Sākšu es vēl par vakardienas vakaru. Alberģē bijām vien daži cilvēki. Visi arī pasūtījām vakariņas. Kad nokāpām lejā bijām patīkami pārsteigti. Mums bija uzklāts galds kā vienai lielai ģimenei.
Jāpiemin, ka pie galda nebija neviena spāņa vai itāļa, kas šajā ceļā ir vairākumā. Francija, Rumānija, Anglija, Vācija un Latvija. Un ēdiens bija brīnišķīgs, turklāt četri ēdieni, nevis trīs kā parasti. Un tāda panna ar Paellu.
Pēc vakariņām tuvāk iepazinu divas meitenes no Rumānijas – Alexandra (Sasha) un Georgiana (Džī).
Absolūti skaistas, jaunas sievietes…ārēji, bet, jo īpaši iekšēji. Sēdējām pagalmā, vērojām saulrietu un runājām.
Abas ir māsīcas. Pirms došanās ceļā uz Santjago, viņas saprata, ka sevis dēļ ceļu noiet var jebkurš. Viņas to vēlējās izdarīt vēl kāda dēļ. Savā pilsētā atrada divus bērnus, kuriem nepieciešama finansiāla palīdzība – viena meitenīte akla, puika ar kustību traucējumiem. Izveidoja feisbukā profilu, kur visa ceļa laikā ievieto video ierakstus un bildes, ar lūgumu sekotājiem ziedot. Paviesojās arī vietējā avīzē. Atsaucība esot.
Kad viņas ieradās St. Jean pied de Port, viņu somas svēra 13 kg, jo līdzi gan jau, ka daudz kas lieks, bet arī tehnika, lai varētu filmēt, fotografēt – katrai 2 telefoni, smags power bank, mazais drons, u.c. Uzreiz 5 kg ar lieko aizsūtīja uz Santjago. Patīkot arī viss kaut ko nopirkt un paņemt līdzi kādu skaistu akmeni, un tā tie kilogrami vācas. Bet meitenes turas godam un par somām vispār nečīkst.
Sasha stāstīja, ka ik pa laikam arī daudz skrējušas “pakaļ kilometriem”, bet tad saprata, ka ļoti daudz ko palaiž garām. Ne tikai objektus, bet arī emocijas. Patīk pagulēt zālē, pasēdēt mežā, baznīcā, atstāt uz akmeņiem piezīmes. Alberģē ierodas vienmēr vienas no pēdējām.
Sarunājam rīt (šodien) doties kopā. Arī es vēlos pamēģināt neskriet.
Modinātājs nozvana 5:00, to nospiežu, jo redzu, ka neviens celties vēl netaisās. Pamostos 6:00 pēc “labrīt” sms no mājām.
Rītu iesākam četratā – es, Sasha, Džī un Djego no Beļgijas. Djego vakar nakšņoja ārā pļavā, līdzi ir maza telts. Rīts mums sākās pagrūti, jo Džī nespēj funkcionēt bez kafijas. Un alberģē neviena tik agri nav, kas varētu to piedāvāt. Nākas iet uz pirmo ciemu, bet tas ir tikai pēc 10 km.
Atkal pārliecinos, ka ir labi, ka eju šo ceļu viena, jo ir ļoti grūti noskatīties uz otru, kuram ir grūti, un apzināties, ka nekādi nevari palīdzēt. Jo īpaši, ja otrs sirdij ļoti tuvs.
Ceļš veda gar kukurūzu laukiem.
Sasniedzam pilsētu – Džī ilgi gaidītā kafija, man brokastis. Meitenes priecājas par maniem taada.aada tetovējumiem un es uzlīmēju tos arī viņām.
Nākošās pilsētas bārā norunāta tikšanās ar vēl vienu meiteņu iepazītu puisi – Antonio no Itālijas. Dodamies turp, iedzeram kolu un bāra saimnieks mums visiem uzdāvina čupa čups labākam ceļam.
Pēc brīža sasniedzam ļoti skaistu ciemu.
Ciema baznīcā iespiežu zīmogu, kas aizņem pēdējo vietu vienas svētceļnieka pases pusē.
Pusdienas ieturam nākošās pilsētas kafejnīcā – garšīgi un lēti. Antonio ir malacis, atbraucot uz Santjago viņš nezināja angļu valodu. Tagad runā un runā tā, ka saprast var un pat ļoti labi. Izņemot, pie pusdienu galda, kad diskutējām par atšķirīgiem viedokļiem un nesapratām ko viens otram sakām. Viņš nesaprata manu angļu valodu, bet es viņa itāļu. Bet rezultātā tomēr viens otra domu uztvērām.
Ejot tālāk, apstājamies ceļa vidū, jo gribam pamēģināt palaist dronu. Jāsaka, ka pieredzes īsti nevienam nav un Sasha to nopirka pirms pašas izlidošanas.
Īsti pirmais mēģinājums neizdevās, taču pa to laiku no pilsētas brauca onkulis mašīnā un piestāja, lai pajautātu vai mums viss labi. Atbildam apstiprinoši un viņš apmet ripā un brauc atpakaļ. Ou wow! Viņš atbrauca speciāli mūsu dēļ. Visiem tāda silta sajūta iekšā un ar smaidu dodamies tālāk.
Jau pulkstens pāri pusdienlaikam un cepiens milzīgs. Tik zilas debesis, manuprāt, nebiju redzējusi.
Tā zilā krāsa bija ļoti spēcīga.
Pēdējie 11 km bez ciemiem, ūdens uzpildes vietām un arī bez ēnas. Tuksnesis.
Pa ceļam redzami daudzi akmeņi ar iedvesmas vārdiem. Atstājam arī savus.
Ja tā padomā, tad Santjago ceļš savieno pagātni – tagadni – nākotni. Mēs esam nākotnē tiem, kuri vēl ies. Mēs esam pagātnē tiem, kuri nogājuši. Taču katrs ejam savā tagadnē.
Kad pēc 6 km ieraudzījām šo oāzi, neticējām tam, ko redzam. Un arī viss par ziedojumiem. Pavadījām šeit vismaz stundu.
Kopā gājām vairāk kā 12 h un alberģē ieradāmies tikai pēc 20:00. Bet tas bija tā vērts. Un kājas šādi nenogurst praktiski vispār. Vienīgi tā saule… arī man tagad ir “baltas zeķes”.
Arlabunakti,
Adžī
16.08.2017.
Piezīmes
- Vakar vakarā iepirktā pārtika brokastīm un līdzņemšanai 4.24 eur
- Tēja 1 eur
- Kola 1.80 eur
- Pusdienas 2.50 eur
- Ziedojums 2.60
- Alberģe 5 eur
- Pulksteņa mērījums 34 km