Šodien aprit mēnesis, kopš esmu ceļā. Es uzsāku savu ceļu 13. jūnijā un šodien ir 13. jūlijs. Baigi ātri tas mēnesis paskrējis un tik daudz kas pa šo mēnesi noticis. Visādas pieredzes piedzīvotas. Un vakar ar Edvili runājām un viņa stāstīja par savu vienu pieredzi pie kāda pensionāru pāra, kur viņa palika pa nakti. Es tajā pilsētiņā tik biju pie viņiem iegājusi pēc zīmoga un devos tālak, savukārt viņa un viņas māsīca palika tur nakšņot. Kungs ar kundzi ne tikai viņas izguldīja un pabaroja, bet arī izvizināja ar motocikliem un arī ar lidmašīnu. Un beigās no viņām negribēja paņemt ne centa. Kas par pieredzi, ne? Kungs arī pats savām rokām uzcēlis privātu baznīcu uz savas zemes. Pilnīgi pašai sagribas atkal noiet to posmu, lai to piedzīvotu.
Šodien mums ceļš lielākoties gar Nemūnas upi. Debesīs parādījušies arī mākoņi, kas dikti priecē. Priekšā mums mežs, skaists mežs un pa to jāiet apmēram 11 kilometri, taču nekādi to nevaram izbaudīt, jo cīniņš ar dunduriem un briežutīm ir nemitīgs un iespaidīgs. Kaut kā gan izdodas vēl salasīt sauju ar meža avenēm. Un tad cīniņš turpinās. Izvelku savu "pletni" - dibena paliktni. Man šķiet, ka patiesi šī ir vērtīgākā lieta somā, jo tas noder kā vēdeklis, dunduru sitamais un arī, protams, sēdēšanai. Mēs ar mammu burtiski izlidojam cauri tam mežam, 11 kilometru garumā. Protams, ka gribas pauzi, bet nav iespējams. Temps tāds, it kā mums nebūtu plecos somu un ietu mēs pirmo dienu. Kož nenormāli.
Kad tiekam āra no meža, varam mazliet uzelpot un arī taisīt pauzīti. Apsēžamies labības lauka malā, ēdam savu ēdienu un redzam, ka aiz kokiem paceļas mazā lidmašīna. Jā, pareizi taču - aiz kokiem ir lidlauks. Atpūšamies un pēkšņi dzirdam saucienus gaisā: "Woohoo! Jeee!" Paceļam acis un tur no lidmašīnas ir izmesti vismaz 16 (tik es saskaitīju) izpletņlēcēji. Daži noplanē zemē ļoti ātri, citi izbauda un čilo gaisā. Pēc neilga brīža lidmašīna paceļas atkal un izmet no jauna ārā lidojošos cilvēkus.
Paēdušas un atpūtušās, dodamies talāk. Sāk pilināt lietus, taču neizskatās, ka līs daudz un tā arī ir, pēc pārdesmit pilēm lietus mitējas un sāk spīdēt karsta un spoža saule. Liekam uz galvas dvieļus un turpinām ceļu lidostas virzienā. Ja vakar man bija ļoti daudz enerģijas un pēc posma beigām man šķita, ka varētu noiet vēl, tad šodien visa enerģija pazudusi. Un šorīt pamostoties atkal plkst. 5.00 bija galvā tie jautājumi: "Kapēc? Kapēc jāceļas? Kad tas beigsies?" Protams, šie jautājumi tik uz mirkli, jo patiesi baudu es šo ceļu. Šodien gan eju kā pļocka. Varētu ejot pagulēt diendusu.
Mēs sasniedzam lidostu un skats iespaidīgs - ļoti daudz lidaparātu un arī cilvēku. Pie lidostas kafejnīcas mums ir sarunāta tikšanās ar vienu vietējo kundzi ar kuru es iepazinos uz šī ceļa. Viņa gāja tikai dažus posmus un teica, ka, lai noteikti piezvanu, kad iešu šeit garām. Viņu sauc Ona. Ienākot kafejnīcas stāvlaukumā, Ona jau ar lielu smaidu mūs sagaida un izvelk savu fotoaparātu, lai mūs nobildētu. Ona uzaicina mūs pie sevis uz tēju. Viņa dzīvo mazā mājiņā meža vidū. Patiesībā, Ona mums pastāsta, ka šajā meža mājiņu-vasarnīcu ciematiņā dzīvo izbijuši un esoši lidotāji un piloti. Tāda liela komūna. Un šobrīd lidlaukā notiek Eiropas čempionāts dažādās lidošanas kategorijās un sacensības te notiks divas nedēļas. Liels notikums.
Ona mums uztaisa tēju un pēc brīža arī piedāvā omleti. Mēs neatsakamies. Ir tik jauki dzirdēt šādus vietējos stāstus un kas to būtu domājis, ka Ona pati ir izbijusi lidotāja. Arī kaķis ienāk uz pusdienām. Tā mēs te uzkavējamies, šķiet, nepilnu stundu. Kad gatavojamies doties, Ona uzstāj, ka mūs nedaudz pavadīs - izvedīs pa taisnāko ceļu no šī ciematiņa. Uz atvadām uztaisam bildi un pateicamies par viesmīlīgo uzņemšanu. Šādus stāstus var uzzināt tikai no vietējiem.
Turpinām ceļu un atkal ir uznākusi milzīga tveice. Cenšamies patverties zem dvieļiem, kurus atkārtoti samitrinājām pie Onas. Šoreiz āri žūstošie mikrošķiedras dvielīši nav tā labākā opcija. Haha. Tie izžūst ļoti āri.
Mēs atkal pietuvojamies Nemūnas upei, taču peldvietu nav, stāvi aizauguši krasti vien. Bet ceļš gan skaists un izdodas pat atrast soliņu ar atzveltni. Soliņu pauzēs parasti kājas tiek saceltas augšā uz atzveltnes. Dodamies tālāk un ieraugam mazu veikalu. Nopērkam aukstu dzērienu un mellenes - enerģijas bumbas.
Lai iesoļotu galamērķa pilsētā, ir jāpāriet tilts pāri Nemūnai un aiz tā ir kafejnīca uz kuru mēs dodamies. Mēs dodamies svinēt. Mana mamma šajā gadā apzināti staigājot ir nogājusi 2000 kilometrus. Iedomājieties - 2000 kilometrus. Viņa ir nogājusi vairāk par mani. Man vēl ir kur augt. Pasūtam auksto zupu un saldējuma kokteiļus.
Mazliet aizsvinamies, jo redzam, ka jau savelkas tumši pelēki mākoņi. Mums vēl jāiet 4,5 kilometri līdz naktsmājām. Ejam un redzam, ka tuvojas negaiss. Palikušas iet vēl 15 minūtes un spriežam vai paspēsim, vai nē. Pieliekam soli. Sāk pilināt. Sākam skriet. Nu jau sāk līt pamatīgāk. Paslēpjamies zem koka, lai apvilktu somām lietus pārvalkus un skrienam. Smejamies un skrienam. Vējš saceļas tik liels, ka jāpietur cepure. Skrienam un smejamies, līdz sasniedzam naktsmītni. Kopā šodien pieveikti 34 kilometri, no kuriem pēdējais skrienot. Tas tik bija episks dienas noslēgums.
Naktmājas kāds hotelis/hostelis, kurā tiekam pie divvietīgas istabiņas. Cena par naktsmītni 10 eur/pers. Atveram logu un izbaudam zibeņus, pērkonu un svaigo gaisu. Ar logu vaļā izdodas panākt diezgan vēsu istabu, kurā pat būs iespēja labi izgulēties. Nez, ko saimnieki domā par siltumu, ja uz gultām ir saliktas divas segas. Kā vienmēr visu noņemam, izņemam no pārvalka segu un guļam ar pārvalku. Šonakt tiešām būs vēsa nakts.
