Ir klāt jau 25. diena uz Camino ceļa. Pieceļos plkst. 5.00 un sežu pie loga un rakstu blogu. Pilsēta tik klusa un mierīga, vēl neviens nav modies, tikai tagad ceļas saule. Burvīgs rīts klusumā un rīta patīkamā dzestrumā.
Man šorīt nav ļoti jāsteidzas, jo esmu viesnīcā pasūtījusi brokastis. Ir jāizmanto visas iespējas, kad var dabūt siltu un īstu ēdienu. Sapakoju mantas, lai uzreiz pēc brokastīm varētu pamest pilsētu. Precīzi pēc norunātā laika dodos uz restorānu. Tur man vienai pa visu restorānu ir uzklāts galdiņš. Man ir nolikta jau sula un ābols, pēc mirkļa tiek atnesta arī omlete ar dārzeņiem un arī tēja. Nesteidzīgi baudu un vēroju, kā cilvēki dodas savās dienas gaitās.
Pametot pilsētu vēl patīkami vēss un ir iespēja iet pa ēnu. Taču pēc pilsētas sākās pilnīgs tuksnesis. Grants ceļš tikai gar labības laukiem, kur ēnu atrast nav iespējams. Uzmetu uz galvas dvieli un aizsedzu to sejas un plecu pusi uz kuras saule met savus starus. Tālumā redzu kokus un jau mazliet sapriecājos, taču pirms līdz tiem nonāku, ceļš maina virzienu un atkal ved tikai gar labību laukiem. Un tā 5 kilometru garumā, līdz dabūju pirmo ēnu netālu no upes.
Sākumā šķita, ka upes mala dikti aizaugusi un iespējas nopeldēties nebūs, tāpēc, lai nepazaudētu šo vienu ēnas pleķi, izmantoju to atpūtai. Riskēt šodien nevajag, jo ir ļoti karsts un vajag atpūsties bieži. Ja tik reti būs ēnas, tad sanāks katrā ēnas iespējā atvilkt elpu. Pēc pauzītes dodos tālāk un redzu, ka uz upi aiziet ceļš. Es iešu tomēr izlūkos un mana ziņkārība atmaksājas. Starp kokiem paveras lielisks skats uz upi, kurā ir iespēja nopeldēties. Nedomājot dodos turp. Ak, cik ļoti šādas peldes ir nepieciešamas un, iespējams, šodien šajā karstumā šis ir vienīgais glābiņš. Pēc peldes samitrinu visu, ko varu - cepuri, matus, dvieli.
Šodien arī ceļā devusies kāda jauniešu kompānija ar kuriem ik pa laikam izmaināmies. Kad es atpūšos viņi paiet garām un otrādi, un tā visu dienu.
Pie 15. kilometra mazliet pretējā virzienā ir koki ar ēnu - eju, nav svarīgi, ka lieki pārsimts metri. Šodien svarīgas ir atpūtas pauzes un atdzišana. Mazliet arī paguļu.
Pie 20. kilometra un ēnas redzu, ka uz ceļazīmes otras puses ir sarakstīti dažādi uzmundrinājumi gājējiem, gluži kā Spānijā. Tie ļoti palīdz, jo, kad ej viens bieži sanāk uzmundrināt tikai pašam sevi.
Nonāku pie vietas, kur Camino ceļš ved caur seklu upīti. Tā man sākumā izskatās, bet brienot sanāk saslapināt bikses līdz ciskām. Mazliet svaigums kājām un, protams, atkal samitrinu cepuri, matus, dvieli. Bet ārā ir tik kasts, ka tas viss izžūst ļoti ātri. Uzklāju dvieli sev no priekšas, nosedzot abas rokas, jo tās ir jau pieskaņojušās rozā krekliņa krāsai.
25 kilometri noieti un ir diezgan smagi, jo karsti. Pēc brīža arī sasniedzu pilsētu, bet arī tur īsti no saules paslēpties nesanāk. Ieeju veikalā, bet kā jau pierādījies, nu nav ko tajos lauku veikalos pirkt. Nopērku sieru, jogurtu, saldējumu un mazo pudelīti ar aukstu negāzētu ūdeni, jo lielās aukstas nebija.
Vēl jāsasniedz naktsmājas. Līdz tām vēl nepilni 3 kilometri. Finiša taisne ir īsts pārbaudījums, jo atkal pa grants ceļu, bet jebkādas ēnas. Pēc tam uzzināju, ka saulē temperatūra ir + 42 grādi. Eju un padzeros maziem malkiem, uzleju nedaudz arī sev uz kakla, lai aukstais ūdens liktu man atžirgt kaut uz mirkli un es neizslēgtos šajā karstumā. Ar mokām sasniedzu naktmājas un šodien noiets 31 kilometrs.
Šodien dzīvošana atpūtas mājiņā, kurā jau iekārtojusies jauniešu kompānija, ko pieminēju iepriekš. Cena par gultasvietu ir 10 eur. Tā kā ierados pēdējā, tad jāgaida rindā uz dušu. Atlaižos gultā un uzceļu kājas gaisā - atdodu jumtam visu savu kāju sāpi. Šķiet uz dušu gaidu kādu stundu. Kamēr gaidu dušu, pa logu ielido putniņš. Nabags netiek ārā un es mēģinu viņam palīdzēt. Šis aizlido uz tualeti un tur sitās pret logu. Izdodas man atvērt logu un izlaist to brīvībā.
Esmu izlēmusi iet gulēt laicīgi, jo šādu karstumu izturēt ir ļoti grūti. Gribu iziet agri, lai vairākas stundas var paiet pa paciešamu temperatūru. Ap 22.00 nolieku telefonu un mēģinu iemigt, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Uzmācas viens ods. izdodas to pēc kāda laika nosist, bet tad uzrodas vēl viens. Ir arī karsti, jo zem palaga cenšos noslēpties, lai tie nekož, bet tad viss ķermenis sakarst. Lejā arī daļa no jauniešiem netaisās pie miera un sanāk dzirdēt viņu runāšanu un smieklus. Dzirdu arī kluba mūziku ar skaļiem basiem, bet nesaprotu, vai tas no lejas jauniešiem vai kaut kur ārā tālumā. Mokos tā divas stundas, līdz beidzot īsi pēc pusnakts iemiegu. Nepaiet ne 15 minūtes, kā pielecu gultā sēdus, jo kāds nenormāli sit ar dūrēm pa mājas lejas stikliem un durvīm. Es nesaprotu, kas notiek, tik nojaušu, ka tā mūzika skanēja no blakus mājiņas un, ka tur ir cita ballīte, kura tagad nāk uz mūsu māju. Valodu es nesaprotu, tāpēc nezinu vai briest kautiņš vai kas cits. Galīgi nav omulīgi, es pat teiktu, ka bailīgi. Es nepakautrējos uz zvanu saimniekam. Ar dusmu viņam jautāju, kas te par ballīti notiek. Izstāstu situāciju un ceru, ka tas tiks nokārtots. Nezinu vai viņš atnāca vai nē, bet pēc kādas pusstundas palēnām tusētaji taisās uz miegu, bet tas notiek tik lēnu un traucējoši, ka nav iespējas pagulēt. Katru reizi, kad kāds iet uz tualeti, koridorā iedegas gaisma, kas caur istabas stikla durvīm iespīd tieši acīs. Tualetes durvis ir veidotas ar sliedi, līdz ar to, katru reizi slidinot vaļā un ciet, tā veido truacējošu skaņu. Pirms pulksten 2.00 beidzot iestājas miers un es mēģinu iemigt, bet man atkal uzbrūk odi, kas pa vakaru sanākušī istabā. Es neizturu un turpat gultā sapūšos ar odu līdzekli. Smaka briesmīga, bet nav variantu. Ap pulksten 2.00 es beidzot no šī visa esmu tā nogurusi, ka sāku slīdēt miegā, bet jāceļas jau 5.00.
