Nē, tā nav ļoti laba doma braukt ar nakts autobusu. It sevišķi, ja pēc tam uzreiz ir jāiet. Es pirmo reizi iemigu ap plkst. 1:00 un nogulēju līdz 3.00, un pēc tam vairākas mazas, saraustītas reizes līdz 5.00, kad jau palēnām sāku čubināties, salādēt ierīces līdz galam un gatavoties izkāpšanai Vācijā. Gulēšana nebija ne ērta, ne mierīga. Autobuss apstājās diezgan bieži un cilvēki kāpa ārā un iekšā. Tagad atkal būs pieredze un zināšu, kā nedarīt.
Vācijas Frankfurtes pie Oderas stacijā es izkāpu īsi pirms plkst. 6.00 un atrodu vēl aizvērtas kafejnīcas galdiņu ar soliem un tur iekārtojos, lai mazliet pastrādātu. Jo pirms iešanas es gribu atrast kādu veikalu vai kafejnīcu brokastīm. Ik pa laikam uzmetu aci uz staciju un tur uz darbu skrienošiem cilvēkiem.
Īsi pirms plkst. 7.00 esmu gatava kustēties uz centra pusi, jo līdz Jakobsweg (Vācijas Camino) sākumam vēl ir gabaliņš jāiet.
Kad pienāku pie baznīcas, tā mani sagaida ar septiņiem zvana sitieniem. Labrīt un paldies par sagaidīšanu! Pie baznīcas atrodu arī informatīvo stendu par Jakobsweg un aiz stūra ieraugu arī savu pirmo Vācijas Camino bultu. Tātad kaut kādas bultas šeit ir, bet cik daudz to mēs redzēsim šodien.
Centra kafejnīcā nopērku jau gatavas brokastu maizītes ar olu salātiem un dārzeņiem, un arī tēju. Sēžu tur pat netālu, ēdu brokastis un vēroju, kā pilsēta mostas. Tiek atvesti un izlikti produkti tirgus laukumā.
Kad esmu paēdusi, es beidzot varu doties. Eju un domāju, cik sireāla, bet brīva sajūta. Es pirms brīža vēl biju Polijas otrā galā, bet par 20 eur es nonāku Vācijā. Es esmu brīva savās izvēlēs. Eju vai braucu, kur izdomāju. Un ir tik viegli un lēti ceļot.
Vācija atšķiras no iepriekšējām valstīm, kur gāju ceļu. Te parādījušās lielas mājas, auksti torņi. Sākumā grūti atrast zīmes, bet pilsētās tā notiek. Sekoju digitālajai kartei, ko ievietoju jaunā lietotnē - outdooractive. Izejot ārā no centra, es ieraugu zīmes. Šeit gan nav jāseko gliemežvāka virzienam, tas uzlīmēts vienmēr horizontāli, bet tas nenozīmē, ka jāiet pa kreisi - staru satikšanās virzienā.
Šeit tas nozīmē taisni un, ja būs pagrieziens, tad būs papildu bulta, kas norādīs virzienu. Ik pa laikam arī parādās lielākas zīmes ar pilsētu nosaukumiem un kilometru attālumu līdz tai. Šādas zīmes vienmēr ievieš ticību, ka esmu uz pareizā ceļa un arī zināt kilometru skaitu ir vērtīgi.
Kad beidzas lielceļi un pilsēta, tad ceļš uzved uz skaista velosipēdistu un gājēju ceļa, kas ik pa laikam ieved kādā mazā ciemā un tad atkal izved ārā.
Es eju un raudu. Laikam vienmēr, kad nogurums liels, tad rauj uz pinkšķi, bet ne jau tādēļ, ka šodien grūtāk iet, bet tādēļ, ka emociju daudz un mans ceļš uz beigu pusi iet. Galvā visādas atklāsmes.
Šodien jauns sasniegums - esmu nogājusi 1035 kilometrus un eju tālāk. Šis skaits ir tik, cik es nogāju sava Spānijas Camino laikā un tas ir arī lielākais kilometru skaits, ko esmu savā mūžā viena gājiena laikā nogājusi. Tagad es eju pretī saviem jauniem sasniegumiem. Viss, kas no šī brīža liekas klāt - tas ir mans jauns sasniegums.
Sasniedzu pilsētiņu ar zīmīgu nosaukumu - Pillgram. Īsti gan nevienu svēceļnieku nesatieku, taču vēroju māju pagalmus. Te arī tāpat kā Lietuvā daži saimnieki pacentušies ar saviem pagalmiem - dažādas dobes, skulptūras. Pie vairākām mājām pamanu, ka kokos "iestādīti" kaķi.
Rit jau 21. kilometrs un palicis vēl mazliet līdz nakšņošanas pilsētai. Ir grūti un pēdējās dienas arī kājas kauc. Ik pa laikam sajūtu dūrienus celī vai ikrā, vai pēdā. Bet nekas - tūlīt varēs atpūsties. Bet tad man pa galvu iesit kā ar bomi - bāc, šajā pilsētā taču nevarēja tās naktsmājas saszvanīt un vienīgās, ko atradu ir kādi 7 kilometri aiz pilsētas. Paskatos kartē, jā, man vēl jāiet nedaudz vairāk kā 8 kilometri. Ak, nē. Sēžu un nevaru to aptvert. Nu nav spēka pēc negulētas nakts noiet 30 kilometrus. Sākumā, kad šo avantūru uzņēmos, es biju plānojusi noiet kādus 15 kilometrus pēc autobusa, jo tas nav traki un arī naktsmājas tik agri 6.00 mani neuzņemtu. Bet ar naktsmāju neesamību šeit Vācijā, šis kilometru skaits izauga dikti liels. Pēc mirkļa Matīss atsūta ziņu - divas bildes ar mani, kur vakar entuziastiska teicu, ka viss būs labi un pēc autobusa nebūs grūti noiet, un otru bildi ar tagadējo sašutumu. Nosmejos skaļi pa visu ielu un tas man iedod labu enerģiju.
Ir arī laba ziņa - pa ceļam uz naktsmājām būs veikals, kas man ir ļoti nepieciešams, jo arī ēst nav vairs palicis praktiski nekas. Jūtos kā tāds bomzītis ielas malā - bez spēka un bez ēdiena.
Eju gar kukurūzu laukiem un skatos, ka īsti tās vēl nav izaugušas. Laikam tiešām Vācijā nebija tik silts laiks. Mazliet tālāk ejot, atrodu dažas mazas kukurūzas vālītes un divas nočiepju. Vismaz kaut kāds ēdiens un garšīgs ēdiens.
Vācijā Camino ceļš ļoti solīds - tas ved vai nu pa velosipēdu/gājēju ceļu, vai pa labu meža ceļu, vai pa pilsētu ietvēm. Viss ļoti droši un nav jādomā, kur spert kāju.
Ieeju pilsētā un ieraugu ceļa malā sastādītas saulespuķes. Tās man atgādina Spānijas ceļa milzīgās plantācijas ar saulespuķēm.
Pēc brīža arī nonāku veikalā. Ja Lietuvā bija problēmas ar to, ka nebija ko pirkt, tad šeit ir otra galējība - te ir tik daudz ko pirk, ka nezini, ko ņemt un grābt. Piedāvājums ir milzīgs - gan augļi, gan ogas, gan dažādi sapakoti salāti, un maizītes un vēl, un vēl.
Pēc 30,5 noietiem kilometriem es sasniedzu naktsmājas. Zvanu, bet neviens neceļ klausuli. Apsēžos uz akas vāka un turpinu zvanīt. Tik ļoti gribas atpūsties. Pēc brīža saimnieks atzvana un iznāk mani sagaidīt. Tāds brīvmākslinieks. Viņš ierāda man manas telpas - tā ir kāda paveca ēka, kuru viņš ekonomiski iekārtojis, lai varētu izguldīt kādus pāris cilvēkus. Tāda patiesi svētceļnieciska vieta, ar to domājot, ka te viss ir ļoti pavecs, putekļains, bet vismaz ir kur gulēt, jo nevienu citu naktsmāju man šajā rajonā neizdevās dabūt.
Ar saimnieka palīdzību mēģinu dabūt naktsmājas rītdienai, bet nekas labs neizdodas. Ir viesnīca pa 67 eur. Saimnieks pastāsta, ka visi ir sacēluši cenas, jo šajā Vācijas daļā tiek būvēta Tesla rūpnīca un kompānijas maksā par darbinieku izmitināšanu. Neviens īsti tādam svētceļniekam ar cenu nolaišanu zemāk pretī nenāk. Saimnieks saprot manu sāpi un saka, lai par šo nakti neko nemaksāju, jo gan jau viņam ir vairāk naudas nekā man. Augšā ir ziedojumu lāde, ja nu tomēr ko gribu, lai atstāju. Bet pēc brīža atkal saka, ka neko nevajag, lai pataupu rītdienas viesnīcai.
Es dodos mazliet pagulēt. Bet pirms tam vēl izdomāju pameklēt naktsmājas airbnb un man izdodas atras vienu istabu, ko piedāvā kāds saimnieks savā mājā. Tā gan ir 2 kilometrus no ceļa, bet man nav rīt daudz kilometru, tā kā es varētu arī tur tikt. Un cena mazliet saldāka - 32 eur. Rezervēju un ceru, ka man to apstiprinās.
Ap plkst. 21.00 man zvana telefons un es nospiežu, jo pirmajā brīdī nesaprotu, kas notiek, jo biju aizmigusi. Man ir ierunāta audioziņa. Rītdienas mājas saimnieks ir gatavs mani uzņemt. Woohoo. Aiz durvīm arī dzirdu, ka mani uzrunā šīs mājas saimnieks un aicina vakariņās. Viņi ar draudzeni ir pagatavojuši makaronus ar sēnēm un cukini. Uztaisu tēju un pievienojos viņiem dārzā uz brītiņu. Baigi kož odi un ir jau vēls, tāpēc ilgāk par stundu nav spēka tur socializēties. Aprunājušies, uzēduši un tagad es esmu gatava nakts miegam. Par pirmās rezervētās viesnīcas atcelšanu es domāšu rīt. Arlabunakti!