Skarbā un patiesā dzīve Marokā

Tikai pēc kāda brīža kopš izgājām no bodes, kur nopirkām ekskursiju uz tuksnesi, man pa galvu kā ar sitienu atnāca apjausma, ka esam nopirkuši ekskursiju, kur neliela daļa ir brauciens kamieļa mugurā. Kādēļ mani tas satrauca? Jo es vienmēr esmu iestājusies un runājusi par to, ka nevajag jāt uz ziloņiem vai fotografēties par naudu ar dzīvniekiem Taizemē, kur šī problēma ir ļoti izplatīta, un arī daudz kur citur, kur par to mazāk runā. Kāpēc gan lauva, kurš ir plēsējs, nesaplosītu mūs uz vietas dučos gabalu? Bet viņš tur mierīgi guļ un tiek pamodināts ar šļakatu auksta ūdens. Tāpēc, ka tas, kas tur notiek ir drausmīgi, dzīvnieki tiek sazāļoti, sisti, tiem tiek izoperēti zobi un nagi, un tie tiek turēti mazos būros, kuros pat kājas nespēj izlocīt.1 Un kāpēc, lai šeit Marokā būtu citāda attieksme pret dzīvniekiem, kuri tiek izmantoti, lai no tūristiem saņemtu naudu?

Jau pirms sava ceļojuma dzirdēju par Marakešas galveno tirgus laukumu un arī ierodoties tur redzēju to skarbo realitāti. Iestājoties tumsai laukumā parādās ne tikai tirgotāji un burvju mākslinieki, bet arī dzīvnieku dresētāji jeb es tos sauktu par dzīvnieku spīdzinātājiem. Siksniņā piesiets mērkaķis, kurš cenšas izrauties; pāvs, kuru velk visu laiku atpakaļ vietā un izmētātas čūskas, kurām izrauti zobi. Es negāju ne tuvu, jo zināju, ka par bildi prasīs naudu un man, to visu redzot, parādās dusmas un birst asaras par bezspēcību. Viņi arī tās čūskas apliekot cilvēkiem ap kaklu, lai tie lūdzas un maksā naudu par noņemšanu.

Kopš nopirkām to ekskursiju, man vairs īsti nebija nekādas vēlmes tajā doties, bet sapratu, ka tā būs man vēl viena dzīves mācība un lieta, par ko izzināt vairāk un izglītoties. Ierodoties galapunktā pie kamieļiem, manas aizdomas apstiprinājās – tur mūs nesagaidīja skaisti kopti, spīdīgi un laimīgi dzīvnieki. Tie nebija kritiskā stāvoklī un iespējams pat ne ļoti sliktā, bet tie noteikti nebija mīlēti un apčubināti. Tiem bija dažādas rētas, kas liecina par pāridarījumu, kažoks vietām izdilis. Mūsu grupā mēs bijām 18 personas un tur blakus, kolonnās uz teltīm devās vēl grupas četras. Simts kamieļu ik dienu šajā vietā vien tiek nodarbināti, lai tūristus aizvestu nepilnu kilometru līdz teltīm. Nonākot pie teltīm, mūs satrieca redzētais. Pirmkārt, kamieļi, kuri notupās uz zemes, ēda savas vai citu kamieļu spiriņas. Otrkārt, kamieļi tika “noparkoti” tiem sasienot salocītu ceļgalu, lai tie pieceļoties nevarētu nekur tālu aiziet. Pēc redzētā mēs nespējām klusēt, bet viss, ko tobrīd varējām darīt ir parādīt savu attieksmi un runāt ar vietējiem. Jautāt par to, cik bieži kamieļi tiek baroti, ko viņi dabū ēst? Vai tiešām nav citu veidu, kā kamieļus piesiet? Atbildes bija diezgan vienaldzīgi īsas – viņiem viss ir labi un no rītiem, kad tie aizved tūristus atpakaļ uz autobusiem, tos ved paēst. Par to gan mēs daļēji pārliecinājāmies un redzējām, kā no rīta tie tiek aizvesti prom.

IMG 1117IMG 1118IMG 1144IMG 1152IMG 1153IMG 1175

Tikusi atpakaļ hostelī pie interneta, es pavadīju vairākas stundas meklējot informāciju, lasot, cenšoties saprast, kas ir norma. Vai vispār ir tāda norma? Vai Marokā par dzīvnieku tiesībām kāds iestājas? Cik bieži jāēd kamieļiem? Vai siet kājas kamieļiem ir normāli? Vai siet kājas ēzeļiem ir normāli? Vēl joprojām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kā vienu mierinājumu sev, izlasīju to, ka nopērkot šāda veida ekskursiju ar kamieļiem, tas nodrošinās to, ka tajā dienā kamieļus pabaros, jo saimnieks būs saņēmis naudu, un daļu no tās varēs atlicināt, lai pabarotu dzīvniekus.

fc25786a 2091 4893 b4c3 94910482414f2

Bet kamieļi nav vienīgie, kuri cieš šādu attieksmi un pat vēl skumjāku. Pēc sarunām ar vietējiem, saprotu, ka Marokā dzīvniekus var iedalīt divās daļās – darba dzīvnieki un pārējie. Ja par darba dzīvniekiem (kamieļi, ēzeļi, zirgi) vēl kaut cik rūpējas, jo tas, iespējams, saimniekam ir vienīgais veids kā nopelnīt sev iztiku, tad par pārējiem dzīvniekiem īsti nerūpējas neviens. Uz ielām, tirgū, hosteļos, atkritumu kaudzēs, klajumos sastopami daudzi ielas kaķi un suņi. Izkāmējuši. Visiem ribas redzamas. Ar traumām, novārguši. Apstājamies, lai nofotografētu ceļa malā kārtējo atkritumu kaudzi un tikai pēc brīža pamanām, ka lauka vidū guļ 3 suņi. No kurienes viņi te uzradušies? Apkārt nekā nav.

IMG 1874

Tiem kaķiem, kuri dzīvo pilsētās, kur peļu daudz, ir palaimējies. 

IMG 1246

Mūsu pirmajā apmešanās vietā – hostelī ieraugām kaķu mammu, kura kādu nedēļu iepriekš dzemdējusi 3 kaķēnus (vismaz tik kaķēnu bija dzīvi). Bijām blakus, kad tiem pa vienai actiņai atvērās. Mamma izkāmējusi un badā, norija drauga sarūpētu vistas fileju vienā setā.

IMG 0899

Citā vietā, kur ēdām, sastapām gaudojošu kaķi, kuram aste bija tik traumēta, ka tās gals knapi turējās klāt. Ēdinātāja suns arī nāk un ostās pēc ēdiena. Laipni uzrunājam saimnieku par to, ka suns grib ēst. “Viņam katra diena kā brīvdiena, viņš neko nedara tikai klejo apkārt” – noteica saimnieks. Citos vārdos – Tu neesi vērtīgs, Tu nespēj man palīdzēt izdzīvot. Skarbā realitāte. Ja cilvēks pats no rīta ceļas ar domu, kā šodien izdzīvot, pabarot sevi un savus tuvos, tad kāda runa var būt par to, ka jāspēj sagādāt ēdienu sunim, kurš iespējams vienkārši pieklīdis uz vietu, kur ik dienu smaržo ēdiens. Diemžēl no smaržas visus nepabarosi. Pēc brīža redzam, ka saimnieks iznes mūsu tadžīna traukā neapēstos pārpalikumus (visus neizbarojām kaķim), kuriem pievienojis kaut ko vēl papildu un pabaro suni. Mazs mierinājums mums.

Kaut Maroka netiek uzskatīta par nabadzīgu valsti un tās dzīves līmenis pēdējo padsmit gadu laikā ir ievērojami uzlabojies, salīdzinājumā ar citām arābu valstīm, tā tāda ir. Marokā aptuveni 4 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā2, iztiekot ar aptuveni 4 dolāriem dienā. Un bagātie kļūst bagātāki un nabagie nabadzīgāki. Aprunājoties ar vietējiem, saprotam, cik grūti viņiem ir kaut ko sasniegt. Puisis, kurš laipni sagaidīja mūs riadā Marakešā, atklāti mums pastāsta par savu ikdienas dzīvi. Strādā nakts maiņas, garas stundas nedēļā un beigās par to saņem 250 eiro mēnesī. Viņa ģimene dzīvo Agadirā (250 km attālumā) un viņš to ir aizbraucis apraudzīt vien 3 reizes savā dzīvē. Viņam pat nav bijusi iespēja aizbraukt līdz savas valsts skaistākajām vietām, nemaz nerunājot par izbraukšanu ārpus valsts. Sapņi lieli – pašam gribas atvērt savu riadu, bet šobrīd ļoti priecājas par savas mazās meitiņas piedzimšanu. Saufiane mums pastāsta, ka diezgan nereāli bez paziņām vai naudas tikt labās skolās. Tāpat arī uz bezmaksas izmeklējumiem rindās jāgaida gads vai vairāk. Vienīgais, ko pirms došanās uz lidostu varējām darīt, ir atstāt viņam pārpalikušo skaidro naudu, kura mums bija, un no sirds novēlēt veiksmi.

IMG 1098

Ceļojuma priekšpēdējā dienā uz ielas satikām arī citu puisi - Khalil, kurš sākumā šķita kārtējais GPS čalis, taču viņa vienīgā vēlme bija parādīt mums ceļu un par to pretī saņemt sarunu angļu valodā, jo tā ir viņa vienīgā iespēja attīstīt savas angļu valodas zināšanas. Tas tik ļoti mani aizkustināja, ka pajautāju puisim dzīvesvietas adresi un no Latvijas viņam nosūtījām pāris angļu valodas grāmatas.

Vieni no satraucošākajiem mirkļiem bija tie, kur klāt nāca mazi bērni un prasīja naudu. Šķiet, ka pirmais, ko viņi iemācas runāt ir “One dirham” (vienu dirhamu), viņi ir iemācīti padot roku šķērsojot upi, lai par to vēlāk paprasītu naudu, viņi ir iemācīti krist ap kaklu (samīļoties), lai iežēlinātu tūristu, viņi ir iemācīti izlūgties, lai nopērk viņiem ko ēdamu un, protams, viņi ir iemācīti pārdot preces uz ielas. Šajos brīžos man gribējās kaukt. Tā nav bērna kļūda piedzimt nabadzībā, tā ir mūsu.

IMG 1299

Piesārņojums un atkritumu apsaimniekošana ir galvenā Marokas vides problēma. Dati liecina, ka pirms reformas 2008. gadā tikai 70% no visiem atkritumiem tika savākti, un no tiem tikai 10% tika pienācīgi apglabāti videi pieņemamā veidā.3 Tā kā trūkst infrastruktūras un līdzekļu atkritumu savākšanai un apglabāšanai, atkritumi tiek dedzināti turpat pļavās, kur ir nekontrolētas izgāztuves, jo tas ir lētākais veids, kā kaut cik atbrīvoties no atkritumiem. Daudzās vietās redzējām, kā gruzd pļavas. Bērni spēlējas un ikdienu pavada atkritumu kaudzēs, jo atkritumi ir visur. Pat skaistās apskates vietās, kalnos, ielejās. Vienā no skaistākajām vietām – Paradise Valley – pacēlām vairākus maisiņus un savācām apkārt redzamos atkritumus, bet, jo tālāk gājām, jo to palika vairāk. Sapratu, ka mūsu četri maisiņi ir kā adata siena kaudzē un, iespējams, lielāks guvums no tā bija par šo tēmu runāt.

2b4d6541 1eaf 4209 b4ed e8679f8c141d

IMG 1910IMG 1977

Patīkami bija redzēt, ka tiek domāts par piesārņojumu un veikalos ir aizliegta plastmasas maisiņu izmantošana. Taču tāls ceļš vēl ejams, jo pretī bodēm, kurās vairs neizmanto plastmasas maisiņus, ir svaigi spiesto sulu bodes, kurās uz urrā tiek izmantotas plastmasas glāzes un salmiņi.

IMG 0954IMG 868

Par šo visu un vēl vairāk raudājām vairākas reizes. Nav ko raudāt – ir jādara kaut kas, tā varētu šķist, bet, to visu redzot, ir grūti savaldīties. Cilvēcīgi ir žēl, ļoti, ļoti žēl. Un es saprotu, ka mēs neredzējām ne kripatiņu no tā visa, kas notiek tālāk Āfrikā un citās nabadzīgajās valstīs.

Tomēr es uzskatu, ka mēs katrs varam kaut kā pa mazam solim palīdzēt. Šeit apkopoju dažus no iespējamiem variantiem:

1)     Esi vērīgs, izglītojies un runā. Tas ir pirmais, ko mēs varam darīt esot uz vietas. Nepieļaut cietsirdīgu izturēšanos un neizmantot pakalpojumus, kuros redzam, ka pret dzīvniekiem izturas cietsirdīgi. Runāt un izglītot vietējos, parādīt un mācīt tiem, kā ir jāizturas pret dzīvniekiem.

2)     Velti savu laiku dzīvniekiem un pabaro tos. Mēs centāmies apčubināt, samīļot, sapaijāt pēc iespējas vairāk dzīvnieku. Kamieļi, šķiet, nekad nebija jutuši, cik forši ir, kad tiem pakasa kaklu un kaķi patiesi izbaudīja roku pieskārienus.

3)     Ziedo. Pirmais, ko nosolījos sev, pēc kamieļu satikšanas, bija tas, ka atbraucot mājās noziedošu kādai organizācijai, kura palīdz šādiem dzīvniekiem.

SPANA ir bezpeļņas organizācija, kura 1) nodrošina bezmaksas veterināro aprūpi savos centros visā Āfrikā un Tuvajos austrumos; 2) attīsta infrastruktūru, apmācot veterinārārstus un uzlabojot veterinārijas pakalpojumus, kā arī izglīto strādājošo dzīvnieku saimniekus, par to, kā tie var uzlabot šo dzīvnieku labklājību; 3) SPANA mēģina mainīt attieksmi un māca bērniem, ka pret dzīvniekiem var izturēties ar cieņu un sapratni.

Four Legged Orphan Sanctuary FLOS palīdz klaiņojošiem, pamestiem un strādājošiem dzīvniekiem, nodrošinot patvērumu, aprūpi un piekļuvi ārstēšanai. Ja esi Marokā, tad vari pie viņiem arī nakšņot un 10% no ienākumiem tiks novirzīti patversmei.

Fondation Helga Heidrich SOS Animaux arī palīdz klaiņojošiem, pamestiem un strādājošiem dzīvniekiem.

4)     Ja nav iespējas ziedot, tad Tu vari dalīties ar informāciju un par to runāt.

5)     Kā arī rakstīju iepriekš – arī ekskursijas brauciens uz tuksnesi kamieļa mugurā tiek uzskatīts par lielu atbalstu, jo tādējādi var garantēt, ka tas dzīvnieks saņems pārtiku, jo saimniekam būs līdzekļi tās nodrošināšanai. Šo man vēl grūti “sagremot”, jo uzskatu – kamēr būs aitas, tikmēr būs cirpēji un šie dzīvnieki tālāk tiks izmantoti ienākumu gūšanai.

6)     Runā ar vietējiem, uzklausi. Šis ir tāds winwin – mani vienmēr interesējusi patiesā cilvēku dzīve, kāda tā ir aiz “aizkariem”, tā ir iespēja pašam izglītoties un dot arī kaut ko pretī. Ikdienā bieži nesanāk pamanīt tās sīkās lietas, kā varam palīdzēt līdzcilvēkiem, bet šeit tas notika ļoti harmoniski un no mums neprasīja lielu piepūli un arī milzīgus līdzekļus. Šo naudiņu nopelnīsim ātri, bet tiem cilvēkiem, kuriem palīdzējām, cerams šis būs kā tāds iedvesmas avots, ka varbūt tomēr viss ir iespējams.

7)     Samazini plastmasas ražošanu, samazinu atkritumu daudzumu un šķiro.

8)     Brauc uz Maroku ceļot, tur arī iespējams brīvprātīgais darbs.

Saprotu, ka šis var izsaukt dažādas reakcijas, taču šādas bija manas sajūtas un arī ir vēl joprojām. Kā man draudzene teica: “Tas iespējams šķiet kā piliens jūrā, bet tas var būt arī pēdējais piliens pilnā krūzē, lai tā pārietu pāri malām un kādu pamudinātu kaut ko mainīt domās un darbos.. un tā pa pilienam, pa pilienam.” Tieši tādas ir manas šī brīža emocijas – piliens pilnā krūzē. Ir pēdējais laiks sākt smelt nost.

Continue Reading

Petra - World Wonder & Richness of Jordan

I don't think we've slept for more than 5 hours since arriving in Jordan. It's h...

Read More