Īsti vēl negribu domāt par ceļa beigām, taču vakar vakarā pirms gulēt iešanas pa galvu visādas domas šaudījās. Kur es iešu, kad mājās no rīta pamodīšos? Ko es darīšu? Kas es būšu? Bet līdz tam vēl nedaudz laiks ir.
Šorīt aizgulējos un pamodos stundu vēlāk. Brokastis viesnīcā, protams, iepriecina. Sasmērēju maizītes arī līdzņemšanai, pāris augļi kabatā un varu doties.
Tā kā ir pieredze ar gultu iztrūkumu, tad šodien nolemju palūgt viesnīcas darbiniekam, lai piezvana uz manis izvēlētu alberģi un rezervē man gultu. Šis saka, ka ir ļoti aizņemts un, lai uzgaidu piecas minūtes, kad atnāks viņa kolēģe. To dzird blakus stāvošais puisis un piedāvā palīdzību. Viņš piezvana un rezervē. Jāierodas man alberģē līdz 16:00, citādi to atdod citam.
Un sakiet, ka cilvēki nav labi?
Tā kā esmu aizgulējusies, tad daudz pauzes nevaru ņemt.
Izejot ārā no pilsētas, esmu šokā. Tie nav pāris desmitu “svētceļnieku”, tie ir vairāki simti. Pilsēta Sarria ir pēdējā pilsēta, kurā var uzsākt ceļu, lai saņemtu sertifikātu. Arī manā viesnīcā bija vesels autobuss ar tūristiem (piedodiet – par svētceļniekiem nevaru tos nosaukt), kuri atstāj lielās bagāžas autobusā un dodas no lielās pilsētas uz lielo pilsētu (aptuveni 20 km dienā), un guļ viesnīcās. Tie dodas balles kurpēs vai ar lāča somām.
Tie auro un šķībi dzied:
Viva la (something)
Viva
Viva la Sevilla
Viva
Viva la (something again)
Viva viva viva!
Āaaaa! Man gribas aizspiest ausis un bļaut. Es nedzirdu savas domas.
Lai tiktu tiem garām, nepieciešama piepūle. Es burtiski skrienu, lai tiktu prom no tā ārprāta.
Mazajos ciemos parādās suvenīru veikali. Parādās uzbāzīgi pārdevēji uz ceļiem.
Kur ir tas burvīgais Camino, ko vēl vakar bija iespēja izbaudīt? Nāk raudiens.
Sasniedzu pirmo bāru un tur nav nevienas brīvas vietas. Rinda milzīga un pārdevēja līdz asarām, jo ir viena un netiek galā.
Un vēl vakar sēdēju pilnīgi viena, baudot savas brokastis.
Tagad saprotu tos svētceļniekus, kuri iet visu ceļu, bet pēdējos 100 km brauc ar autobusu. Vai vakar satikto puisi, kurš teica, ka centīsies pēdējos 100 km noiet pēc iespējas ātrāk – ejot pa 50 km dienā.
Negribu dzirdēt tos barus un uzlieku mūziku. Daudz šī ceļa laikā neklausījos mūziku, jo gribēju dzirdēt dabu – mežus, upes, putnus, dzīvniekus. Un runāt ar tiem. Bet šodien mūzika palīdz.
Es nedzirdu nevienu. Es baudu ar acīm un degunu. Smaidu!
Pēc brīža ieraugu zīmi, kas mani ļoti uzjautrina. Un es saprotu, ka neesmu viena.
Ikvienam, kurš veicis daudzus kilometrus, izcietis sāpes, cīnījies ar savu ķermeni un prātu, šis viss bardaks nešķiet pievilcīgs.
Ir tik nogurdinoši, visu laiku atvainoties, lai tiktu garām, jo visi iet baros. Stājas ik pēc brīža, lai ceļa vidū taisītu bildes.
Un tagad sveicinās un Buen Camino novēl viens otram tikai tie, kuri redz tos, kuri iet jau daudzus kilometrus – tos viegli atšķirt – somas lielums, iedegums, klibošana, apavu stāvoklis.
Pieeju pie mazas baznīcas, tai ir skaists dārzs.
Saņemu zīmogu un apskatu skaistumu. Tūristi tik ieskrien pēc zīmoga un aizskrien. Pat galvu nepagrieza. Kāpēc Tu esi te?
Izdodas nedaudz atrauties. Un sasniedzu nozīmīgu zīmi.
100 kilometri līdz Santjago. Neticami! Visticamāk, tie nebūs skaistākie, bet ļoti ceru, ka pēcpusdienās, kad tūristi jau sasnieguši savu galamērķi, man izdosies atkal palikt vienai. Un ļoti ceru uz Finesterres ceļu. Grāmatā rakstīts:
“The way to Finesterre truly follows the road less travelled and that may make all the difference.”
Lūdzu!
Pēdējās dienas ir suņu dienas. Un te atkal viens jauks mazs lāčuks, kurš panāk man pretī, lai to sabužinu. Bet protams! Sunim prieks, man prieks.
Sasniedzu Portomarin. Ļoti skaista pilsēta. Un tā kā Spānijā redzētas maz ūdens tilpnes, tad priecājos par skaistumu.
Lai tiktu pilsētā, jāpieveic šīs.
Papriecājos par skaistumu un apmaldos. Neredzu zīmes. Grāmatā teikts, ka jāiet atpakaļ uz tiltu. Eju, visas zīmes tikai, lai tiktu iekšā pilsētā. Pazaudēju pusstundu un salasīti lieki ~2 km. Izrādās cits tilts.
Tikusi uz pareizā ceļa, saprotu, ka esmu viena. Paldies! Diezgan ilgi esmu viena, ka paliek mazliet neomulīgi vai eju pareizi.
Bet baudu mieru un skaistu, smaržīgu mežu.
Un milzīgus čiekurus. Daži bija gandrīz galvas lielumā.
Ir skaisti redzēt skatus tālumā, bet aizraujoši arī to, kad nezini, kur ceļš aizvedīs. Paradīzes vārti?
Ceļa pēdējie kilometri atkal pa karstumu. Un eju cauri izdegušam mežam, kurš vēl kūp. Nesapratu vai tas tīši. Neomulīgi.
Paspēju uz alberģi laikā, bet viss šķiet tik svešs. It kā jau katru vakaru apkārt bija sveši cilvēki, bet šodiem tas šķiet citādi. Katrs pa saviem bariņiem. Man paveicās un mani uzrunāja Anete no Vācijas. Pavadījām arī vakaru kopā, paēdām vakariņas.
Taču šovakar ir pirmā reize, kad man sagribējās mājās.
Arlabunakti,
Adžī
22.08.2017.
Piezīmes
- Kola 1.70 eur
- Kola 2 eur
- Vakariņas 10 eur
- Alberģe 10 eur
- Kola 1.50 eur
- Pulksteņa mērījums 34 km