Pilsētas dzīve Marakešā

Pirms lidoju uz Maroku, zināju, ka Marokā būs jācīnās ar uzbāzīgajiem pārdevējiem, bet es nenojautu cik ļoti. Turku uzbāzība salīdzinājumā ar Maroku ir bērnu spēlītes. Arī to, cik kas maksā un kā saņemt pakalpojumam/precei atbilstošu cenu, protams, sapratām tikai ceļojuma otrajā pusē. Kaulēties pratām, bet te ar to nepietiek. Te jabūt mazliet gudrākam un pēc iespējas ātrāk jāadaptējas.

Ielidojot lidostā, protams, pieejams transports uz centru, kura cena ir 3 eur. Iespējams, labas kvalitātes autobuss ar angļu valodā runājošu šoferi, taču mēs to nenoskaidrojām, jo internetā uzgājām informāciju, ka tepat paejot vien 200 metrus ir autobusa pietura. Tajā piestāj “parasto cilvēku” autobuss un biļetes cena vien 0.40 eur. Par to mums lidostā neviens neteica ne vārda un arī šādi var raksturot Maroku – reti kurš ieteiks, ko izdevīgu vai labāku par savu. Nav nozīmes izmēram un krāsai – Tev tas noteikti derēs un piestāvēs – tā uzskata lielākā daļa pārdevēju. Galvenais, ka mērķis sasniegts un naudiņa kabatā.

Knapi tiekam autobusā, jo tas stājas tikai, ja kāds to stopē un apstājas burtiski ielas vidū, kurā cilvēki parastie – mazliet iesvīduši, netīri, savās domās iegrimuši – dodas mājup. Bet to mēs te arī ieradāmies meklēt – patieso Marokas dzīvi.

Viena no pirmajām neērtībām ar ko mēs sastapāmies bija cilvēki, kuri vēlas Tev palīdzēt no “sirds”, līdz brīdim, kad darbiņš padarīts un par to tiek prasīta samaksa. Mēs tos iesaucām par GPS čaļiem. Cilvēki, kuri klīst kā tādi rēgi un uzrodas nez no kurienes, paši piedāvā savu palīdzību – parādīt ceļu. Viņi tik gaida tūristus, kuri acis nodūruši skatās kartē vai telefonā. Smaids, atvērtība, “my friend i will help you” ir tas, kas no viņiem izstaro. Laipnākus cilvēkus nebijām satikuši, bet tad pienāk atvadīšanās brīdis un maskas krīt. Tajā brīdī no “my friend, my brother” mēs pārvēršamies par lielākajiem viņu dzīves grāvējiem, jo mēs nedodam tiem naudu, jo viņiem taču ir jāpabaro sevi, savu ģimeni, brāļus, māsas, māsīcas, brālēnus, jo viņi ir vienīgie ģimenes uzturētāji. Emocionāla spēle uz jūtām. Pārmetumi. Balss pacelšana. Neatlaidība. Pie sevis domājam – cik lielu summu atbilstoši ir dot? Ja iedosim, vai neprasīs vairāk? Ja nedosim, vai varēsim vēl uz ielas šovakar iziet? Pirmajā reizē, lūdzām palīdzību hosteļa administratoram, lai tiktu no GPS čaļa vaļā. Taču uz šī grābekļa uzkāpām arī otro un vēl trešo reizi nākamajās dienās. Jo mēs labprāt sasveicināmies un aprunājamies ar vietējiem, bet reāli jau pēc pirmā “Sveiki!” tiek ieslēgts skaitītājs. Katrs vārds, katra minūte un naudas skaitītājs griežas. Skumjākais tajā viss, ka pietrūkst spēka klausīties tajos pārmetumos un strīdēties pretī, jo pat nelūdzām palīdzību, un ticīgs vai neticīgs, bet apzināties, ka ejot prom kāds ir novēlējis Tev sliktus vārdus (lai neteiktu – uzlicis lāstu), nav ļoti patīkami. Turpmākās dienas, šajā ziņā bijām ļoti piesardzīgi – vai nu atteicāmies uzreiz no palīdzības ar stingru NĒ vai arī jautājām vai tas būs bez maksas. Tas strādā, jo Marokā solījums un it sevišķi rokasspiediens ir vērtīgāks par parakstītu papīru. Gan kaulējoties par cenu vai norunājot kādu darījumu, rokasspiediens ir kā zīmogs uz papīra. Neviena puse vairs pēc tam nemainīs norunātos nosacījumus. Šis bija viens veids kā cīnījāmies ar GPS čaļiem – pirms tam sarunājot, ka tas būs bezmaksas un paspiežot roku. Jo reizēm patiesi bija nepieciešams, kaut parādīt tikai virzienu, jo Marakešā rajona ieliņas ir kā labirinti, no kuriem pareizo izeju var meklēt arī stundām ilgi. 

Tikai ceļojuma otrajā pusē, kad jau bijām kūrorta pilsētā Agadīrā, uzzinājām, ka Marokas policija cenšas šo ļoti izskaust, jo tūristi viņiem ir pirmajā vietā un ļoti tos nevēlas pazaudēt, un rūpējas, lai tūrists justos labi un droši. Tādēļ otrs veids, kā cīnīties ar GPS čaļiem būtu pateikt, ka izsauksi policiju un uz to viņi ļoti nobīstas. Mums par laimi, šādus draudus nenācās izmantot. 

Pirmajām divām naktīm Marakešā bijām rezervējuši pavisam lētu hosteli ar labām atsauksmēm un tikai 15 minūšu gājienā no pilsētas galvenā laukuma. Nakts par gultasvietu hostelī ar pilsētas nodokļiem un pat iekļautām brokastīm (tas nekas, ka brokastīs bija tikai tēja un maize ar ievārījumu) maksāja vien 6.50 eur. Taču šādās vietās ir visreālāk satikt vietējos no kuriem uzzināt vietas un lietas, kas jāredz un kur jābrauc. Un tā arī notika. Hostelī satikām divus vietējos puišus, kuri bija atbraukuši no Kasablankas pakaļ savam japāņu paziņam. To vakaru arī pavadījām kopā, apmeklējot tirgus laukumu, nobaudot vietējos ēdienus un klausoties stāstos. 

Jemaa el-Fnaa laukums un tirgus, tā vien šķiet, ir nozīmīgākā Marakešas vieta. Neatkarīgi no nedēļas dienas, cilvēku tur čum un mudž. Ik dienu savu vai savu saimnieku produkciju tur cenšas pārdot simtiem tirgoņu. Un te tirgo visu - tējas, garšvielas, riekstus un augļus, drēbju lupatas, jo par kvalitatīvām tās īsti nenosauksi, no moča riepām veidotus apģērbus un aksesuārsu, apavus un ļoti daudz produktus, kas veidoti no dažādām ādām. Tā ir kā spēle, kurš atraktīvāk un jau no lielāka attāluma uzrunās potenciālos pircējus – tūristus. Uzsaucieni, slavas dziesmas, asprātīgas uzrunas ir tikai daļa no to izkoptajiem talantiem. Tā māksla dabūt pircēju pāri slieksnim, vēl nepasakot cenu, bet jautājot izmēru, krāsu un lūdzot ienākt, jo tā iespējams grūtāk pēc tam atteikt, viņiem ir izkopta līdz sīkākajai niansei. 

Pēc saulrieta te sajūtas kā festivālā – laukumā uzrodas burvju mākslinieki, dzīvnieku dresētāji, čūsku dīdītāji, atveras “street food” tipa bodītes, cilvēki ar plaukstu sišanas palīdzību sasaucas viens ar otru, līdz kāda kompānija sāk dziedāt un sist pa katliem un pannām. Mums pie sirds iet šāda atmosfēra, piesēžam, lai pavakariņotu. Tik ļoti sadraudzējāmies ar vietējiem šajā bodītē, ka atnācām vēl nākošajā dienā un arī dienā pirms izlidošanas. Te mums jau bija garantēta bezmaksas tēja. Tēja te ir lielā cieņā, dēvē to par Berberu viskiju - piparmētru tēja ar labu daudzumu cukura. Pasniegta tā tiek lejot no liela augstuma – glāzē, kas vien nedaudz lielāka par šota glāzi. Skaista un baudāma tradīcija.

Par vietējo tirgotāju dabu liecina arī tas, ka viņi ne tikai vēlas, ko pārdot, bet arī iemainīt un nopirkt. Gan mūsu rācijas (ko ņemam līdzi ceļojumos, lai ērtāk un ātrāk sazināties), gan telefonus, gan pulksteņus vietējie vēlējās iemainīt pret savu bodīšu piedāvātām “lupatām”. Kā arī divas reizes tika izteikts jautājums – kāda ir naudas summa vai par cik kamieļiem var nopirkt mani. Ar šo jābūt uzmanīgiem – arī labāk nejokot, jo ir dzirdēts gadījums, kad pēc šāda joka, no rīta vīrietis pamostas viens un viesnīcā atstāta nosauktā summa. Tāda ir viņu daba. Bet pēc pārliecinoša noraidījuma, jautājumi vairs nesekos.

Man garšo ēst un pēc pirmā tažīna šķita, ka esmu pacēlusies debesīs un atgriezusies uz zemes. Viņu tradicionālais ēdiens – tažīns – pasniegts māla traukā ar jumtiņu, kuru noņemot ēdiens vēl joprojām gatavojas, jo ir tikko izņemts no krāsns. Tos es tur ēdu, šķiet, karu dienu. Un svaigi spiestās sulas – apelsīnu par 0.40 eur par mazo glāzi, 1 eur par lielo glāzi. Sajauktās sulas (papaija, mango, ananāss, zemenes, kivi, utt.) maksā 1 eur par mazo glāzi, 2 eur par lielo glāzi. Topā arī avokado sulas ar pienu un mazliet cukura, kurai klāt vēl var pievienot mazliet apelsīna vai ingvera. Šo recepti atvedām arī uz Latviju.

Satiksme kā jau šādās valstīs – kā māku tā maucu. Motorolleri un motocikli te ir topā un tie spraucas pa vidu tā, ka bieži vien ar plecu noglauda citus satiksmes dalībniekus. Un tam visam pa vidu zirgi ar karietēm. Pārņem šausmas skatoties, kā tie nabaga zirgi netiek satraumēti vai nenobīstas no tās nemitīgās signalizēšanas. Vietējais mums pārliecinoši skaidro, ka ķiveres Marokā ir obligātas, braucot ar divriteņu motorizēto transportu, tas ne kas, ka labi, ja katram desmitajam galvā ir uzvilkta ķivere. Bieži vien arī sarkanie signāli un citas aizliedzošās zīmes netiek ievērotas. Visi brauc un spraucās tur, kur var un brīžiem arī tur, kur nevar. Arī taksometrs pamanās iespraukties tirgus laukumā, kur citiem jāņem nost savas kastes, rati, lai tas tiktu garām. Lielākoties pārvietojāmies ar kājām tur, kur iespējams, bet dienā, kad atgriezāmies no Agadīras, laika taupīšanas nolūkos izbraucām ar tuk tuku.

Un lidojuma dienā uz lidostu vēlējāmies braukt ar taksometru – veco mersedesu, kamēr tie vēl nav izzuduši pavisam. To arī izdevās sarunāt. Pusceļā uz lidostu mersedesam nokrita izpūtējs – nu tā, ka tas velkas pa zemi. Skaņa graujoša. Tā viņš arī mūs aizvizināja līdz aplim, kurš nogriežas uz lidostu. Iekšā tas nevēlējās braukt. Laikam kauns. 

Centāmies ceļot “viegli”, ņemot līdzi tikai katrs savu nelielo mugursomu, un mums tas tīri labi izdevās, jo mugursomu var veikli uzmest uz pleciem un doties, kur acis rāda. Jau vairākus gadus neceļoju ar čemodāniem uz ritenīšiem. Protams, arī centāmies ceļot lēti, tas gan nenozīmē skaitīt katru centu, jo nevēlamies sev aizliegt izbaudīt tradicionālos ēdienus vai dzērienus, ja to gribās, vai nopirkt kādu tradicionālo apģērbu, kas arī šajā gadījumā būs noderīgs visu nedēļu un arī tuksnesī. Taču ir svarīgi apzināties, ka atbraucot no ceļojuma, neesi iebraucis krājkontā vai parādos. Tādēļ arī lielākoties izvēlējāmies lētas naktsmītnes, jo tās nepieciešamas tikai, lai pārlaistu nakti, taču zināju, ka vēlos vismaz vienu nakti palikt Marokas tradicionālajā naktsmītnē – riadā. Tas bija kas fantastisks un ļoti skumji par to, ka mums nebija pat laika to izbaudīt, jo atnācām ļoti vēlu un devāmies prom agri. Riadi ir īpašas naktsmītnes, kur ir vien dažas istabiņas, pa vidu riadā ir baseins, riada arhitektūra ir kā mākslas darbs. Mūsu istabiņa bija ļoti maziņa, ar skaistām durvīm un logu, un vannas istaba tik ar aizveramiem aizkariņiem. Arī apkalpošana riadā bija fantastiska. Puisis mums nelika uzkavēties pie reģistrācijas galda, ieaicinājis mūs atpūtas telpā, uzcienāja mūs ar tradicionālo tēju un ļāva atpūsties, kamēr pats mūs iereģistrē. Uzkavējāmies tur vēl stundu, pavadot to laiku jaukās sarunās par dzīvi Marokā.

Bijām izlēmuši, ka visas dienas noteikti nevēlamies pavadīt Marakešā, jo pats skaistums parasti sākas aiz pilsētas robežām. Zinājām, ka vēlamies vienu nakti pavadīt arī tuksnesī, bet tā kā mums nebija paredzēts šoreiz īrēt pašiem savu transportlīdzekli, tad bija jāizmanto ekskursiju aģentūras pakalpojumi. Šo ekskursiju nebijām nopirkuši internetā, jo reizēm uz vietas ir izdevīgāk iegādāties, tad nu meklējām, kur to varam izdarīt. Pēc ieteikumiem devāmies pie viena puiša, ko iesaucām par Gidu Cepurnieku. Ļoti atvērta un interesanta personība. Cepurnieks pārvalda mazu veikaliņu, kur tirgo savas ģimenes ražotos produktus, tai skaitā arī sandales, ko pats sauc par Berberu Nike, jo tie ražoti no ļoti kvalitatīviem materiāliem. Klausoties stāstos, šķirstot ģimenes albumu, dzerot tēju stundas aizrit nemanot. Iemācījušies lakatu siešanas dažādos variantus un iegādājušies 4m garus lakatus, samaksājam par ekskursiju un ir laiks doties uz naktsmājas pusi, jo rīts paredzēts agrs. Tikai izejot no veikaliņa es sapratu, ko mēs patiesībā esam nopirkuši. Kā sitiens ar bomi pa galvu.

Seko līdzi maniem stāstiem un uzzini, kā izvērtās šī ekskursija, kāda ir patiesā Maroka aiz pilsētas robežām. Jau nākošajā stāstā par to, kādēļ bira asaras un kādu skarbo patiesību man iemācīja Maroka.