Katrs rīts iesākas ar mantu pakošanu un mēģinājumu kaut ko neaizmirst. Izskatās, ka izdodas.
Šodien maršruts ved uz lielāku pilsētu un reizēm gribētos karti neredzēt, jo ejot pa taisno gar šoseju, šīs dienas maršruts ir uz pusi īsāks. Bet nekāda lielā prieka iet gar šoseju nav, tā kā īsti nemaz uz to neskatamies.
Mammai šodien kopā ar mani ir pēdējā diena un rīt viņa dodas mājās. Viņa būs pieveikusi karstas un smagas piecas dienas kopā ar mani.
Izejam no naktsmītnes un dodamies pa pilsētas galveno ielu. No mums atvadīties iznāk mazs, mīļš un dikti mīksts sunītis. Ļoti draudzīgs.
No pilsētas izejot, mūs gaida pirmais pārbaudījums - ir atkal jāiet pāri upītei - šī jau Lietuvas ceļā ir trešā upīte, kas jāšķērso bez tilta. Novelkam apavus un tad es ieraugu starp nātrēm talāk mežā pāri upei noliktu baļķi. Dikti stabils neizskatās un kājas jau iemērktas ūdenī, ejam vien pāri tāpat. Ūdens forši atvēsina kājas, taču pēc tam tā kāju slaucīšana no smiltīm un ūdens ir ķēpīgākā daļa. Kājas kārtīgi jānoslauka, lai neuzberztu tulznu.
Pēc brīža sasniedzam pilsētu Paliepiai. Ko? Es eju uz apli? Tieši pirms nedēļas biju jau pilsētā ar šādu nosaukumu. Uztaisu par piemiņu bildi un saprotu, ka pat kreklu tieši pēc nedēļas esmu uzvilkusi to pašu.
Lietuvas "kalniņi" turpinās. Ceļš ik pa laikam uz augšu un leju. Mammas potītei tas īsti nepatīk. Atceros savas pirmās nedēļas - potītes arī ik pa laikam mēdza iečīkstēties.
Soļojam un taisam atpūtas pauzes, lēnām tie kilometri savācas. Pauze pie 7., 13., 17. kilometra. Tālumā pie horizonta jau redzamas pilsētas mājas un torņi, taču pašas vēl tā teikt dziļos laukos. Satiekam zirgu bariņu, kur mazie dikti ziņkārīgi.
Noieti jau 22 kilometri un palicis jau arī karstāks. Vējš šodien arī galīgi nelutina, lai neteiktu, ka tā nav vispār. Sasniedzam skaistu pilsētas mežu. Iešana te ir ļoti patīkama. Atrodas arī pa kādam soliņam un apskates objektam, kā piemēram, koks, kuru sauc par "Duckface", jo miza izskatās, kā uz priekšu izstieptas lūpiņas.
Sasniedzam arī Lietuvas augstāko tiltu, kurš ir, ja nemaldos 200 metru augstumā. Nu katrā gadījumā, mēs esam pie koku galotnēm un Nemūnas upe skaisti pārredzama no augšas.
Uz tilta piestiprināta dzeltena bulta ar kilometru skaitu līdz Santjago - 3882 km. Pēdējo reizi, kad pie tādas uzņēmu bildi, skaitlis bija 4087. Pa šo laiku noieti 200 kilometri. Pārējot tiltu vēl turpinam ceļu pa šo "mežaparku", jo mums vēl jāiet tikai taisni 2 kilometri līdz viesnīcai.
Pirms pašas viesnīcas ir Alytus pilsētas laukums ar krāsainu zemi, šaha spēli un lielu pilsētas pulksteni. Gandrīz kā Origo. Pasakaini skaists laukums. Tās krāsas iedod baigo enerģiju un dzīvesprieku.
Šodienas naktsmītni rezervējām booking.com, jo arī Camino naktsmājas ir viesnīca un cena pat augstāka. Mēs par divvietīgo numuru samaksājām 26 eur, kas nozīmēm, ka no personas tie ir tikai 13 eur. Bet Camino naktsmāja - 15 eur. Un šī mums šķita labāka. Un patiesi esam pārsteigtas, jo šī skaitās divzvaigžņu viesnīca, taču numuriņā ir ledusskapis un tejkanna. Viss ir tīrs un kārtīgs. Teiktu, ka pat glauna naktsmāja Camino ceļā.
Pa ceļam uz naktsmāju ieskrējām arī veikalā un nopirkām kaut ko ēdamu - arbūzu, biešu salātus, kefīru. Kaut ko citādu, nekā var dabūt lauku veikalos.
Pēc dušas un nelielas atpūtas man jāaiziet uz Rimi, jo tur ir pakomāts un man ir atnākusi paciņa. Kāda man nepazīstama sekotāja man atsūtīja elektrībā spraužamo līdzekli pret odiem, lai tajās naktīs, kad jāguļ laukos var atvērt logu un odi netraucē gulēšanu. Liels, liels paldies Alisa. Alisa man arī uzrakstījusi ar roku rakstītu vēstuli. Cik aizkustinoši.
Veikalā sapērkam vēl kaut ko man rītdienas ceļam - kādus augļus un humusu - un dodamies atpakaļ mājās. Bet pirms miega vēlreiz aizejam uz skaisto laukumu un tur ieraugu arku, kas smidzina ūdeni. Ak, kā šāds būtu noderējis ik vienā Camino posmā. Ik vienā kilometrā. Izeju cauri un visa kā ar rasu esmu appūsta. Atsvaidzinoši.
Vakarā ar mammu mainamies ar somām. Viņa brauks mājās ar manu veco pļocku un es tālāk iešu ar viņas jauno somu. Kad tas izdarīts, laiks gulēt un atjaunoties.