Ir klāt pirmā nopietnā diena uz Camino Polaco (Camino Poland), jo vakardien pārejot robežu vēl izmantoju Lietuvas ceļa karti, aprakstu un google maps lietotni. Šodien jāpārslēdzas uz poļu kanāliem. Visu karti (visus pieejamos posmus) esmu ielādējusi maps.me lietotnē.
Mazliet māc neziņa, kā būs Polijā. Vai būs vispār Camino zīmes, kādi būs ceļi, kur jāiet.
No rīta aizeju uz veikalu, jo vakar nokavēju. Veikali te vaļā pārsteidzoši agri, jau no plkst. 6.00. Pirmajā veikalā nekā īsti nav ko nopirkt un tas kas tur ir, jau ir apnicis. Taču otrajā izdodas nopirkt augļus. Pirmajā nopirku bulciņas. Šodien būs bulciņu un augļu diena.
Vispār šonakt gulēju par vienu stundu ilgāk, jo Polijā ir par vienu stundu atpakaļ. Kaut cēlos tāpat plkst. 5.00, pēc vecā laika tas tomēr ir 6.00.
Sākumā ceļš patiesi lutina. Ved pa autoceļu pa kuru straumēm neplūst auto, tāpēc iešana tāda diezgan viegla. Tik ik pa laikam pakāpjos malā, bet nav jāložņā pa krūmiem vai pļavām.
Šodien iekšā baigais emociju karuselis. Dažbrīd ir baigais nogurums, kaut jūs rakstiet man ziņas, ka es varu tik daudz. Brīžiem šķiet, ka nē, nav spēka. Citu brīdi vēl milzīga vēlme piedzīvot un izdzīvot katru mirkli, kas vēl šajā piedzīvojumā palicis. Un tad vēl ir tie emocionālie brīži, kad, jā, apzinos, ko esmu jau paveikusi. Acis mitras, zosāda uz kājām un smaids sejā. Tā es ar savu iekšējo karuseli turpinu ceļu.
Tālu netikusi no pilsētas, kad apstājas auto un sieviete mani uzstājīgi cenšas pārliecināt, ka mani aizvedīs. Ļoti jauki un sirsnīgi, bet man pašai šis ceļš jāpieveic.
Priekšā atkal kukurūzu lauki un, protams, es nočiepju pāris kukurūzas vālītes. Ko nevar veikalā dabūt, to ņem no dabas.
Pie pieveiktiem 16 kilometriem es apsēžos ēnā zem koka, un kamēr atpūšos un vēl parunājos ar TV3 tikmēr nosalstu. Uzmetas zosāda un ir jūtami vēsāks palicis. Ejot sķiet silti, bet, kad paskatos telefona temperatūras lietotnē, rāda tikai 21 grādu. Kad pēdējo reizi bija tik vēss? Varbūt pirms mēneša.
Ejot gar mājām, uz manu pusi skrien liels, melns, bet super draudzīgs suns. Nu tik draudzīgs un tik ļoti grib mīļoties. Sabužinu viņu un jau sāku iet tālāk, kad uz manu pusi sāk skriet otrs tāds pats. Nu ļoti līdzīgs, varbūt bračka, bet šis nav tik draudzīgs un kārtīgi mani norej. Labi, labi, es jau dodos prom.
Pie sevis nodomāju, ka šodien visa diena pa tādu vieglu ceļu. Un tiklīdz es to nodomāju, ceļš mani ieved mežiņā un pēc tam uz bezceļa starp labību laukiem. Zāle līdz ceļiem, bet es izlemju iet pa labības lauka malu, jo labība nopļauta un tur vieglāk ejas.
Polijā un Lietuvā ļoti daudz krustu dažādās vietās. Uz ceļa stūriem vai pie mājām jau pierasts, bet dīvaini, ka tādi izdekorēti krusti arī bija redzami mežā.
Poļi patiesi tādi super laipni, šodien jau trešā mašīna piebremzē un aicina mani aizvest. Pat pasta kurjers. Forša sajūta, ka vienu te mani nepametīs. Šādi brīži mazina bailes uz ceļa, ja kādreiz tādas parādās, un dod ļoti stipru ticību cilvēkiem un cilvēcīgumam.
Pie 21. kilometra atpūšos un apēdu savu šokolādes virtuli, kurš iekšā mani pārsteidz ar augļu zapti. Un saņemu spēkus, lai pieveiktu pēdējos šīs dienas kilometrus. Tālāk ceļš ved pa melnu ceļu un priecājos, ka kājās nav baltās botas.
Ceļš pirms finiša ved pa Wigry nacionālo parku, kur jau var sastapt daudz atpūtniekus. Ļoti daudzi pārvietojas ar velosipēdiem, pie peldvietām var redzēt daudz laivot gribētājus, pa Wigry ezeru peld burulaiviņas un cilvēki brauc ar SUP dēļiem. Atpūta notiek. Arī es, noejot 29. kilometru, sasniedzu Wigry klosteri. Wow, cik iespaidīgs.
Reģistratūrā viss notiek ļoti ātri un laipni. Jau man ienākot, sieviete mani uzrunā, kā Camino gājēju, iedot teritorijas karti, numuriņa atslēgu un es dodos. Mana istabiņa ir viena no rindu mājām, ceturtā, ja būsim precīzi. Eju uz ceturto mājiņu un atslēdzu durvis. Kad tās atverās, man sajūta, ka esmu atvērusi durvis uz paradīzi. Nav jau tā, ka es tur ieraudziju kaut ko pārdabisku, bet vienkārši ļoti negaidīti. Aiz durvīm bija mazs iepkšpagalms ar sulīgi zaļu zāli un tikai tad bija durvis uz mājiņu, un pēc tam vēl vienas durvis uz istabiņu, jo mājiņā ir divas istabiņas.
Tā kā mani šeit uzņēma par ziedojumiem, par ko es biju dikti priecīga, tad redzot, cik šeit maksā istabiņas parastajiem tūristiem, tad es šoreiz ziedojumu atstāju lielāku - 100 zlotus, kas ir apmēram 22 euro.
Vakarā pastaigāju pa teritoriju un izbaudīju skaļruņos skanošās lugšanas un Dieva vārdus. Aizgāju arī nobaudīt vakariņas. Šoreiz izvēlējos "pierogi" ar sieru un biezpienu. Ar tiem man bija par maz un es vēlējos pasūtīt mazliet kartupelīšus vēl klāt, bet man atnesa lielo šķīvi ar kaudzi. Kā viens cilvēks vispār tik daudz kartupeļus var apēst? Apēdu varbūt piekto daļu un pārējo paņēmu līdzi.
Šī vieta iemājo pilnīgu mieru un man uznāk nepārvarams nogurums, un vēl saulei spīdot, es dodos pie miera.