Lāču taka (Karhunkierros Trail) Somijā

Man atliek vien dzirdēt vārdus: “Braucam ceļojumā lēti” un es cenšos ielēkt iekšā šajā vilcienā. Tā arī tika izlemts braukt uz Somiju un doties pārgājienā pa Lāču taku (Karhunkierros trail). Bez tam - bija jau pienācis laiks doties kādā nopietnākā pārgājienā, jo nule būs pagājuši jau divi gadi kopš mana Santjago ceļa.

Lāču taka atrodas Oulanka nacionālajā parkā, kas atrodas Somijā pie ziemeļu polārā loka, un ir 82 km gara. Izlemjam to veikt 4 dienās, tas teorētiski nozīmē bez steigas veikt 20 km dienā, kas ir ļoti pieņemams kilometru garums. Tā kā uz pleciem 4 dienas būs jānes pilnībā viss – arī pārtika – tad somas saturs jāpārdomā ļoti precīzi. Mums ļoti paveicies ar kompanjoniem, kuri, esot ar lielāku pieredzi, spēja izstrādāt kopējo pārgājiena ēdienkarti - gan daudzuma ziņā, gan ēdiena izvēles ziņā, lai ēdieni būtu pēc iespējas vieglāki un ātrāk pagatavojami.

Šāda izskatījās mūsu ēdienkarte, kura tika izstrādāta iepriekš un jāsaka, ka izmaiņas bija pavisam niecīgas. Visu pārtiku pirkām Latvijā.

19.05.
Jāizdomā, ko ēdam pa ceļam. Varam pārtikt no benzīntanku pārtikas, varam arī kādu zupiņu uzvārīt pa ceļam.
20.05.
Brokastis || Pirmajā rītā visticamāk mums būs virtuve pieejama, varam kārtīgu omleti ar gaļu uztaisīt
Pusdienas || Uzvārām zupiņu no līdzņemtajiem dārzeņiem + buljons
Vakariņas || Rīsi ar tušonku (kādu sīpolu varam pielikt klāt), cepumi (auzu)
21.05.
Brokastis || Auzu putra ar ievārījumu
Pusdienas || Ātri vārāmās zupiņas + klāt vēl kartupelis, burkāns, tušonka
Vakariņas || Kartupeļu biezenis ar konservu tunci, cepumi (šokolādes)
22.05.
Brokastis || Auzu putra ar ievārījumu
Pusdienas || Griķi ar tušonku + cietais siers
Vakariņas  || Kartupeļu biezenis ar kaltēto gaļu + burkāns +sīpols, cepumi
23.05.
Brokastis || Ātrās zupiņas + kartupeļu biezenis ar kaltētu gaļu
Pusdienas || Griķi ar kaltēto gaļu + tušonka.

Daudzums
Auzu putra          1,5 kg
Ievārījums          0,5 kg
Tušonka              5*0,4 kg
Kartupeļi             0,5 kg
Burkāns              0,5 kg
Sīpols                 0,4 kg
Rīsi                     0,5 kg
Griķi                   1 kg
Kartupeļu biezenis 1,5 kg
Kaltētā gaļa         1 kg
Siers, cietais        0,5 kg
Cepumi               1,5 kg
Tēja, cukurs, sāls, pipari, lauru lapas, vegeta, buljons, sausās zupiņas         0,5 kg

Kopā svars: 11,6 kg

Tātad uz katru no kungiem 4 kg un dāmām 2 kg papildu somā.

Reizēm ēdiens bija tik garšīgs, ka nodomājām, ka mājās tik garšīgi negatavojam. Jāsaka gan, ka daudzums uz cilvēku tuč - tuč bija par daudz, jo gandrīz katru ēdienreizi mocījāmies un futbolējām viens uz otru, kurš iztukšos katliņu. Noteikti šis ēdiens būtu pieticis četrarpus cilvēkiem. Cepumi vakarā pie tējas bija svēta lieta, ko mūsu draugi Nora un Ivars bija iemācījušies no gida savā Sibīrijas pārgājienā.

Pārgājienā mēs devāmies maija vidū, pirms takas oficiālās sezonas sākuma, kas ir 1. jūnijā. Lai nokļūtu līdz takai bija nepieciešamas 20 stundas un tās mēs veicām ar savu personīgo vieglo transportlīdzekli. No Rīgas līdz Tallinai – 300 km, no Tallinas līdz Helsinkiem ar prāmi – 2,5 stundas, no Helsinkiem līdz Rukai – 830 km.

Jāsaka, ka ceļš diezgan vienmuļš, līdz ar to mazliet garlaicīgs un grūts, braucot tik ilgas stundas. Somijā acis tik piesaistīja ik pa laikam sastopamie skaistie ezeri – tur to ir daudz. Tuvojoties polārajam lokam jau palika interesantāk, jo sagaidījām ilgi gaidīto tikšanos ar ziemeļbriežiem. Katram savas krāsas siksniņa ap kaklu. Paglaudīt tos nav iespējams, bet piebraukt diezgan tuvu klāt gan var mierīgi. Pēkšņi mašīnā dzirdami wooooow saucieni un smiekli, jo šosejas malā redzama “lielā Sabile” – jeb tā sauktie Silent People. Un to ir daudz, ļoti daudz. Saplūstam ar tiem barā.

Ruka bija pēdējā takai tuvākā pilsēta, kur bija iespējams atrast naktsmītnes, un tā arī ir pilsēta, kurā taka finišē.

Pēc brauciena jūtamies pārguruši, tomēr atrodam mazliet spēka, lai aizbrauktu līdz pilsētiņas centram – tur atrodas gan slēpošanas trases, gan tāllēkšanas tramplīns. Vietām vēl sniegs, iekrītu sniegā līdz celim. Vakarā mums izdodas noķert arī sasodīti skaistu saulrietu.

Ruka ir arī zaķu pilsētiņa, jo ik uz soļa var redzēt kādu aizcilpojam vai sildoties saulītē. Tā kā slēpošanas sezona jau kādu laiciņu kā cauri, tad zaķu te noteikti ir vairāk kā cilvēku. Tāda klusa, spocīga, bet mierīga sajūta.

PIRMĀ DIENA TAKĀ

Tā kā nakšņojām viesu mājā, tad brokastis varam uztaisīt civilizēti virtuvē, taču, lai mazliet jau pierastu pie laikapstākļiem, brokastis ēdam uz terases. Dzestrs rīts.

Sadalām mantas divās daļas – tās, kuras paliks auto un visu to, ko ņemsim takā līdzi, un esam gatavi doties. Līdz takas sākumam jābrauc aptuveni pusstunda. Smaidīgi un laimīgi braucam uz takas sākumu, līdz pusceļā saprotam, ka aizmirsām daļu pārtikas ledusskapī. Braucam atpakaļ. Smaids spogulī (māņticība uz atgriešanos) un pārtika padusē, esam gatavi beidzot uzsākt šo pārgājienu. Trases sākumā mūs sagaida polārā loka atzīme un divi minibusi ar latviešu numuriem, uz kuru putekļainajiem logiem mēs atstājam sveicienus, kurus tie cerams izlasīs atgriežoties. Sākam!

Pirmās stundas paiet trases iepazīšanai – segums, zīmes, iekarināmie tilti, nojumes, ugunskura vietas, mājiņas, noteikumi, iekārtojums. Pirmā diena diezgan vienmuļa, pelēcīga pastaiga pa mežu. Brīžiem tik saules stari izlien no mākoņu maliņas.

Izbrīns mūsu sejās parādās sasniedzot pirmo mājiņu, kurā ir iespēja palikt pa nakti, taču mēs šeit tikai pusdienojam.

Vairākās vietās takā ir izvietotas mājiņas nakšņošanai; tās ir tādas kā viensētas ar mājiņu, ugunskura vietu, malkas šķūni, tualeti (reizēm vairākām), nojumi. Pirmais šoks par to, ka malkas šķūnis ir pilns ar malku, daļēji jau saskaldītu, kā arī katrā šķūnī ir cirvis un zāģis. Saprotam, ka mazo cirvi līdzi nesam lieki. Otrais šoks par to, ka mājiņā ir gāzes plīts (dažās iekšā, dažās uz terases, vienā pat bija atsevišķa nojume kā virtuve), kur gatavot ēdienu. Ne vienmēr var paļauties, ka gāzes balons ir pilns, jo cik pēc stāstiem var noprast, tad ziemā ar sniega motocikliem tos pieved un apmaina. Vai vasarā ir iespēja kā citādi tos nomainīt, nav ne jausmas, tādēļ savs prīmuss ar gāzes baloniņiem līdzi gan ir nepieciešams. Šīs mājiņas man uzbūra absolūtu lauku idilli, un teltī vairs galīgi negribējās palikt. Mājā elektrības nav, taču ir krāsniņa, kuru pēc vēsīga pārgājiena iekurt ir tīrā bauda. Baudīt to krēslu, siltumu, uguns liesmu bija patīkamākā vakara daļa. Katrs rīts gan iesākās ar aizpampušām acīm, jo mājiņās bija par karstu. Mājiņās izbūvētas dažāda garuma lāvas, kur ar saviem matracīšiem un guļammaisiem pārnakšņot. Tās takā ir bezmaksas un paredzētas ikvienam pārgājiena veicējam. Kurš pirmais nāk, tas pirmais ieņem vietu. Vasaras sezonā noteikti visiem vietas nepietiek, jo mājas nav lielas un tik daudz visas takas garumā to tomēr nav.

Pirmajā dienā veicām 19 km un nakšņojām vienā no mājiņām.

OTRĀ DIENA TAKĀ

Burvīgs rīts ar burvīgām brokastīm, ar smaidiem sejā mēs dodamies pretī skaistai dienai. Tā šķita. Pirmie kilometri kā pasakā – viegls ceļš. Vēl nodomājam, ka tik skaisti un viegli soļi liekas. Pēc noietiem 4 kilometriem mēs sapratām, ka esam uz takas vienīgā atzara, kur var iziet vai pievienoties takai. Mēs vairs neesam uz galvenās takas un mums ir jāiet tie paši 4 km atpakaļ līdz vietai, kur nakšņojām un vēl pirms pusotras stundas ēdām brokastis. Smaids mazliet pazūd, jo lieki 8 km, ja kopējais dienas garums bija plānots 20 km, ir daudz. Daudz arī laika patērēts. Taču nav ļaunuma bez labuma, un mūs uzrunā divi vietējie vīri, kuri nokomplektējušies ar binokļiem un tālskatiem bauda dabu. Viņi mums iesaka atstāt somas tepat uz soliņa un uzkāpt vēl 300 m augšā, tur esot burvīgs skats. Tikai uzkāpjot augšā un redzot to pasakaino dabu, es sapratu, ka neviena kļūda dzīvē nav nejauša. Kļūdas mēdz būt pat ļoti skaistas. Mēs vienmēr varam mācīties no kļūdām. Saprast kaut ko jaunu. Gūt pieredzi. Gūt emocijas. Kļūt bagātāki. Katrs liekais solis šajos 4 km un vēl 4 km atpakaļ bija šī brīža vērts.

Mēs nesākām rītus ļoti agri un laiks paiet arī uztaisot brokastis un sapakojot visu atkal somās. Nonākot atpakaļ šīs dienas sākumpunktā, pulkstenis jau rādīja pusdienlaiku, tādēļ jau apjautām, ka noiet vēlamos ikdienas 20 km nebūs cerīgi. Taka palika arvien grūtāka un grūtāka. Ceļš akmeņiem un koku saknēm klāts. Dažviet pāri koku saknēm uzbērts pelēks “paklājs”, kas mazliet atvieglo iešanu.

Ik pa brīdim iedomājamies par saldējumu vai aliņu, jo šīs dienas 9 km atzīmē atrodas informācijas centrs ar veikalu un kafejnīcu. Tur iespējams arī piebraukt ar auto un šādās vietās, kur taka pieejama lielākam tūristu skaitam, ir mazliet vieglāka un ar trepēm vai laipiņām izbūvēta. Tā kā sezona vēl nebija sākusies, informācijas centrs un veikali bija jau ciet, jo mēs tur ieradāmies mazliet pēc plkst. 16:00.

Un šī nav vienīgā sliktā ziņa. Mūsu ceļabiedri, diemžēl, ir nolēmuši rīt izstāties. Šovakar doties ar mums līdz naktsmītnei vēl 8 km un rīt mērot šo pašu ceļu atpakaļ līdz informācijas centram un meklēt iespēju, kā tikt līdz automašīnai. Diemžēl, dažādu apstākļu sakritība – daudzās tulznas, pārāk smagā soma un taka paliek arvien grūtāka – lika pieņemt šādu lēmumu un sevi nespīdzināt. Arī es biju lasījusi, ka šī taka ir paredzēta visiem līmeņiem un nav nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās un prasmes, tāpēc biju ļoti pārsteigta, ka taka paliek grūtāka un grūtāka. Kā arī mums bija informācija, ka taka pēc pirmās dienas paliek vieglāka. Kļūdaina informācija. Un tobrīd mēs vēl nezinājām, kas mūs gaida. Noteikti pareizs lēmums mūsu ceļabiedriem.

Pēc 8 km pārguruši, koku sakņu nomocīti sasniedzam naktsmītni. Vakariņas. Kāju masāža. Miegs. Tas ir viss, kas nepieciešams, lai ķermenis kaut mazliet spētu atjaunoties.

Otrajā dienā veicām 17 km takā + 8 km liekos ārpus takas un nakšņojām vienā no mājiņām.

TREŠĀ DIENA TAKĀ

Atvadījušies no mūsu draugiem, dodamies tālāk divatā. Pēc neliela brīža arī sasniedzam zīmi 41 – 41. Puse ceļa veikta, bet tikpat vēl jāpieveic. Parasti, vismaz psiholoģiski kilometru skaits ātrāk sarūk, kad tie skaitās uz leju.

Ārā mazliet smidzina, līdz ar to segums ir slapjš. Pirmā dienas daļa jau ierasti pagrūta, ar nokritušiem kokiem un slapjām koku saknēm. Pusdienojam skaistā vietā pie upes krasta.

Un tad sākās “stipro skrējiens” – pāri nokritušiem kokiem, lieliem akmeņiem, bīstami gar pašu upes malu, pāris reizes pat paslīdot un knapi noturoties, lai neiekristu upē, slapjas saknes, saknes, saknes, vai es jau teicu saknes?

Dienas beigās uzkāpuši kārtējā kanjona augšpusē baudām skaisto skatu, un pelēkās dienas laikā šī bija vienīgā reize, kad saule tā kārtīgi izlīda no mākoņiem.

Sajūta, ka saule mūs apmīļo par paveikto. Eju un smaidu. Ha, nekā nebija! Saņem! Pēc minūtes pilnībā sauli nomaina milzīgs, pelēks mākonis, kurš mums dāvā krusu. Tā kā līdz naktsmītnei palikuši vien 200 metri – skrienam. Skrienam ar smagām somām lejā pa nogāzi. No pārguruma nevaram savaldīt smieklus. Finiša taisnē smieklus nomaina WOW! Naktsmājas ir skaistākajā šīs takas vietā. Upes paplašinājums veido neliela ezera formu un, sēžot uz terases, ietinušies guļammaisā viss, ko vēlamies darīt, ir klusumā baudīt dabas skaņas.

Trešajā dienā veicām 21 km un nakšņojām vienā no mājiņām.

CETURTĀ DIENA TAKĀ

Pieceļoties no rīta ir sajūta, ka nav gulēts ne minūti. Neskatoties, ka pašai pašsajūta pa nakti nebija tā labākā, bija arī ļoti karsti no krāsns un cilvēku daudzuma mazajā mājiņā – šonakt gulējām kopā ar 4 vāciešiem, kas atbraukuši ciemos pie drauga, kurš te studē, kā arī sieviete, kas šo ceļu veic kopā ar savu suni, šonakt palūdza nakšņot iekšā mājiņā, jo solot aukstu (- 2 C) nakti. Trijos naktī mūs visus pamodina troksnis. Es sākumā domāju, ka tā ir vētra un koki sitas pret māju. Pēc tam nodomāju, ka varbūt kāds dzīvnieks dauzās gar mājas sienu. Dzīvnieks cilvēka ķermenī. Cilvēks, kurš trijos naktī ierodas naktsmītnē, staigā ar saviem smagajiem zābakiem pa verandu, maina gāzes balonu, klaudzina durvis, ienāk un aizsviež savu matraci guļvietā. Brīnos, kā suns tik pacietīgi to vēroja un pat skaņu neizdeva. No rīta atklājas – mākslinieks. Mākslinieks, kurš glezno skaisto Somijas dabu. Vājprāts! Tik saburzīta no rīta vēl nebiju jutusies.

Prieks par pēdējo dienu. Gaisā jau virmo finiša smarža. Tā man šķita. Soļojam entuziastiski uz priekšu. Diezgan viegli. Ceļš patīkams. Vietām plats. Vietām pat izejam uz grants/smilšu autoceļa. Tur arī nodrebēja mana miesa, kad uz ceļa ieraudzījām lāča pēdu nospiedumus.

Medniece neesmu, tāpēc Google vēl palīdz pārliecināties par lāča pēdu autentiskumu. Bet drošībai vēl nosūtu bildi brālēnam. Jap, lācis! Kooooo? Un tā sajūta, ka tālākos metrus, katra čaukstoņa mežā savelk kuņģi čokurā. Atskatos. Jo vairāk atskatos, jo neomulīgāka sajūta. Pēc brīža no priekšas izdzirdu vārdus: “Klusu! Beidzot! Tur viņš ir!” Koooo?! Kassss?! Ziemeļbriedis. Beidzot arī mums izdevās mežā ieraudzīt to skaisto būtni. Viņš mūs pamana, taču tā kā neesam agresīvi noskaņoti un uzvedamies mierīgi un klusi, tas īsti traucēts neliekas.

Diezgan viegli esam atnākuši līdz pusdienošanas vietai. No savējiem, kuri mūs vēlāk gaidīs finišā, saņemam video ierakstu – kāda no Latvijas pārgājienu grupām ir tieši sasniegusi finišu un tie mums velta uzmundrinošus vārdus un saka, ka pēdējie 10 km ir nieks. Lecam un laižam. Gribās to auksto dzērienu!

Vai es teicu, ka vakar vai aizvakar bija grūti? Es tad vēl nezināju, kas ir grūti. Jo takas pēdējie 10 km tiek pavadīti šķērsojot kādus 7 (jo es jau apmaldījos skaitot) paugurus (ko mēs zinām kā kalnus) un tie tiek šķērsoti brutāli pa taisno – no pašas apakšas līdz virsotnei un no virsotnes līdz pašai apakšai, un tā 7 reizes. Neviens no pauguriem netiek apiets apkārt. Vietām tik stāvs, ka ir izvietoti stabi ar virvēm pie kā pieturēties. Visur akmeņi. Viens paugurs. Skaisti. Otrs paugurs. Skaisti. Trešais paugurs. Skaisti. Ceturtais. Varbūt pietiek?

Tajā brīdī es pieminēju gan tos video “aktierus”, gan tās visas interneta vietnes, kas rakstīja, ka pēc pirmās dienas paliek vieglāk, un šo taku var veikt bez jebkādas sagatavošanās – jebkāds līmenis. Ar līdzjūtību skatāmies uz sievieti, kas taku iet ar suni. Tā kā jau esam mazliet sadraudzējušies, piedāvājam kādu gabaliņu pavest suni pavadā. Ejam kopā. Suns man pie rokas, skraida uz visām pusēm, es, uztaisījusi vairākas piruetes, cenšos nenokrist. Katja laimīga un pateicīga, jo izbauda cik viegli iet bez Mimmi pavadā.

Kilometri sarūk ļoti lēnām, apzināmies, ka ejam ļoti lēni, bet vajag un gribas pasteigties. Kas lēni brauks, tas tālu tiks. Jo, tiklīdz gribam ātrāk tikt uz priekšu, atvadījušies no Katjas un Mimmi, aizejam nepareizajā virzienā. Pēc 10 min atgriezušies uz pareizās takas, iedzenam Katju. Fail!

Uzkāpjot pēdējā paugurā paveras plašumi. Kalna virsotnē maza būdiņa vienai personai, kurā iespējams palikt pa nakti, rakstīt dienasgrāmatu un baudīt absolūtu vientulību. Apsēžamies pie galda, saprotam, ka viss, kas mums palicis ir sālīti grauzdētie zemesrieksti. Rijam. Jo spēka un enerģijas nav, bet izsalkums toties milzīgs. Mums pievienojas Katja ar Mimmi un piedāvā šokolādi. Katjai palikusi pusotra lielā tāfelīte ar šokolādi. Laime. Norijam arī to. Palikuši vien 3,3 km, bet sajūta, ka tos 7 km jau ejam mūžību. Ievelkam elpu un dodamies pretī finišam.

Kalni un lejas. Pūšam un elšam. Sasniedzam zīmi, kas vēsta, ka palicis vien pēdējais kilometrs. To mēs gājām kādu pusstundu, jo, kā pliķis sejā, takas beigās vēl ir kāpiens slēpošanas trasē. Tik stāvs, ka pēc maza mirkļa uz soliņa apsēžos. Ieelpoju un dodos tālāk. Gribas kaukt! Tuvāk finišam cilvēku daudz, jo daudzi trenējas nākamās dienas triatlonam. Jā, te 3000 cilvēku skries triatlonu un kādi 50 no viņiem skries arī atpakaļ. Labākais laiks esot ap 22 stundām. Un es te stenu 4 dienas.

Apsēžamies nomainīt zeķes un skrējējs mums smaidot uzsauc, ka vairs nav tālu un esam to paveikuši. Tas man mazliet atgādina par Santjago ceļa finišu, kad, veicot pēdējos 500 m līdz okeānam, saņēmu duču atbalsta saucienu, vēlējumu, bļāvienu no mašīnas, ka es to esmu paveikusi. Un te nu tas bija – necils koka rāmis, kas vēsta par takas finišu un mazliet tālāk mūsu draugi ar vēsu kolu un aliņu rokās. Nobirst kāda asara.

Es aicinu sagaidīt arī mūsu jaunos draugus Katju un Mimmi, kuriem jāsasniedz finišs kuru katru brīdi, jo temps viņām nebija nemaz tik lēns. Un te nu viņas arī nāk. Apskaujamies, priecājamies, uzslavējam viens otru. Arī Katjai nobirst asara un tajā brīdī es saprotu, ka ir tik nozīmīgi šādā brīdī būt kopā ar cilvēku, kurš ar taku daļēji cīnījies viens, bez citu cilvēku atbalsta. Saprotu, ka tas viņai bija ļoti vajadzīgs un patīkams brīdis. Brīdis, kurā dalīties ar citiem.

Tā kā finišu sasniedzām tikai ap 21:00, šajā slēpošanas kūrortā visas bodes jau ciet un pie kārotā burgera šodien netiksim. Nu nekas, draugi pagatavojuši vakariņas, mājās gaida auksti dzērieni un karsta sauna. Tas mūsu muskuļiem palīdzēs atbrīvoties. Sarunas, ēdiens, sauna, tīras drēbes, miegs.

Ceturtajā dienā veicām 23 km un nakšņojām vienā no mājiņām.

Tā kā piektā diena mums vēl bija paredzēta Somijas apskatei, ļoti steigties nav kur, taču esam nolēmuši, ka mazliet jau arī šodien pabrauksim tuvāk prāmim, jo vienā dienā veikt pāri 800 km ir ļoti nogurdinoši. Pirms izbraukšanas no pilsētiņas, piestājam vietējā benzīntankā, lai nodotu aparātā plastmasas pudeles. Par izdoto čeku mums ir kaut kas jānopērk, lai nauda neaizietu vējā. Un veikalā pie kases mēs satiekam Katju. Nu kur tāda sakritība? Mimmi pacietīgi sēž un gaida automašīnā sev paredzētajā būrī. Protams, dodamies apsveicināties un arī kārtīgi atvadīties. Šoreiz, iespējams, uz visiem laikiem. Bučas no viņas saņemam kārtīgas.

Tā kā esam tik tuvu Lapzemei, tad grēks neizmest tik nelielu līkumu. Dodamies uz Rovaniemi skatīt, kur tad tas Ziemassvētku vecis dzīvo. Suvenīru nami, cenas kosmosā. Izākstījušies un nopirkuši pāris magnētiņus, dodamies tālāk.

Burgeriiiii! Burgeriii! Burgerii! Lielveikalā ieturam kalorijām bagātas pusdienas, iepērkam dāvanas (vietējos Somijas produktus) draugiem un radiem. Tā arī šīs divas dienas pavadījām pa pusei auto, pa pusei veikalos, burgernīcās. Lija stiprs lietus. Un mēs bijām gatavi atgriezties mājās.

Vēl es gribētu pastāstīt par Stanley! Pirms kāda laika Stanley produkcijā iemīlējos no pirmā acu skatiena. Un šis bija pirmais brauciens, kurā varēju izmēģināt tā praktiskumu un lietderību. Līdzi braucienā man bija pārtikas termoss un dzērienu termoss. Pārtikas termosu līdzi takā neņēmu, jo divas lietas būtu ņemt par smagu un īsti pārtikas termosam vajadzības šajā takā nebūtu, taču no Latvijas tajā līdzi paņēmu siltas kotletes. Tā bija tāda bauda par tik ātri pagatavojamām pusdienām, kad ar auto apstājāmies ezera malā, un mums atlika tikai sagriezt salātus, bet kopumā varējām baudīt siltas pusdienas, un nebija jāēd sausās maizītes. Visi bija laimīgi.

Un Stanley termoss. Tas bija mūsu katliņa lielākais palīgs. Termosa tilpums ir 1,4 l un tas uz mums četriem bija ļoti labs tilpums. Uzvārot katliņā ūdeni, nebija neviens jāsteidzina, lai uztaisa savu dzērienu vai jādomā, kur tagad pārpalikušo ūdeni likt – tas viss tika saliets termosā un gaidīja savu izmantošanas kārtu. Paralēli varēja jau taisīt ēdienu. Arī vakarā, sēžot un pļāpājot, jau uzvārījām ūdeni nākošajam rītam, un no rīta ūdens bija verdošs. Un tā varējām ietaupīt laiku. Pirmās dienas termosu pa ceļam nesām tukšu, jo bija karsts, un tēju pa dienas vidu neprasījās; pēdējās dienās, kad bija aukstāks, tas mums palīdzēja arī pa dienu, kad gribējām klints augšā iedzert siltu tēju. Siltu tas dzērienu uztur 45 stundas, bet ja to nevirina, tad pa nakti tas saglabās praktiski to pašu temperatūru. No rīta varēja apdedzināties. Esmu absolūti sajūsmā par šo produkciju – jā, tie nav viegli kā pūciņas, taču kopš Somijas izmantojam tos katrā savā braucienā. Arī uz darbu pārtikas termosā līdzi ņemu auksto zupu, jo arī aukstu tas uztur līdz 24 stundām. Cena tam būs augstāka, nekā varbūt vidējai produkcijai, taču beidzot man ir termoss, kurš nelaiž gar malu un dzēriens ir silts arī pēc tam, kad atceros, ka līdzi taču ir paņemta silta tēja. Katrs cents ir šī produkta vērts. Un tam ir mūža garantija (Krievijā un Amerikā, taču Eiropā garantiju dod maksimums uz 25 gadiem). Ja ir interese, meklē tos pie burvīgiem pārdevējiem veikalā Tava Telpa.

Divas dīvainas lietas, ar ko vēl sastapāmies Somijā un par ko gribas pastāstīt. Visur ir spēļu aparāti. Un, ar “visur”, es domāju – lielveikali, mazie veikali, vēl mazāki veikali, benzīntanki. Lai cik mazs veikals tas nebūtu, tur noteikti būs novietots vismaz viens aparāts, un noteikti tur kāds to spēlēs. Ļoti dīvaini un mums nesaprotami.

Otra lieta, kas mums nenāca par labu – Somija ir vienīgā valsts (tuvākā/tālākā Eiropā, Krievijā, utt.), kur nav auto gāzes. Tā bija mūsu mazā vilšanās, kad sākām meklēt informāciju. Cik sapratām, tas tādēļ, ka Somija vēl nav vienojusies par gāzes nodokļu sistēmu. Mēs pat izmēģinājām veiksmi un piestājām dažās vietās, kur pārdod gāzes balonus – kemperu virtuves aprīkojumam vai mājsaimniecībām – bet nekā, automašīnām tā neder. Bijām cerējuši izbraukāt riktīgi pa lēto, bet pēdējā vieta, kur varēja uzpildīt gāzi bija pirms prāmja Tallinā. Daļu ceļa Somijā vajadzēja braukt, izmantojot benzīnu. Bet kopumā šis tāpat bija mans lētākais ceļojums, kāds bijis nedēļas garumā.

No meža es iznācu daudz gudrāka, nekā es biju pirms tam. Es mācījos no pašiem labākajiem skolotājiem - dabas, laikapstākļiem, valsts, apkārtnes, grūtībām, kļūdām, dzīvniekiem, svešiniekiem, komandas biedriem un mana ķermeņa. Es šķērsoju zināšanu tiltu. Pateicībā! 

A.