Nu nedrīkst iet ar pilnu vēderu uz veikalu. Lieku somā visu, kas jānes šodien un tur atkal ir par daudz. Saprotu, ka tikai uz vakarpusi, soma vieglāka kļūs. Salieku pēdējās lietas mammas somā un iemēģinu to tā kārtīgi uz saviem pleciem. Ir labi. Pulkstenis jau rāda 6.00 un ir laiks doties. Mammai jāiet kāda nepilna stunda līdz autoostai un es turpinu ceļu pirms lielās svelmes. Atvadas vienmēr ielauž sirdi, bet apziņa, ka ar katru noieto soli es sirdī tuvojos mājām, priecē.
Eju pa pilsētu un redzu, ka zīmes norāda, ka jāiet parkā. Wow! Sajūta, kā filmās, ka tu caur maģiskiem vārtiem nonāc citā pasaulē. Tas nav parks, tas ir kārtīgs mežs. Ieejot mežā, viss tik tumšs kļūst, tikai tālumā skatoties uz izeju var redzēt, cik ārā ir gaišs. Uzbrūk arī odi un pēc pārsimts soļiem saprotu, ka bez odu līdzekļa neiztikt. Sapūšos un tie mazliet pazūd.
Eju pa pasaku mežu arvien dziļāk un dziļāk. Apkārt neviena nav un paliek mazliet neomulīgi. Atskatos. Pagriežos. Nepatīk šī sajūta, kad nākas atskatīties, jo tad vēl bailīgāk kļūst. Pēc brīža redzu, ka priekšā novirmo cilvēka siluets. Es cenšos saskatīt, bet neko vairs neredzu. Pie sevis domāju, vai man tikai izlikās. Izeju vienu līkumu - neredzu, otru līkumu - neredzu. Skatos pa malām, arī neredzu. Tik pēc krietna brītiņa no kalna augšpuses lejā redzu Edvili. Kāds prieks man viņu šorīt satikt, jo divatā pa šādu mežu iet ir drošāk. Turpinam ātrā solī cauri mežam, jo odi sāk uzbrukt vairāk. Kalniņu arī paliek vairāk. Trepes augšā un uzreiz trepes lejā. Ejam un Edvile stāsta, ka nekad mūžā nav bijusi tik dusmīga, kā šajā Camino. Nu uz odiem un dunduriem. Jā, to patiesi ir ļoti daudz. Un ir dienas, kad ceļš nav īpaši baudāms šo mošķu dēļ.
Iznākušas no meža varam mazliet uzelpot un es izlemju paņemt pirmo pauzi. Ir noieti 7 kilometri un tas skrējiens cauri mežam bija ātrs. Edvile gan dodas tālāk, jo viņai ļoti nepatīk karstums. Cenšas noiet ceļu ar maz un īsām atpūtas pauzēm, jo pirmās dienas pieredze atstāja traumu. Žagarē Edvile ieradās tikai plkst. 15.00 un uzsāka pirmo posmu pašā karstākajā dienas laikā. Kopš tās dienas cenšas izvairīties no ilgas iešanas karstumā. Vēlāk tik uzzināju, ka šajā dienā naktsmājās Edvile jau ieradās 10.30. Tik agri un var visu dienu veltīt atpūtai. Citi tikai tajā laikā dodas uz darbu, bet svēceļnieki jau uzsāk savu atpūtu.
Pauzē cenšos jau kaut ko izēst no somas, lai vieglāka nešana.
Pēc atpūtas dodos tālāk un ieraugu zaķi. Tas sadzirdot manus soļus, pieglauž ausis un pēc mirkļa metas bēgt. Pēc mirkļa jau uz cita ceļa ieraugu vēl divus zaķus. Sākumā tie pat mani nepamana un skrien man pretī. Ilgi nevajadzēja gaidīt, lai tie atspertos un aizcilpotu pretējā virzienā. Viens no tiem gan vēl ielecot zālē, izstiepās uz divām pakaļķepām, lai paskatītos, kas es tāda esmu. Bet tad gan metās bēgt tālu, jo tālu.
Pie 11. kilometra izēdu somu. Pie 16. kilometra turpinu ēst. Soma paliek jau mazliet vieglāka, bet pati iešana īsti nē, jo saule atkal cepina mani tā, kā olu uz pannas. Tek pa visām maliņām un šodien arī vēja nav vispār. Vēj jāpievar pāris kilometri.
Uz ielas izskrien viens mazs, bet dikti pašpārliecināts suns. Rej, bet baidās. Smieklīgs. Vispār esmu novērojusi, ka lietuviešiem pārsvarā ir maza izmēra suņi. To nodomājusi es sasniedzu naktsmītni un ieraugu, ka šodien nakšņosim kopā ar milzīgu suni. Tam uz siksnas rakstīs K9 un Police. Bet nu dikti draudzīga un mācītājs saka, ka viņa tikai griezīs vēderu, lai to glauda.
Šodien noieti 20 kilometri un nakšņoju baznīcas mājā. Cena ir ziedojums un es dodu 10 eur. Edvile jau sen atpūšas un arī ļoti priecājas par suņa kompāniju. Tas, protams, aposta visas manas mantas. Deguns somā un es domāju, ko viņš tur meklē - narkotikas vai ēdienu.
Pēc dušas es izeju laukā, lai aiz baznīcas atrastu zīmogu. Tas nolikts āra bilbliotēkā, kas izskatās kā paliels putnu būrītis. Tajā ir gan grāmatas, gan zīmogs, ko pašai iespiest pasē. Ārā uzturēties nav iespējams, ir tik karsts un spiedīgs. Arī istabā jau esam pieelpojušas un paliek ar vien karstāks, bet pagaidām logu vērt vaļā nav jēgas. Man sāk sāpēt galva. Nu tā, ka sāp un vēl sajūta, ka mākonis galvā. Es samitrinu dvieli un lieku to uz galvas. Ūdens no krāna arī netek ledains, līdz ar to nav super atsvaidzinoša sajūta uz galvas, bet šķtet, ka mazliet labak ir. Dzeru daudz ūdeni, jo tableti negribas dzert. Pirms brīža Edvile atnesa no veikala 5L ūdens pudeli, jo šoreiz no krāna nevar dzert. Dzeru. No jauna samitrinu dvieli un ielienu gultā. Ir tikai ap 21.00, taču centīšos aizmigt. Un izdodas.
