Nakts bija mierīga un gulēju labi, bet, protams, nogurums jau uzkrājies un gribētos gulēt vēl un vēl. Nu jau katru rītu ceļos ar piespiešanos. Uztaisu sev supergaršīgas brokastis - maizīte ar humusa smēriņu, avokado, tomātiem un tēju.
Šodien ceļš skaists, ved caur mežu, pa dažādiem ceļa segumiem - ir gan smiltis, gan akmeņi, gan bruģis.
Eju pa ceļu un ieraugu mētājamies ķemmi. Jau piedzīvojuma sākumā vēstīju, ka līdzi nebiju paņēmusi ķemmi un jau Latvijā/Lietuvā divreiz uz zemes redzēju mētājamies ķemmi. Un te atkal. Camino ceļš vienmēr tev dos visu, kas tev nepieciešams.
Vācijā ceļš ir drošs, jo tas visu laiku vijas netālu no šosejām, vilcieniem, ciemiem. Nav tā, ka veselu dienu tu būsi pilnīgi ārpus civilizācijas. Tāpēc arī sabīstos, kad meža vidū izdzirdu un ieraugu vilcienu.
Pie 8. kilometra es uztaisu mazo pusdienu pauzi un atkārtoju rīta brokastu ēdienkarti. Tā jau ir, ja nopērc kādu produktu, kas jāizlieto ātri, tad nav grūti izdomāt nākamās ēdienreizes.
Eju netālu gar vilciena sliedēm un starp tām un mežu ir siena, kas visa apzīmēta ar grafiti. Zīmējumi diezgan kvalitatīvi, taču daži diezgan baisi.
Palēnām iesoļoju pilsētā un apsēžos uz apmales atpūsties, jo kājas sāp ļoti. Sēžu pretī ugunsdzēsēju depo un dzirdu, kā viņiem nozvana izsaukums. Paiet pārdesmit sekundes un ar vajprātīgi skaļu sirēnu aizbrauc divas mašīnas. Šo patiesi uz ceļa nevar nedzirdēt.
Aizeju līdz Firstenvaldes centram un atrodu baznīcu. Vispār gribētos arī pasē beidzot iespiest kādu zīmogu no Vācijas, nu vismaz vienu, lai paliek piemiņai. Ieeju baznīcā un tur tantiņa dikti priecīga mani redzēt. Angļu valodā īsti viņa nerunā, taču es no viņas sacītā saprotu, ka esmu pirmais svētceļnieks. Nevar saprast, vai šogad vai vispār. Sieviete man piedāvā apsēsties un ūdeni, un vispār dikti smaida un rokās pa atvilktni, lai atrastu zīmogu. Viņa to atrod un iespiež manā pasē. Wow, manuprāt, šis būs skaistākais šīs pases zīmogs.
Sieviete vēl cenšas man izstāstīt galveno šīs baznīcas būtību, bet man tik švaki to sanāk saprast. Saprotu, ka viņa runā par baznīcas kolonnu. Bet es klausos. Arī piedzīvot vietējo stāstus un valodu, pat ja to nesaproti, ir daļa no ceļošanas būtības. Izstaigāju baznīcu. Iespējams, šī ir skaistākā - nu vismaz manā gaumē - baznīca, kurā esmu bijusi. Man ļoti patīk.
Pēc banzīcas apmeklējuma man jādodas savas airbnb rezervētās naktsmājas virzienā. Tā atrodas 2 kilometrus nost no ceļa. Taču pirms dodos mājās, man vajag atrast veikalu, jo es zinu, ka pēc tam noteikti ļoti negribēsies iet. Veikals arī atrodas ar nelielu līkumu - nu neko darīt.
Atkal es tieku veikalā, kurā izvēle tik liela. Nopērku gan ķiršus, gan mellenes, gan suliņas, gan viss kaut ko citu. Mellenes somā neielien un nesu to spainīti rokā.
Pēc noietiem 20 kilometriem es sasniedzu naktmājas. Tās atrodas klusā guļamrajonā un pie durvīm mani jau sagaida tantiņa. Viņa ir saimnieka, kurš šobrīd ir atvaļinājumā, mamma. Kaut saimnieks brīdināja, ka mamma nerunā angļu valodā, viņa spēj sevi iepazīstināt un pat vēl vairākus teikumus un vārdus pateikt angļu valodā. Kopā pa divām valodām mums izdodas lieliski saprasties. Viņa pastāsta, ka pati brauc ar velo un agrāk gājusi lielākos pārgājienos. Pastāsta, ka dēls ir mūziķis. Un, protams, arī izrāda māju. Māja ir ļoti vienkārša, bet ērta - lejā ir viesistaba, virtuve un ārā ir pagalms. Augšā ir vannas istaba, mana istaba un arī istaba puisim no Marokas, kurš te dzīvo jau divus mēnešus un strādā Tesla jaunajā ražotnē. Ja ņem vērā Vācijas super augstās naktsmāju cenas, tad šī māja priekš 32 eur ir super laba.
Pirms atvadīšanās sieviete man uzdāvina gurķi no sava dārza. Cik mīļi un, ja vien viņa patiesi zinātu, cik ļoti man garšo gurķi. Es centos to pateikt un cerams, ka viņa saprata.
Vēlāk arī mājās atbrauc puisis no Marokas, pārmijam dažus vārdus un viņš dodas uz savu istabu. Man laiks atjaunoties, jo rīt būs grūtāka diena.