APSTĀTIES
Trīs gadus prātā izlolota doma par Santjago ceļu, un te nu es esmu dienu pirms izlidošanas, pakojot somu. Trīs gadu garumā es nezināju, ka viss tā sakārtosies, ka Santjago ceļš būs īstajā brīdī, tieši tad, kad tas man visvairāk būs nepieciešams. Sākumā tā bija tikai ideja par kārtējo aizraujošo piedzīvojumu, taču šobrīd – kā oāze tuksneša vidū.
Kā es līdz tam nonācu? Ļoti vienkārši – apmānot savu prātu. Iestāstot sev, ka viss ir labi un nav ko uztraukties. Taču, ja prātu var apmānīt diezgan vienkārši, tad ķermenis vienā brīdī skaļi kauks pēc palīdzības. Un cerams, brīdī, kad vēl nav par vēlu. Pārslodze, divi darbi, dažas brīvdienas mēnesī, vakaros teātra mēģinājumi, operācijas, kas rezultējās ar nedzīšanas procesu, stresa un pārslodzes iespaidā, gripa, iekaisumi, stress, bezmiegs, murgi …un tā es ziemā attapos izdegšanas sindroma pēdējā stadijā. Gulta bija mans labākais sabiedrotais, man nebija spēka to pamest, dators, seriāls, pāris uzkodas ledusskapī, mēnesi netīrīts dzīvoklis – bija mana ikdiena. Sports? Nē, man nebija spēka arī tam. Es skatījos spogulī, un mani līdzcilvēki – manī, un mēs visi zinājām, ka tā neesmu es. Bet tobrīd man nebija spēka kaut ko mainīt. Es rūcu, es rūcu uz līdzcilvēkiem, saviem tuvākajiem, klientiem, sevis. Man nepatika tas, kāda esmu, bet nespēju to izmainīt.
Man ir ļoti paveicies, ka blakus man ir līdzcilvēki, kuri zina, ka depresija un izdegšana nav vienkārši kārtējā cilvēka atruna, tā ir ļoti nopietna 21.gs. problēma, kuru nedrīkst atstāt novārtā un ar to ir jācīnās. Es meklēju palīdzību, es izpratu, es strādāju ar sevi un ar savu slimību. Viens no lielākajiem lēmumiem, ko mainīt bija – iet prom no darba, jo sevi tur biju izsmēlusi, ko es arī izdarīju un šobrīd esmu bezdarbnieka statusā. Otrais – sabalansēt ikdienu līdz Santjago ceļam – no četriem teātra mēģinājumiem nedēļā samazināju uz vienu; piespiedu sev ņemt brīvdienas; datoru, aizvietojot ar svaigu gaisu; piespiedu sevi izkāpt no gultas. Un pamazām, pamazām palika vieglāk.
Es izlēmu apstāties! Paņemt pauzi no realitātes! Un aizmukt! Lai ceļā, kurā būšu prom mēnesi izprastu sevi un saprastu, kurā virzienā savu dzīvi vēlos stūrēt tālāk. Es izvēlējos mieru, dabu, negaidītus pārsteigumus, pārbaudījumus. Man ikdienu jautā – vai man nav bail – nē, es esmu absolūti mierīga… man vairāk ir bail palikt te un izdegt, pazaudēt sevi. Es esmu atvērta visam, ko Santjago ceļš man sniegs.
Rīt es dodos ceļā. Visa diena paies ceļā, līdz nokļūšu galamērķī – St Jean-Pied-du-Port, no kura sākšu savu ceļu ar kājām. Lidojums Rīga-Parīze, lidojums Parīze-Biarritz, vilciens Biarritz-Bayonne, vilciens Bayonne-St Jean-Pied-de-Port. Vakarā jāpaspēj uz svētceļnieku biroju, lai izņemtu svētceļnieku pasi, kurā tiek krāti zīmogi (no alberģēm, baznīcām, kafejnīcām), pēc kuriem arī tad ceļa beigās tiek izsniegts sertifikāts par noieto kilometru skaitu.
Priekšā vairāk nekā 800 km, ko veikšu ar kājām – Santjago Franču ceļš.
Daudz izlasītu blogu, apmeklēti stāstu vakari, diskusijas ar pieredzējušākiem, tad nu te ir tas, ko es savā ceļā ņemšu līdzi.
Soma 65L
- 4 krekliņi (viens ar garām piedurknēm)
- 3 šorti
- 2 sporta krūšturi
- 3 biksītes
- Legingi
- Džemperis
- Lietusmētelis
- Kaklauts/galvassaite (2in1)
- Pārgājiena sandales
- Skriešanas botas
- Pašpiepūšamais matracis
- Guļammaiss
- Iešļūcenes
- 2 mikrošķiedru Ultralight dvielīši (mazais, lielais)
- 4 pāri pārgājienu zeķes (dažāda biezuma)
- Krūze, karote (asos rīkus nāksies pirkt uz vietas)
- Galvas lukturītis
- Zāļu kastīte
- Power bank
- Santjago grāmata (ceļvedis)
- Saulesbrilles
- Higiēnas preces (t.sk. sauļošanās krēmi spf 50, plāksteri, Compeed zīmulis tulznām)
- Pūšamais pret insektiem, smēre pret kodumiem
- Cepure
- Pulkstenis (kilometru skaitītājs)
- Neliels akmens, ko atstāt par piemiņu akmens kalnā
- Elastīgā saite celim, gels celim
- Kladīte pierakstiem
- Vēdera soma (naudai, ID kartei, kredītkartei)
- 2 tukšas 0.5 L ūdens pudeles
- Karabīnes, saspraudes (veļas žāvēšanai pie somas)
- Mitrās salvetes
- ID karte, nauda, kredītkarte
Somas svars – 6 kg + 1 L ūdens
Pārtika pirmajai dienai (ceļam) – to pie kilogramiem neskaitu, jo pa ceļam visu apēdīšu.
Pārsteigumi jau sākās šodien, kad man piezvanīja no pirmās nakts hosteļa un pateica, ka viņiem ir overbooking un mani pārcels uz pretī esošu hosteli. Atliek vien cerēt, ka jumts uz galvas man būs. Tad nu varu secināt, ka gājēju mēs būsim daudz, kas parīt sāks savu ceļu pretī nezināmajam.
Es ļoti ceru, ka man izdosies. Ceru, ka celis mani nepievils, jo pēdējā mēnesī tas par sevi lika manīt.
Domājiet labas domas un es domāšu par jums!
Mammu, tēti! Bez raizēm! Jo mēs zinām, ka man šūpulī ir ielikta veiksme! Ticu, ka tā man sekos ik uz soļa!
Adžī
28.07.2017.