Visi rīti sākas plkst. 5.00 pat ja nav jāsteidzas, tā kā šodien. Paņemu savu planšeti un tastatūru un eju uz baznīcas pagalmu. Tur labāk uztver internetu. Sēžu un strādāju. Viss tik kluss, neviena cilvēka. Tāds absolūs miers pirms tūristu bari ir modušies. Baznīcas zvani noskan sešas reizes. Pēc mirkļa skaļrunī sāk skanēt skaista mūzika. Uz visiem simts procentiem izbaudu šo maģisko rītu.
Pulkstens jau rāda ap plkst 7.00 un esmu pabeigusi savus darbiņus un nosalusi. Dodos atpakaļ uz istabu un ar visām drēbēm ielienu zem segas. Šis rīts tāds dzestrs, tikai ap 19 grādu un, kad saule paslēpās aiz baznīcas torņiem, tad silti nemaz nebija. Sildos un sevi cenšos pierunāt sapakoties, jo jāsapako mantas pirms brokastīm, lai uzreiz pēc ēšanas var doties talāk. Vēl gribu ieiet baznīcā, jo vakar to neuzspēju.
Īsi pirms brokastīm dodos uz baznīcu. Wow, kas par greznumu. Šī ir laikam otrā Polijas baznīca, kur esmu bijusi un abas bija dikti greznas. Ziedojumi laikam bijuši ļoti dāsni.
Pēc baznīcas apmeklējuma dodos brokastīs un pēc tam laiks pamest šo skaisto vietu, kur noteikti ir vērts atgriezties arī kā tūristam. Te var iznomāt laivas, SUP dēļus, riteņus, var atbraukt ar treileri un palikt kempingā. Divas dienas te noteikti ir ko darīt.
Tā kā šodien ar autobusu dodos prom no Polijas uz Vāciju, pa ceļam soļojot cenšos saplānot savas nākamās dienas. Man nav vēl nopirktas autobusu biļetes, tās plānoju nopirkt uz vietas autoostā. Kā arī man vēl neizdodas sazvanīt nevienu nakstmāju Vācijā. Visur, kur zvanu ir automātiskie atbildētāji. Izskatās, ka būs piedzīvojumi.
Pie astotā kilometra paņemu pauzīti un apsēžos kādas svētvietas ēnā. Sēžu, atpūšos un klausos kā blakus māju gaiļi viens ar otru dziedot sacenšās, kuram būs pēdējais vārds. Kādas desmit minūtes viņi tur klaigā un es izbaudu lauku dziesmas.
Camino ceļš ieved mani mežā, bet pēc brīža attopos, ka esmu aizgājusi nepareizi - pa taisnāko ceļu un sanāks nošmaukt mazliet, jo atpakaļ gan vairs negribas iet. Eju uz priekšu un pretī ieraugu zīmi. Šādi jau otro reizi, ka eju it kā pa nepareizu ceļu, bet zīmes ir.
Un es pavisam vakar aizmirsu, ka divus kilometrus pirms es sasniedzu Wigry, es nogāju tūkstošo kilometru. Šajā piedzīvojumā esmu jau nogājusi 1000 kilometrus. Prieks, prieks, prieks par sasniegto.
Sāk līt lietus un es izlemju izvilkt lietus jaku gan sev, gan somai. Kamēr to daru un sāku iet, lietus beidzas un sāk spīdēt saule. Nu neko, vismaz uz mirkli atkal izmantoju lietus jaku, jo ļoti sen to nebiju šajā piedzīvojumā izmantojusi. Un tā pēdējos kilometrus laikapstākļi grib spēlēt pārģērbšanās spēles - uzspīd saule, uzpilina lietus, uzspīd saule.
Iznāku no meža un sasniedzu šoseju. Atlikušie četri kilometri jāiet gar šoseju pa velosipēdu un gājēju ceļu. Pēc noietiem 17 kilometriem, es sasniedzu autoostu. Tāda diezgan necila, bet man svarīgi, lai būtu biļetes. Blakus autoostas durvīm ir arī informācijas centrs. Es tur palūdzu, lai man pasē iespiež zīmodziņu. Ar valodu te švaki, bet ar zīmēm jau saprotamies. Arī autoostā, sieviete it kā saka, ka runā krievu valodā, bet nu nav tā krievu valoda, varbūt tikai katrs 7. vārds. Taču no viņas teiktā izlobu, ka manu vēlamo autobusu autoosta neapkalpo un biļete jāpērk pie šofera. Labi, ceru, ka vietas būs. Vēl viņa pasaka, ka autobusā ar karti nevar maksāt un tas nozīmē, ka man pa atlikušajām divarpus stundām ir jāatrod bankomāts un jāpaēd.
Izejot uz ielas, tālumā redzu Suwalki Plaza iepirkšanās centru un dodos turp, jo gan jau, ka tur būs ēšanas zona un arī bankomāts. Un cerams arī kāds pārtikas veikals, lai kaut ko mazliet nopirktu ēdamu pa ceļam braucienos. Atrodu ēšanas zonu, nopērku salātus un dārzeņu pankūku. Sēžu un strādāju. Kad palikusi nepilna stunda, saprotu, ka ir jādodas. Eju meklēt bankomātu un vienu atrodu, taču tas nestrādā. Taja pašā bankas filiālē es jautāju, kur vēl ir kāds bankomāts un viņa norāda uz Suwalki Plaza otru daļu. Eju turp. Ieraugu veikalu un nopērku tur banānus, riekstiņus un vienu bulciņu ceļam. Skrienu uz bankomātu un tur ieraugu to Euronet bankomātu par kuriem jau daudzi ceļojumu blogeri ir stāstījušī un veidojuš video, ka tiem ir milzīgas komisijas. Es ielieku karti un man jau aizdomīgi šķiet izvēlnes nosaukums - "ātrā naudas izsniegšana". Parasti ar vārdu ātrs asociējas papildu komisijas. Sākumā nospiežu "jā' un bankomāts man piedāvā izņemt tikai tūkstošus. Vājprāts. Nospiežu cita summa un tāpat zemākā summa, ko tas piedāvā ir 600 zloti, bet man vajag tikai 100, jo es braucu prom. Nē, es neņemšu. Izņemu karti un ātri googlē skatos, kur uz ielas būtu kāds tuvākais poļu bankas bankomās. Atrodu vienu un skrienu. Kad pie tā pieskrienu, tad, protams, tur notiek inkasācija. Gaidu, gaidu, gaidu. Minūtes ripo. Palikušas 20 minūes līdz autobuss atiet, bet man vēl atpakaļ jāaizskrien. Tieku pie bankomāta un skrienu atpakaļ. Fūū, paspēju.
Kāpjot iekšā autobusā uz Varšavu, pirmais ko es ieraugu ir karšu automāts. Visas pūles liekas. Lidmašīnās un autobusos vienmēr ir auksti. Es izvelku no somas savu guļammaisa iekšpalagu un kā ar tādu lielu šalli apsedzos.
Pēc mirkļa mani no pretējās autobusu rindas uzrunā kāds jauns puisis un jautā vai esmu svētceļniece, jo pie manas somas viņš ieraudzīja gliemežvāku. Uzsākām sarunu un puisis, vārdā Jākobs, man pastāstīja savu stāstu. Pirms diviem gadiem viņš praktiski bez naudas un mantām izgāja no savam mājām Sejny (tur, kur no LIetuvas es ienācu Polijā) un devās uz Santjago, Spānijā. Viņš katru dienu cilvēkiem lūdza patvērumu, kaut vietu garāžā, bet cilvēki viņam deva vēl vairāk, nekā viņš lūdza. Viņu uzņēma savās mājās un viņam mantas nemaz nebija nepieciešamas. Un tā pēc trīs ar pusi mēnešiem viņš sasniedza Santjago. Jākobs runā vidēji sliktā angļu valodā, taču es sajūtu viņa piedzīvoto. Es sajūtu to viņa bezgalīgo pateicību par piedzīvoto un par saņemto cilvēku labestību. Pēc mikļa, kad jau sarunu bijām beiguši, viņš no somas izņem un man dāvina auduma gliemežvāku. Tas ir apbrīnojami, kā Santjago ceļš pasaulē savieno svētceļniekus un bez liekiem vārdiem iemāca izprast otru un priecāties līdzi. Jakobs izkāpj pusceļā uz Varšavu un mēs novēlam viens otram Buen Camino. Viņš man šajā ceļā, bet es viņam viņa nākotnes piedzīvojumā. Jākobs vēlas iet no Santjago uz Fatimu. Arī vienu ļoti svētu vietu.
Izdomāju, ka vajag internetā paskatīties autobusa biļeti no Varšavas uz Frankfurti (Oder) un atrodu. Ātri to nopērku un tikai pēc tam sāku skatīties no kurienes atiet autobuss. Bāc, no lidostas. Labi, ja kas varu no centra aizbraukt ar taksometru. Kad jau pienākusi kāda trešā pietura Varšavā un lielākā daļa no pasažieriem ir izkāpusi, es eju uzrunāt šoferi un jautāt, vai autobuss brauc uz lidostu. Viņš sašokējas, ka es to saku tikai tagad un sāk man lasīt morāli. Vajadzēja teikt uzreiz un vispār kaut kas par naudu. Pusi nesaprotu, jo arī viņš it kā runā krievu valodā, bet patiesībā 90% no tā ir poļu vārdi. Es viņam saku, ka nevajag stresot un kāpšu laukā, kad viņš mani izlaidīs un braukšu ar taksometru. Viņš sāk lasīt morāli par to, ka taksometrs būs dārgs un mani vedīs līku loču. Haha. Saka, ka paskatīsies cik man vēl jāpiemaksā. 38 zloti. Wow, no Suvalkiem līdz Varšavai cena ir 49 zloti par 5 stundu braucienu, bet līdz lidostai tikai mazliet mazāk. Nu labi, kā saka - nauda nav problēma, lai tikai beidz dusmoties. Kad Varšavas pēdējā pieturā visi ir izkāpuši, šoferis pagriežas pret mani uz saka: "20 zloti un bez čeka, labi? Tikai nevienam nesaki!" Haha, uzreiz cita personība. Sāk mani iztaujāt, kur braucu, kur dodos, no kurienes esmu. Savā poļu-krievu valodā stāsta man par sevi un tā mēs divatā braucam uz lidostu. Pie lidotas viņš man norāda, kur man jāiet un es dodos.
Man vēl jāizdara viens darbiņš - man jāatrod kādā veikalā medicīniskā maska, jo tikai ar tādām ielaižot Vācijā. Ieskrienu lidostā un atrodu kiosku. Nopērku masku, bet tur visi tādi steidzīgi. Dodos uz tualeti, lai uzvilku garās bikses, jo pulkstenis jau 22.00 rāda. Kad iznāku no tualetes, saprotu, kapēc visi bija tādi steidzīgi, jo visi veikali vērās ciet. Man ļoti paveicās un es pēdējās minūtēs nopirku masku. Tagad visi veikali jau tumši un ciet. Vēl viena veiksme manā ceļā.
Es dodos āra uz "Terminal autokarowy" - autogovju termināli, lai gaidītu savu autobusu. Un tas arī piebrauc un es tieku savā autobusā. Tagad jācenšas kaut kā aizmigt.