants ceļu, taču jau mazākas nozīmes un visa ceļa garumā garām pabrauc vien četras automašīnas.
Baterijas iet uz beigām. Ne telefona, bet manas. Saprotams kādēļ, jo pa visu dienu esmu apēdusi vien vienu niecīgu maizīti, sauju ar žāvētiem augļiem un 2 svaigos. Bet galīgi vēl tās apetītes nav un tādā karstumā arī slinkums taisīt. Bet ķermenim nav no kā atjaunoties un ražot spēku. Tērē manas iepriekš no čipsiem uzkrātās rezerves, ha-ha. Priekšā tikai balts, akmeņains ceļš un krūmi – nav pat koka zem kura ēnā paslēpties uz pēdējo atpūtas pauzi pirms finiša. Ieraugu vienu necilu ēnu, bet šobrīd ar to būs gana. Apsēžos, apskatos telefonā ziņas un atkal noraudos. Cilvēks caur manām acīm piedzīvo to, ko būtu vēlējies piedzīvot savos jaunības gados. Ja es varu, kādu iedvesmot vai virtuāli ļaut caur mani piedzīvot, ļaujiet man tikai iet!
Kur mani stūmēji? Stumj mani jau kaut kur Lietuvā, bet gribētos, lai kāds pastumj līdz Strenčiem. Spēka nav. Ir karsti. Ar dibena paliktni aizsedzu seju no saules un eju. Beidzot arī sasniedzu asfaltētu šoseju, pa kuru jānoiet pēdējie 3 kilometri. Pretī nāk aizdomīgs vīrietis. Ātri uz mājām nosūtu lokāciju, jo esam runājuši, ka vairākas reizes dienā sūtu savu atrašanās vietu, lai zinātu, cik tālu esmu tikusi. Nāk pretī tas aizdomīgais vīrietis un smaida. Ak, jel, tas ir mans vecais, labais draugs Viks. Man ir fizisks stūmējs, kas palīdzēs tikt līdz Strenčiem. Ātru tempu uzņēmuši, stundas laikā sasniedzu savas naktsmājas – Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu - nu pareizāk teikt - tās hosteli. Noieti 28,5 kilometri un no sirds priecājos, ka negāju caur purvu, jo noteikti tad sasniegtu 40 kilometru atzīmi. Vai varbūt nesasniegtu, jo pakristu kaut kur krūmos.
Tantiņas mani super jauki sagaida un uzņem. Iekārtojos numuriņā, kurā esmu viena un te pat ir katram sava vannasistaba. Beidzot būs duša, jo vakar tādas nebija. Te pat aiz durvīm ir arī atpūtas istaba, kurā ir virtuve un televizors, tāpat arī netālu ir narkologa un tiesu ekspertīzes kabinets. Pēdējos divus man nevajadzēs. Gultasvietas cena 15 EUR.
Kaut bija doma aiziet līdz veikalam, arī to nevaru izdarīt. Mēģinu izstaipīt kājas, bet nevaru pat nosēsties “bērna pozā” – traki sāp kājas. Esmu pilnīgs robots. Pēc dušas uzsildu mikroviļņu krāsnī vakardienas vakariņas un palēnām pēc pāris stundām ķermenis sāk atkopties. Būs labi! Rīt jauna diena priekšā – ne mazāk vieglāka par šo!