11. diena uz Camino Latvia ceļa ir klāt. Pieceļos plkst. 6.00 un saprotu, ka atkal ir nežēlīgi karsts. Nu tā, ka jau mazliet kaitina, ka iznāc no dušas, sāc pakot somu un esi jau slapjš. Tā lipīgā sajūta pēc sauļošanās aizsargkrēma uzlikšanas nav tā patīkamākā, taču bez krēma šajās dienās nevar iet laukā no mājas.
Šodien ceļš no Vecāķiem uz Rīgu. Šis ceļš jau pazīstams, protams, vairāk gan braucot ar auto. Ceļš ir labvēlīgs un lielākajā daļā ceļa tomēr var paslēpties no saules un iet pa ietvi, kur koki veido ēnas. Iet pa sauli būtu nežēlīgi. Kur ir tas jau nedēļu solītais negaiss? Kaut mazliet atsvaidziniet šo tveici, lūdzu!
Diezgan ātri sasniedzu zīmi, kas vēsta, ka līdz centram palikuši 9 km. Tā, protams, neattiecas uz manu ceļu, taču aptuveno attālumu var nojaust un tas ir patīkami, ka tomēr tie kilometri sarūk.
Iesoļoju Mežaparkā. Kaut šodien ir jau Līgo diena, tāpat var satikt vairākus sportotājus – uz velosipēda vai skrienot. Iedomājos, kas te notiek parastā dienā. Pie pašām Mežaparka beigām izlemju uz foršajiem soliņiem paēst pusdienas, jo apzinos, ka pilsētā var nebūt tik ērtas vietas. Sēžu mierīgi ēdu savas pusdienas, klausos zoodārza dzīvnieku bļāvienos un pēc mirkļa izdzirdu vienu uz riteņa braucoša cilvēka bļāvienu: “Es Tev sekoju! Ej…” beigas nesaklausīju, bet tik forši ir saņemt jebkādus uzmundrinājumus. Tas dod lielu spēku!
Tālāk jau ceļš ved uz Rīgas centru caur Lielajiem kapiem, gar Laimas muzeju, Ģertrūdes baznīcu. Uz beigām jau pēdas atkal no karstuma kauc. Svilst. Izlemju uztaisīt pēdējo pauzīti Esplanādes parkā pirms finiša. Uz skūtera piebrauc arī mans sagaidītājs Matīss. Jā, mūsu ģimenē tikai viens iet ar kājām. Haha!
Nebiju gaidījusi, ka acīs asaras saskries soļojot gar Brīvības pieminekli. Šeit vienmēr ļoti patriotiska sajūta. Praktiski neviena cilvēka, Rīga tik klusa. Es un Milda. Vēl atlicis vien neliels gājiens līdz Svētā Jēkaba katedrālei, kura ir centrālais punkts Latvijas Sv. Jēkaba ceļā. Tur esam bruģī iestrādājuši gliemežvāku un tur ir iespēja saņemt arī zīmogu pasē. Katedrālē iegādājos arī jaunu rokassprādzi savai Camino rokassprādžu kolekcijai. Tās man atgādinās par manu ceļu vēl ilgus gadus. Un kas zina, varbūt citu gadu atkal tās savā ceļā varēšu vilkt rokā. Šodienas gājiens ar 22 kilometriem ir beidzies.
Kopā no Valkas līdz Rīgai jau noiets 301 kilometrs. Un esmu izlēmusi paņemt vienu brīvu dienu svētkos, jo ķermenis ir traki saules nomocīts un svētkos nav tik viegli atrast naktsmājas. Jāļauj cilvēkiem atpūsties. Jāļauj manam ķermenim atjaunoties. Vēl tāls ceļš priekšā, nav ko samocīties. Turpināšu savu ceļu pēc dienas.
