Ir klāt ceturtā diena uz Camino Latvia ceļa un es beidzot labi gulēju, tikai vēl joprojām nedaudz par maz. Pietrūkst kāda stundiņa līdz pilnvērtīgam miegam. Šodien ceļos mazliet agrāk, jo priekšā gara diena. Ja vien es vēl no rīta būtu zinājusi, cik tā būs grūta.
Tā kā esmu palikusi naktsmājās Jaunarājos, tad īsti nemaz neesmu pabeigusi posmu līdz Valmierai - man vēl 5 kilometri ejami. Kā arī šonakt, esmu rezervējusi naktsmītnes, kas ir 5 kilometri aiz šodienas posma noslēguma, līdz ar to, sanāk 10 kilometri posmam pa virsu.
Šodien man ir sarunāta tikšanās pie Valmieras tūrisma informācijas centra ar diviem nepazīstamiem maniem sekotājiem, kuri vēlas pievienoties man šodien ceļā. Pieci kilometri līdz Valmierai soļojas ļoti raiti, viegli un mierīgi, ja neskaita to vienu mazo čūsku, kas ieraugot mani, metās prom.
Kā runāts, plkst.9.00 sasniedzu Valmieras TIC, kur ieskrienu pēc zīmodziņa. Izrādās, ka Valmieras TIC strādā kāda dāma Juta, kura arī pielikusi savu artavu - 1 km - manis pastumšanai tālāk.
Pie TIC mani gaida mani jaunie ceļabiedri - Sanda, Dainis un Bendžamins - džeka rasela terjers. Esam gatavi uzsākt ceļu. Pirms iziešanas no pilsētas beidzot ieskrienu veikalā - paķert ūdeni, divus ābolus un beidzot kārojas arī saldējums. Dodamies lejā pie Gaujas krastiem, un mūsu pārbaudījumi sākas jau pašā Valmierā. Ja man kāds nākotnē vēl piedāvās doties pārgājienā gar upes krastiem, es cītīgi to apdomāšu. Vasarā milzīga problēma ir aizaugušie krasti. Ieperamies jau līdz gurniem un reizēm līdz krūtīm nātrēs, avenājos, brikšņos. Reizēm taciņu var redzēt, reizēm nevar. Šķērsojot nelielu slapju vietu (sīciņu upīti) pār koku, es sašūpojos un, lai neiekristu ūdenī es tveros pēc zāles stiebriem un paķeru nātri. Roka sadzelta sūrst (tā notirpusī rokas sajūta bija līdz pat dienas beigām). Klumburējot un vaimanājot, mēs pēc kāda laika beidzot iznākam uz plašāka ceļa. Kājas saskrāpētas strīpās, izsitumi no sakostajām nātrēm pa visām kājām. Man un Dainim ir šorti, Sandai vismaz garie legingi, taču tāpat kož cauri.
Iznākot aiz mājām Sapas, ieraugu pirmo Camino Latvia bultu un jau pēc dažiem soļiem - uz zemes Viesu grāmatu. Sajūtos kā Spānijā. Uz zemes salikti akmeņi uz kuriem drīkst uzrakstīt savu vārdu. Spānijā mazu novēlējumu vai zīmīšu atstāšanai bija liela nozīme, jo tu vari smelties spēku no nezināmiem cilvēkiem, kas atstājuši laba vēlējumus. izbaudu šo momentu uz visiem 100.
Tālāk šķiet, ka ceļš mūs apbalvo par rīta džungļiem. Ejam pa skaistu pasaku mežu. Pa malām super zaļas sūnas ar mellenājiem un staltām priedēm, mums zem kājām mīksts meža ceļš. Sagribas ēst. Piestājam pie mums ērti nokrituša koka un iekārtojamies pusdienām. Bendžijs, protams, seko manai ēst gatavošanas prasmei ar savām suņa acīm. Nolieku viņam uz koka "plikas" olu nūdeles. Tās viņš notiesā, nesajūtot pat garšu. Pēc tam skaita man kumosus. Viens, divi. Agnes, nu padalies!
Pēc pusdienām mums atlikuši vien kādi 5 kilometri līdz Līču Laņģu klintīm. Ik pa laikam ceļš mūs vēl pārbauda, liekot pārkāpt ceļam pāri nokritušam kokam. Nav jau tik viegli ar to lielo somu tikt pāri. Arī kāju vairs nevar tik augstu pacelt. Ap plkst. 16.00 sasniedzam klintis. Kāpēc gan šai dienai vēl nepielikt klāt kāpienu pa trepēm?
Mazliet saputrojos ar karti, jo šķita, ka jāiziet ārā uz Liepu (ko tagad laikam sauc Lode - diezgan mulsinoši). Uzsākam jau ceļu ārā no meža, ar plānu arī veikalā nopirkt ūdeni, taču skatoties jaunā posma karti, saprotu, ka, ja nevajag Lodē palikt pa nakti, tad uz pilsētu nav jāiet. Un man taču naktsmītnes 5 kilometri uz priekšu jau nākošajā posmā. Attopamies un kopā ar ceļabiedriem izlemjam, ka man nav nevajag tērēt spēkus un Sanda man atdod savu dzēriena pudeli. Te mēs arī visi atvadamies, jo viņiem laiks mājup, taču man tikai uz priekšu. Paldies jums, draugi, par grūta posma pievarēšanu kopā. Ceļš vienmēr visu sakārto un sūta palīdzību īstajos brīžos.
Es turpinu savu ceļu uz priekšu. Sākums pat diezgan daudzsološs - ceļš tīri plats un izejams. Es izslēdzu visas savas jūtas un sāpes, un tikai duru uz priekšu. Lai pakustinātu citus muskuļus, es paskrienu. Jā, ar 12 kg somu. Nav viegli, bet 3 kilometrus esmu jau pievarējusi. Un tad priekšā es ieraudzīju to, ko es ne šodien, ne šomēnes, ne šogad vairs negribēju redzēt. Priekšā nav ceļa, ir pilnībā aizaudzis mežs, ar nātrēm līdz gurniem un zaļš dīķis, kurš ir jāapiet pa bezceļu. Es paejos uz vienu pusi, otru pusi, nātres sasodīti atkal dzeļ, bet es ceļu neredzu. Es apstājos un stāvu tā kā tāda pamesta pienene pa vidu pļavai, tikai esmu es pa vidu džungļiem. Un es neredzu pat tālumā, kur ceļam ir jāiziet. Šķiet šeit iedegās sarkanā lampiņa - manas komforta zonas un drošības griesti. Ir noieti 35 kilometri un es neredzu izeju. Man gribas bļaut un raudāt vienlaicīgi. Es kārtējo reizi sakožu zobus. Priekš manis nātres vairs neeksistē un es eju. Ieraugu mazu taciņu, kas noved mani lejā pie tā dīķa. Dīķis pārplūdis un veido atteku uz Gauju - nav sausas vietas, kur pāriet. Ūdenī mētajas sagāzti vairāki baļķi, taču jau satrūdējuši, nelieli un peldoši. Nav drošas vietas, kur pāriet, bet man nav citu variantu. Es lēnām uzlieku vienu kāju uz tālākā stabilākā koka un lēni lieku kāju uz otra. Stabili nav, bet varbūt man izdosies. Kad esmu uzlikusi otru kāju uz koka, tas ūdenī uzmet kūleni un iegaž mani zaļajā zampā. Paldies Dievam, es esmu ūdenī tikai līdz ceļiem, piesmēlusi botas, bet soma sausa. Ar pārcilvēcisku spēku un dusmām līdz kosmosam (varbūt tās bija bailes), es izraušos no ūdens un pilnīgā tankā maucu cauri atlikušajām piedīķa nātrēm. Es slāju uz priekšu pilnīgā armijas režīmā - man vairs nesāp nobrāzumi, man vairs nesāp, kad kož odi, es nejūtu piesmeltās botas. Man jau ir vienalga. Man vienkārši ir jānonāk galā. Pēc tam es varēšu raudāt.
Pēc neilga brīža, plkst. 18.00, pēc 10,5 ceļā pavadītām stundām un noietiem 37,5 kilometriem es sasniedzu naktsmājas. Šodien nakšņoju namiņā kokos - "Skaistuma pietura". Dikti skaisti, bet, kad es ienāku, man gribas kliegt, evakuēties, ierauties stūrī un raudāt - namiņā starp sienām un durvīm ir spraugas, un šobrīd iekšā ir pārsimts odu. Kā? Kā, lai atjaunojas šādā situācijā? Es vienkārši noguļos uz grīdas un cenšos izdzīvot.
Pēc brīža, kad atvilkusi mazliet elpu, es apskatu visus savus nobrāzumus - tādu ir daudz. Daudz izrādās arī ērču - uz kājām pamanu pirmās četras - jau piesūkušās. Lūdzu, lai saimniece Laura palīdz izraut. Pamazām atkopjos. Pa vakaru Laura arī atnesusi elektrisko pretodu līdzekli, ko iesprauž rozetē, un odi pazuduši. Aleluja! Naktsmāju cena 10 EUR cilvēka (Camino Latvia ceļa veicējiem).
Šovakar atbrauc arī mana mamma, kas pievienosies man uz divām dienām. Es pat saņemos iziet viņai preti uz šoseju, tad jau pagaidām nav tik traki, ja vēl varu paiet. Šis bija tik ļoti vajadzīgs, jo mamma atved ne tikai dažādas smēres, bet arī daudz laba ēdiena - gurķus, avokado, ķiršus, humusu. Ēdu un atjaunojos.
Nogurums milzīgs un sķiet, ka izslēgšos, nesaskaitot pat trešo aitu, bet kā es kļūdījos. Apguļoties kājas sāk kaukt. Pēdas un ikri smeldz tā, ka gribas staigāt pa sienām. Nobrāzumi un apdegušie ceļgali sūrst no siltuma tā, ka nevaru pat guļammaisam pieskarties. Mokos es nezcik stundas līdz naktij, kamēr beidzot aizmiegu.
p.s. tieši šodien kā organizācija esam saņēmuši atļauju šī ceļa uzlabošanai un uzturēšanai - tiltiņa izbuvei un ceļa izpļaušanai. Kā arī Camino Latvia mājaslapā šim posmam šodien ir ievietots alternatīvs ceļš otrpus Gaujai.