Pamosties viesnīcā pa visam cita lieta. Nekādas steigas. Somu, protams, vakar nesakārtoju, tapēc jāceļas nedaudz agrāk. Esmu augšā 6:00, jo 7:00 brokastis.
Soma patiesi šajā mēnesī ir kā manas mājas. Daudz ko nevaru atrast un citreiz, kā piemēram šorīt, nemeklējot atrodu Kristofa dotos cepumus – no trešās dienas.
Brokastīs sasperos pārtiku līdzņemšanai un 7:20 dodos ceļā. Sākumā domāju, ka pati tikšu laukā no pilsētas pēc kartes, tomēr pēc brīža izlemju atgriezties pie katedrāles un meklēt zīmes. Zīmju nav. Saprotu, ka jātiek līdz San Martin arkai un tad jau zīmes būs. Izmantoju savas spāņu valodas pamatzināšanas un prasu sētniekam, kurš norāda ceļu taisni. Pa ceļam tomēr vēl paprasu pretī nākošajam vīrietim, šoreiz gan angļu valodā, jo šķita, ka viņš māk, un tā arī bija. Beidzot, beidzot ieraugu pirmo zīmi.
Un tādas vispār pilsētās zīmes. Būšu jau aci uztrenējusi, tā pat kā uz ceļu policiju mājās. Un šīs vēl ir tādas labi pamanāmas.
Pie luksofora ieraugu jau citus svētceļniekus. Tie lepni soļo. Pie pirmās zīmes otrpus ielai dur taisni. Mani zīme nepārliecināja, apstājos. Meklēju uz visām pusēm. Protams, šie iet nepareizi. Pasaucu tos atpakaļ un sajūtos kā lielā. Vispār pilsētās ir labi redzēt vismaz divas zīmes uz priekšu, tad ir pārliecība, ka ir pareizi.
Pēc brīža man garām pasoļo ķīnietis. Maziņš un soma vēl mazāka. Kā viņš tur visu saliek? Iedomājos, ka viņam ir miniatūra drēbîtes, miniatūra karotīte, miniatūra dvielītis.
Šodien man soļojas turbo režīmā. Un es sasniedzu Meseta – plakankalni. Ou wow! Kurš teica, ka tas būs garlaicīgi? Visi! Te ir tik skaisti! Tie plašumi. Tās krāsas! Kontrasti starp dzelteno un zilo. Wow! Pasaule ir tik liela. Cilvēki, ejiet ārā, baudiet. Nesēdiet četrās sienās, kuras nospiež.
Es eju, atveru rokas un baudu. Es esmu tikai mazs punktiņš šajā plašajā pasaulē. Es atdodu sevi visu šiem plašumiem.
Tik labi soļojas. Un 6 km pirms finiša es panāku savus itāļus, kur viens izgāja 5:30 un pārējie ap 6:00. Bet es pilsētu pametu ap 8:00. Labi iedzinu. Tas nenozīmē, ka man nekas nesāp. Sāp, reizēm uz katra soļa. Bet daba šodien bija neatvairāma. Laikapstākļi burvīgi – no rīta vēss un vēlāk paliels vējš, mākoņi un saule.
No kalna augšas es redzu svētceļniekus tālumā uz ceļa, kas izskatās kā skudriņas, kuras dodas savā gājienā.
Sasniedzam alberģi jau 14:00. Dievinu diendusas.
Bet tie itāļi ar savu ēšanu. Šķiet, ka tā ir svarīgākā lieta viņu dzīvē. Ienākuši alberģē, pat mantas nenolika un aizskrēja ēst. Un tagad atkal man uzbrūk ar ēdienu. Es negribu! Es paēdu sātīgas pusdienvakariņas pēc dušas un šodien noteikti vairs neko negribu.
Parunājos ar vācieti Stefanu, kurš ar kājām veicis savā dzīvē jau 21 000 km un šis ir viņa jau piektais Santjago ceļš. Viņš stāstīja, ka 10 km uz priekšu no šīs alberģes ir alberģe, kurai nav vienas sienas. Sienas vietā ir aizkars. Un tā atrodas kalna pašā galā. Cik fantastiski būtu tādā gulēt un redzēt to visu skaisto Mesetu. Wow! Varbūt citreiz!
Šodien bija lieliska diena, bet vienā brīdī pie sevis aizdomājos, vai kādu dienu paliks kaut mazliet vieglāk…nu tā, ka nekas nesāp? Diezvai!
Lai skaisti,
Adžī
09.08.2017.
Piezīmes
- Alberģe 8 eur
- Pusdienvakariņas 8 eur
- Kola 1.30 eur
- Pulksteņa mērījums 34.5 km