Pagājuši pieci mēneši kopš Camino Latvia pirmā pārgājiena un pirmā koka staba ierakšanas uz Latvijas-Lietuvas robežas. Laiks patiesi skrien vēja spārniem, un tāpat arī interese par šo ceļu. Sajūta, ka acis nepacēluši esam rāvušies šos piecus mēnešus, jo bijām gan aicināti uz dažādiem stāstu vakariem, nometnēm, pašvaldībām, paralēli turpinājām ik mēnesi veikt nākamo izpētes pārgājienu – gan slēgtu savu biedru lokā, gan publisku; turpinājām apkopot informāciju par naktsmītnēm ceļa posmos, un visam tam pa virsu, kā odziņa uz kūkas, arī intervijas televīzijās, radio stacijās, dažādu rakstu tapināšana, lai pastāstītu visiem Latvijas iedzīvotājiem, ka patiesi šāds ceļš top, un tas agrāk vai vēlāk būs! Tas patiesi top!
Ja sākumā tas likās diezgan sirreāls un tāls mērķis, tad milzīgā interese par šo ceļu no apkārtējiem, uz kuru mēs pat neuzprasījāmies, un attiecīgā atbildības palielināšanās, lika mums sarosīties vēl aktīvāk.
Un visam tam pāri kopā būšana un ceļa mīlēšana. Sapulces pie kāda mājās ar gardu maltīti, sarunām, darbu plānošanu. Pārgājiens, kurā pulcējas ap 50 ceļa mīlētāju – daļa no tiem velobraucēju, jo šo ceļu taču var veikt arī braucot ar riteni. Atceros, ka ejot savu Camino de Santiago pie sevis domāju - ja es šo ceļu būtu uzsākusi ar velosipēdu, tad pirmajā dienā to būtu metusi malā – pa akmeņiem, kalniem, saknēm – to ir daudz grūtāk veikt nekā ar kājām. Tāpat arī šoreiz – ceļš vietām bija ļoti smilšains un velobraucējiem nācās labi iesvīst un dupsīšus pakačāt, lai tās smiltis izbrauktu. Un ne visiem bija velosipēdi, kas paredzēti šādam segumam. Tā bija viena karsta, karsta diena – 30 km 30 grādu karstumā. Te nu es vakarā atskārtu, ka esmu dabūjusi saules alerģiju. Paceļot bikses pie abām potītēm, lai novilktu zeķes, ieraudzīju milzīgu sarkanu izsitumu. Nekādas sāpes, nekādas niezes, vien acīm netīkams skats vēl nedēļu.
Pārgājienu beidzām svētceļniekiem perfektā vietā – kafejnīcā “Laura”, Jaunmārupē. Vieta, kur augšstāvos ir guļvietas, lejā kafejnīca un liela atpūtas telpa, kur paēst, uzspēlēt ģitāru, pačilot ar citiem un uzspēlēt galda tenisu. Šādi tie svētceļnieku vakari arī ir – kopā. Un tieši mums bija pagatavots milzīgs katls ar auksto zupu. Sēdēju un smaidīju par sajūtu, kas tik ļoti rezonēja ar Spānijas sajūtu.
Kādu brīdi pēc šī pārgājiena sapratām, ka tuvojas Svētā Jēkaba diena, un mums pienāktos to atzīmēt. Idejas šaudījās pa galvām līdz tās uzkrājās kosmosā, un mēs palēnām sākām redzēt pasākuma vīziju, taču līdz pasākumam bija palikušas vien 2,5 nedēļas. Jāsaka, sen nebiju piedzīvojusi tik satraucošus, bailīgus, stresa pilnus un darbīgus brīžus. Mēs bijām izlēmuši, ka Sv. Jēkaba dienā mēs vēlamies Rīgas Sv. Jēkaba Romas katoļu katedrālei un visai Latvijai dāvāt pirmo bronzā izlieto gliemežvāku – Sv. Jēkaba ceļa simbolu, kā arī radīt un dāvināt pirmās svētceļnieku pases, kas izstrādātas Latvijā. Nerunājot par pārējām ar pasākumu saistītām lietām – publiska pasākuma saskaņošana ar Rīgas Domi, kūkas cepšana, dekorāciju gatavošana, ciemiņu uzņemšanas organizēšana, sarunas ar garīdzniekiem, preses relīzes, un vēl, un vēl. Reizēm ūdens smēlās mutē. Un tieši tajos brīžos, kad palika visgrūtāk, blakus bija Dievs un dāvāja visskaistākās dāvanas. Kad bija palikusi nedēļa līdz pasākumam, bet svētceļnieku pases maketēšana vēl nebija uzsākta, jo atrastais maketētājs tika ierauts jaunos un jaunos darbos, viņa vietā mani uzrunāja maketētājs, kurš ielika visu savu sirdi, profesionalitāti un savu laiku, lai pases taptu tieši tādas par kādām sapņojām. Caur paziņām tika atrasta māksliniece ar zelta rokām, kura izlēja gliemežvāku tik īsā laikā, kad citi teica: “Atbrīvošos ap Ziemassvētkiem”. Ik viens no mums pielika palīdzīgu roku, lai pasākums notiktu pēc iespējas labāks.
Vienu brīdi gan no emociju uzplūda un savstarpējas nesaprašanās es atkal sveicināju trauksmi. Sajūta nepatīkama. Vēlme to aizdzīt un nomierināties milzīga. Šādos brīžos, kad pār tevi pāriet tornado, atliek vien turēties pie vienīgā stabilā koka un lūgties, lai tas ātrāk pāriet. Apsēdos un domāju – es pirms diviem gadiem tā teikt uzliku realitāti un dzīvi Latvijā uz pauzes, lai dotos Santjago ceļā, citādi biju soļa attālumā no pilnīgas izdegšanas un sabrukšanas. Un te nu es esmu – ar trauksmi pēc divu gadu pauzes, veidojot Santjago ceļu Latvijā. Paradoksāli. Kādēļ es to daru? Vai man to vajag? Priekš kam? Jautājumi mutuļo pa galvu viens pēc otra. Taču šeit šoreiz ir viena ļoti būtiska atšķirība – es daru to, par ko man deg sirds. Jebkuras emocijas norimst, agri vai vēlu. Tāpat arī šeit – pēc tornado uzspīdēja saule. Tik silta, ka brīžiem acis mitras. Biedru milzīgais atbalsts un parastais plikais paldies ir viss, kas šādos brīžos ir nepieciešams, lai ar jaunu sparu varētu kalnus gāzt. Redzēt to, ka ikviens atnāk un noliek savu tornado sadragāto šķīvja lausku, līdz šķīvis atkal par vienotu kļūst. Tajā brīdī tas bija svarīgākais un fundamentālākais, kas bija nepieciešams, lai apjaustu, ka mums viss izdosies. Saprotam, ka šis ceļš ir tikpat dzīvs, kā mūsu sajūtas, emocijas, mīlestība pret to, ko darām.
Un neviens necerēja, ka pasākums izdosies vēl sirsnīgāks, patiesāks, dziļāks, svētīgāks, nekā mēs ikviens par to sapņojām. Tik daudz viesu mūsu pasākumā bija gatavi veltīt mums ceļa vārdus un savas svētības. Vēstījumus mēs saņēmām no Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa Andra Kravaļa, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītāja Krista Kalniņa, Rīgas domes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Oļega Burova, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Tūrisma departamenta direktores Ineses Šīravas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras mantojuma politikas daļas vadītājas Baibas Mūrnieces, Carnikavas, Ādažu un Baltezera mācītāja Ivara Jēkabsona. Un man bija tas gods būt kā dzeltenai bultai un vadīt šo pasākumu. To darīju ar prieku un lepnumu sirdī.
Kā dāvanu svētkos mēs Sv. Jēkaba katedrālei pasniedzām pirmo svētceļnieku reģistra grāmatu un Bruno Skaram, kā pirmajam svētceļniekam, kurš veicis tālo ceļu no Sv Jēkaba katedrāles Rīgā līdz Santjago katedrālei, pasniedzām pirmo svētceļnieku pasi, ko izstrādājām mēs – Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācija. Tad arī bija pienācis ilgi gaidītais brīdis - bruģī iestrādātā pirmā gliemežvāka atklāšana. Tirpiņas. Garīdznieku iesvētīts tas tagad tur stāvēs kā milzīga piemiņa par šo dienu. Pasākuma oficiālo daļu nobeidzām ar sirsnīgu svētbrīdi katedrālē.
Vakaru turpinājām ar neformālām sarunām, stāstiem par mūsu Santjago ceļa brīnumiem un baudījām svētku kūku. Sirsnīga kopā būšana.
Bija skaists vakars, braucu mājās pāri Dienvidu tiltam – tur bieži ir elpu aizraujošs skats, un mana sirds bija pilna. Šoreiz jau sirds smēlās pāri malām no pilnības. Bira asaras. Es nospiedu telefona zvanīšanas pogu un teicu: “Es šobrīd esmu ļoti laimīga!”
Ja arī Tu vēlētos pievienoties mūsu komandai, bet baidies, ka neesi te bijis no sākuma, tas nekas, lūdzu, dod ziņu un pievienojies. Mēs priecājamies par katru mazo palīdzību, jo darbiņu ir daudz. Mēs gaidām Tevi ar atplestām rokām.