Kad pamostos dažas lietas vēl nav izžuvušas. Somas virspuse vēl slapja, botas arī. Piestiprinu botas pie somas ārpuses, jo laika ziņās nekas nav mainījies - atkal sola stipru sauli. 
Kad izeju no naktsmājām, ārā vēl ir patīkami vēss. Tāds silts, bet ļoti patīkams rīts. Ja šāds laiks saglabātos visu dienu, iešana būtu tīrākā bauda.
Eju pa zemes ceļu un pēc lietus uz ceļa izlīduši lielie gliemeži. Nonesu visus malā, centos pareizajā virzienā.
Camino ceļš pārsteidz arī Lietuvā. Nonāku pie vietas, kur ir jāšķērso upe - ceļš iet caur seklu upi. Diezgan atsvaidzinoši pēdām un mazliet sāpīgi, jo akmeņi upē asi.
Sasniedzu pilsētiņu un redzu, ka pieturā piebrauc autobuss. Ja gribētu varētu paspēt. Vilinoši, bet es turpinu savu ceļu tajā pašā virzienā, kurā aizbrauc autobuss.
Pēc brīža nonāku pie upes, kuru jāšķērso pār iekarinātu tiltu. Tas šūpojas, taču man no augstuma nav bail. Izbaudu jauko piedzīvojumu. Tilta vidū pie viena no kokiem piestiprināta dzeltena bulta ar kilometru skaitu līdz Santjago - 4087 km. Ļoti tāls ceļš.
Šīs dienas takas ir citādas, tās neved pa grants ceļiem, bet gan gar upi. Vietām platāks ceļš, vietām šaura taciņa, vietām zāle līdz ceļiem.
Dienas vidū saule jau cepina tā, ka var just, kā āda raud.
Nonāku pie ļoti skaistiem kapiem, tik nevar saprast, vai tie ir vēl funkcionējoši, bet tur katram kapiņam pa kociņam. Visi skaisti rindās sastādīti. Skaistākie kapi, kādus esmu redzējusi.
Uz dienas beigām ceļš uzliek pārbaudījumus - izved pa taku, kura ar zāli līdz pleciem aizaugusi. Cenšos ik pa brīdim sevi apskatīt, lai nedabūtu kādu ērci. Izskatās, ka viss veiksmīgi. Soļoju tālāk un beidzot, beidzot ieraugu peldvietu upē, kur varētu nopeldēties. To arī daru. Galīgi nav dziļš, taču iemērkties var un tas ļoti palīdz atgūt kaut mazliet svaiguma.
Pēc peldes vēl kāda stundiņa jāiet līdz naktsmājai. Ienāku pilsētā un prieks par to, jo ik pa laikam gribas nomainīt skatus. Eju gar daudzstāvu namu pagalmu un redzu, ka visiem gribas vēsumu un vasaras priekus. Pagalmā piepūsts baseins, kurā sasēduši pagalma bērni un mammas satupušas ēnā zem kokiem.
Kedainia ir ļoti skaista pilsētiņa un man žēl, ka neizdosies to pienācīgi apskatīt. Es eju pa vecpilsētas ielām un pie viesnīcas mani jau uzrunā ārā stāvošās dāmas un es esmu neizpratnē, vai tiešām viesnīca ir manas naktsmājas. Es pārliecinos telefonā un patiesi ir. Paldies, tieši tas man patiesi bija šodien vajadzīgs pēc noietajiem 34 kilometriem. Cena par numuriņu 20 EUR, plus pasūtu arī brokastis pa 4 EUR. Un izlemju, ka iešu arī vakariņās. Beidzot pašai nebūs jādomā par ēdienu.
Pēc aukstas dušas un ķermeņa apkopšanas dodos uz viesnīcas restorānu. Mani uzrunā ļoti laipna sieviete un saka, mums virtuve jau veras ciet, bet ātri vēl var kaut ko pasūtīt. Ak, cik atsaucīgi. Es gandriz nokavēju. Patiesībā es nokavēju, jo ierados plkst. 20.03. Es pasūtu auksto zupu - jānogaršo taču aukstā zupa lietuviešu gaumē. Viņi pie zupas vienmēr pasniedz siltus kartupeļus. Ak, mēli var norīt. Sajūa, ka šie ir garšīgākie kartupeļi kādus esmu ēdusi - vārīti apcepti kartupeļi ar zaļumiem. Silti. SIlts un garšīgs ēdiens. Katra centa vērts.
Šovakar arī kāds īpašāks notikums - uztaisīju Instagram Live, kurā paziņoju jaunumus - es aizgāju no darba. Jā, otro reizi eju Santjago ceļu un abas reizes esmu aizgājusi no darba. Tas gan nenozīmē, kas es iešu uz Spāniju - nē, es sapratu, ka tik ilgu laiku es nevēlos pavadīt uz ceļa un vēl viena. Man gribas izbaudīt dzīvi un piedzīvojumus ar savējiem. Dalīties ar kādu ir tas, ko es savā dzīvē vēlos. Šajā stundā, ko pavadīju stāstot par savu ceļu un atbildot uz jautājumiem, saņēmu neizsakāmi daudz mīlestības un atbalsta. Un tagad ar tādu pilnu sirdi jācenšas aizmigt.