Kā ierasts pametam naktsmājas īsi pēc plkst. 6.00. Pēc vakardienas dunduru uzbrukuma, šodien uzvelku "garo formu" - garās bikses un krekliņu ar garajām piedurknēm.
Rīts ļoti patīkams, tāds mazliet dzestrs un kluss. Ejam pa Birštonas kūrortu un vien daži tik modušies - pāris makšķernieki, suņu saimnieki un tie, kuri skrien. Ļoti skaista un sakopta apkārtne - koka zvilņi, velosipēdu novietnes, dobes un koki. Ejam un redzam, ka mostas ne tikai saule, bet arī upe - ta kūp. Izbaudam lielisko rītu.
Saprotu, ka kādu laiku tomēr nebūs jāiet pa mežu, tāpēc izlecu no garajām biksēm un ielecu mīļajos šortos. Cik labi, ka es tos pirms piedzīvojuma nopirku - ērti, mazi, plāni, brīvi šorti.
Izejam no pilsētas un piestājam degvielas uzpildes stacijā. Nopērkam Borjomi ar garšiņām un grauzdiņus. Pirmā mazā pauzīte.
Lietuva nomainījusi arī savu "kleitu" - līdzenos labības laukus nomainījuši pauguri. Nākas papūlēties, ejot gan uz leju, gan uz augšu.
Pie noietiem 10 kilometriem uztaisam pauzi, atpūtinam kājas, uzēdam banānu. Turpat netālu, uzsākot ceļu, sasveicinos ar vietējām govīm. Spānijā ar tām runāju vēl vairāk. Pēc brīža pasoļojam garām dzeltenai koka baznīcai, kas līdzinās pilij.
Pēc tam ceļš mūs ieved skaistā mežā, pa kuru ved asfaltēts ceļš. Tā kā nav daudz krūmu, dunduru ir ievērojami mazāk. Ir, bet ne tik lielos baros kā vakar. Mežs pat baudāms. Šeit arī iet kāds Mežtakas posms. Savā piedzīvojumā būšu gājusi pa Camino Latvia, Camino Lituano un Mežtaka ceļiem.
Izgājušas no meža, uztaisām pēdējo mazo pauzīti pirms finiša un ar vieglu soli sasniedzam naktsmājas. Šodien noieti 22 kilometri. Un tieši pirms laika, kad saule riktīgi sāk svilināt. Šodien nakšņojam pie privātpersonas, kas savu viesu māju/pirtsmāju atvelta svēceļniekiem. Cena par nakšņošanu 12 eur. Edvile jau atnākusi un gultā atpūšas. Arī viņa iet posmu pēc posma, praktiski bez nekādam nobīdēm. Nekur nesteidzas un nekur arī neatpaliek.
Šajā pilsētā, patiesībā, ir švaki ar naktsmājām - tikai šīs trīs gultasvietas. Pirms dienas, kad zvanījām, no sākuma nevarējām sazvanīt un domājām, kādi ir varianti: a) iet 2 posmus, kas kopā ir 50 kilometri; b) noiet šo vienu posmu un braukt ar autobusu uz nākamo pilsētu - tā ir liela - un tad atpakaļ no rīta ar taksi, lai noietu nākošo posmu. Mums paveicās, ka beigās tomēr izdevās te palikt un nav jāsarežģī ceļš ar braucieniem šurpu turpu. Ir dzirdēts, ka reizēm arī Spānijā tā gadās, ka ir jābrauc ar taksi uz naktsmāju, kad ciemā nav vietas un pats ar kājām uz priekšu vairs netiec.
Visu vakaru pavadam plānojot manu tālāko ceļu aiz Lietuvas. Jāsaprot, kur iet, kur braukt, ko darīt. Bet par to, ko izlēmu, es pastāstīšu citu dienu.
Pāris dienas jau domāju vienu domu un to izliku uz "papīra" savā instagram kontā. Gribu to arī atstāt šeit:
Pirms kāda laika jums jautāju, kas piedzīvojuma beigās būs saburzītāks - es vai mana svētceļnieka pase.
Es eju ceļu jau mēnesi un visu, kas man ir, nesu savā somā. Tur ir ļoti ierobežotas higiēnas lietas, nerunājot par skaistumkopšanas produktiem.
Un ziniet, man šķiet, ka es ar katru dienu izskatos labāk. Es izskatos labāk, nekā tad, kad pandēmijas rutīnas nogurdināta, sēdēju mājās. Es izskatos labāk, nekā dienās, kad gāju uz darbu.
Un ejot šo ceļu, es esmu atteikusies no filtriem, kas “uzlabo” sejas formu, ādu, degunu. Tā esmu es! Ar izspūrušiem matiem, sarkanu, spīdīgu seju, maisiņiem zem acīm. Tas pirmajās dienās nenāca viegli, jo arī es ne vienmēr jūtos droši un ne vienmēr spogulī redzu to, ko gribētos. Bet te nu es esmu - īsta, patiesa, dabīga. Un tāds ir arī mans šī piedzīvojuma stāsts.
Ejiet dabā! Pārmērīga uzturēšanās dabā uzlabo jūsu fizisko un garīgo veselību!