"It’s gonna be hard!"- They say! Jā, tikai neviens nepasaka cik. Visa diena pāri Pirenejiem. Savā galvā biju pieņēmusi, ka pusi ceļu iesim augšup un pusi lejup. Tā nebūs. 21 km augšup un 4 stāvi km lejup. Bet visu pēc kārtas.
No rīta cēlos 6:30, tēja un dodos ceļā. Ceļu kopā uzsākām trijatā – istabas biedrene Stefanija no Skotijas un Robs no Anglijas.
Izejot ārā, sajūta kā pirtī. Ļoti mitrs. Nepagāja ne kilometrs līdz pati biju slapja. Karsti. Zeķes un botas arī mitras, bet uzreiz zeķes mainīt negribu. Jāpiemin, ka pie somas piekarinātās vakardienas zeķes, kas neizžuva pa nakti, arī nežūst.
Pirmie 10 km bija killers. Ļoti stāvi augšup.
Mazliet piedzen kājas, karsti. Pie 6 km mēs pazaudējām Robu, kaut kur atpalika. Ieraudzījusi vārtus, man vienīgā doma – atvēsināties. Tā mēs to darījām.
Stefa atzina, ka tā bija mana labākā ideja. Vismaz nākamās 10 minūtes mūsu sejas jutās svaigas. Nekad uz vārtiem vairs neskatīšos citādāk.
Pirmais ūdens krāns. Jeiij! Atvieglojums sejā.
Nomainu sausas zeķes.
Ap 12 km sākās pasaka. To nav iespējams izstāstīt un bildēs parādīt. Mēs iegājām mākoņos/miglā.
Bet pats skaistākais bija tas, ka visapkārt bija ļoti daudz zirgu, aitu, kazu, govju un visas ar zvaniņiem. Meditēt nemāku, bet miglā, mierā tā zvanu skaņa aizveda citā pasaulē. Un šī skaņa sekoja vēl 8 km.
Gāju kādu brīdi viena.
Varēju padomāt, bet to nedarīju, jo miers bija tas, kādēļ šeit atbraucu. Tad nu es izbaudīju zvanu skaņas, miglu un simtiem lopu, kas nelikās traucēti.
Tā kā mēs skaitām aitas pirms miega, vai govis atpūšoties skaita svētceļotājus?
17jā km svētceļotājus sagaidīja autoveikals.
Nopirku 2 banānus un vienu šokolādes mini keksu – 3 eur. Wow, tie bija dārgākie banāni manā mūžā!
Atverot keksu, mazliet vīlos…a kur šokolāde?
Neskati vīru pēc cepures – iekšā bija šokolādes pildījums. Viss forši. Jā, un tā es mēģinu žāvēt zeķes, ar karabīnēm un papīra saspraudēm. Iztstaipu kājas, sagaidu Stefu un dodamies tālāk.
Jāpiemin, ka ap 15to km mēs iesoļojām Spānijā.
Tālāk ceļš veda caur pasaku mežu, vietām rozā, vietām kā šausmu filmās.
Nonākot 21jā km mūs gaidīja dienas skats. Pati virsotne – 1450m.
Un no tā straujš ceļš lejup – 3.6 km līdz finišam. Ja ir jāizvēlas, es labāk kāpju augšup. Ejot lejā, ļoti jākoncentrējas, jo kājas jau vairs īsti neklausa, soma stumj uz priekšu, viena nepareiza kustība un var aizripot kā bruņurupucis ar visu savu “māju” uz muguras. Eju un ceru, ka drīz beigsies. Un saule sākusi ar cepināt, bet vismaz zeķes izžuvušas.
Ap 23to kilometru arī baterijas sāk beigties. Šokolādes Corny batoniņš nekad vairs negaršos tik labi. Enerģija atgūta un var doties finiša taisnē.
Šodien gulēsim šādā penthausā. Jūtos gandrīz kā mājās.
Tik daudz dažādu skatu vienas dienas laikā. Emocionāli bagāts gājiens.
Adžī
30.07.2017.
Piezīmes
- 2 banāni + keks 3 eur
- Alberģe 12 eur
- Melna tēja bārā pie alberģes 1.50 eur
- Pulksteņa mērījums – 30 km (nekur riņķī nestaigājām)