Šorīt baudu nesteidzīgu rītu. Kaut ceļos kā vienmēr plkst 5.00 un pa viesnīcas logu vēroju saullēktu, man nekur nav jāsteidzas. Šorīt viesnīcā ir brokastis un šodien ir jānoiet vien padsmit kilometri. Virzos mazliet tuvāk Berlīnei, jo vienā dienā noiet līdz Berlīnei īsti nevaru, jo būtu par daudz kilometru un negribu ieiet Berlīnē ar mokām. Un tā kā man šonakt arī ir rezervēts hostelis, tad tāpat agri skriet nav jēgas, jo reģistrēties var tikai no pēcpusdienas.
Pastrādāju un uzdejoju prieka deju par godu brīnišķīgai dienai. Jūtu, ka saviļņojums aug un man ir prieks, ka esmu tikusi tik tālu un, ka pavisam drīz varēšu satikt mīļos.
Tā kā esmu tuvāk Berlīnei, tad viesnīcā var pamanīt, ka stingrāk ievēro pandēmijas noteikumus. Viesnīcas brokastīs pats neko uzlikt nevari, aiz stikla visu uzliek darbiniece. Paēdu brokastis un ļoti uznāk miegs. Atlaižos gultā uz diendusu, tas ir rīta dusu, un atļaujos nesteigties. Pulkstenis jau rāda pāri desmitiem un es piespiežos sevi sakrāmēties un doties.
Apstājos uz tilta un vēroju kā laiviņas dodas katra uz savu pusi. Es no tilta samājos ar atpūtniekiem, un visi sasmaidāmies. Tā sveicināšanās patiesībā ir ļoti pozitīva lieta. Ir forši sveicināties.
Jau pēdējās dienas, kad esmu tuvāk Berlīnei, esmu tuvāk arī lidostai un virs galvas ik pa brīdim aizlido lidmašīna. Arī es tur pavisam drīz būšu un došos mājās.
Šodien apkārt būs daudz ūdens - gan upes, gan ezeri. Pa ceļam uz ezera pusi eju pa gājēju un velosipēdistu ceļu. Cik te Vācijā ļoti daudz velosipēdistu. Jau uz ielām tie ir redzami daudz, tad uz veloceliņa vēl daudz vairāk. Ir čilotāji un ir arī sportisti, kas pilnos tērpos traucas milzīgā ātrumā. Cenšos tādiem nepatrāpīties zem riteņiem.
Nonāku pie ezera un pa spraugu starp krūmiem ieraugu cik tas liels. Pilns ar burulaivām, mazākām laivām, SUP dēļiem un peldētajiem. Šodien ir svētdiena un ir ļoti daudz atpūtnieku.
Ieraugu nelielu betona molu ezerā, un dodos tur mazliet apsēsties. Atpūšos un vēroju ezera kustīgo dzīvi. Noieti jau 10 kilometri.
Pēc brīža sasniedzu kafejnīcu zonu un izlemju uzēst siltu ēdienu. Izvēle nav liela, taču atrodu sev ko tīkamu un izvēlos veģetāro burgeri. Tas ir milzīgs un ļoti garšīgs.
Kopš šī brīža es atvados no Camino ceļa, jo tas neved uz Berlīni, bet es esmu izvēlējusies doties pa taisnāko ceļu Berlīnes virzienā. Paldies, Jakobsweg, Tu biji interesants piedzīvojums Vācijā.
Ieliku google maps taisnāko maršrutu uz hosteli, kas atrodas upes otrā krastā, un redzu divus ceļus. Garākais maršruts ved tālāk uz tilta pusi, taču taisnākais ved taisni līdz upei un ietver sevī pārcelšanos pār upi ar prāmi. Es kādu brīdi domāju, jo māc šaubas cik ta tas prāmis maksātu un vai vispār tā ir korekta informācija, kā sapratīšu, kur jāiet un kas jādara. Es bieži vien vispār šādās situācijās baidos un izvēlos zināmāko veidu, bet šoreiz, kad mans piedzīvojums iet uz beigām, es izdomāju izzināt nezināmo un dodos taisnā ceļā uz prāmi. Nonāku pie prāmja un kungam uz borta jautāju, vai šis prāmis ved pāri un cik maksā. Viņš atbild apstiprinoši un saka, ka ir jau labi, lai kāpju vien iekšā. Kāds prieks! Cik forši ir piedzīvot arī šādus brīžus - negaidītus un piedzīvojuma pilnus. Pašai prieks par savu izvēli, ka ļāvos piedzīvojumam.
Pēc neilga brīža sasniedzu arī savu hosteli. Šodien noieti 17 kilometri. Ar hosteli gan viss tik raiti neiet. Man iedod istabiņas atslēdziņu, taču kad tur ieeju pirmais, kas iecērtas man degunā ir smaka un tad es ieraugu istabu pilnu ar kaut kādiem tirgus maisiem. Nezinu vai kāds pārvācas vai taisās uz tirgu. Un īsti nav saprotams, kura ir arī tīrā gulta. Eju atpakaļ uz recepciju un lūdzu, lai man iedod citu istabiņu. Kad esmu saņēmusi jaunu atslēgu un atveru jaunās istabas durvis, tad ieraugu, ka neviena gulta nav saklāta un istaba ir netīrīta. Dodos atpakaļ. Es esmu rezervējusi gultasvietu divvietīgajā numurā pa 23 eur. Bija iespēja rezervē arī gultasvietu četrvietīgajā istabiņā par 2 eur lētak, taču es izvelējos mazāk cilvēku, lai būtu mierīgāka nakts. Recepcijas darbiniece saka, ka vairs nav citu divvietīgo numuru un dos man čertvietīgo, taču apsola, ka būšu tur viena. Kad atveru durvis es ieraugu virtuvi un man šķiet, ka viņa atkal kaut ko sajaukusi, taču mazliet tālāk aiz stūra tomēr ir vēl viena istaba ar gultām. Beidzot istaba ir kārtīga un man pēc brīža atnes gultasveļu.
Taču ir vēl viena lieta, ko es savā ceļošanas pieredzē piedzīvoju pirmo reizi - nevienā tualetē un nevienā kabīnē nav tualetes papīrs. Nevis tas ir beidzies, bet izskatās pēc prakses - te neliek tualetes papīru. Esmu vieglā šokā un priecājos, ka man somā vēl drusku ir palicis tualetes papīrs.
Pēc brīža noeju lejā līdz dzērienu automātam un nākot atpakaļ vairs netieku istabiņā. Nu kas tas ir? Cik reizes man šodien vēl būs jāiet uz recepciju. Es noeju lejā un dāma man atjauno to pašu istabas kartīti. Uzkāpju uz trešo stāvu un iekšā netieku. Eju lejā. Dāma man nomaina jaunu atslēgu. Uzkāpju uz trešo stāvu un iekšā netieku. Bāc, jau mazliet dusma. Eju lejā un jau pretī nāk man recepcijas dāma. Uzejam augšā un arī viņa iekšā netiek. Laikam ir nobloķējies durvju mehānisms. Pēc brīža viņa atnāk ar cita veida atslēgu un mēs tiekam iekšā. Izrādās, ka tām durvīm ir baigā sistēma, arī ārā ejot ir jānoskenē kartīte, lai rokturis nenobloķējas. Tagad man pat uz vanasistabu ir bail iet, jo negribas atkal palikt aiz durvīm.
Japiemin, ka šis hotelis ir arī poļu hostelis ne vācu un ne visa informācija ir dublēta angļu valodā. Arī dāma runā ļoti sliktā angļu valodā un arī hostelī paliekošie viesi - lielākoties mazliet aizdomīgi poļu vīrieši.
Vairs no istabas ārā neeju. Klausos spēcīgā pērkona ducināšanā un dodos pie miera.