Vakar vakarā domāju, ka veikšu attālumu pēc grāmatas – 22 km – došu sev mazliet atelpas. No rīta pamodos ar citām domām, ka jāiet mazliet tālāk.
Šo zīmi es gaidīju.
Šodien 80% ceļš veda caur mežu. No rīta bija vēsi, bet es to izbaudīju, jo zināju, ka vēlāk būs karsti. Pirmais veikals pēc pāris km, augļi ceļam nopirkti un var doties tālāk. Sasniedzam mazu ciemu, kurā nolemjam ieturēt vieglas brokastis.
Mazs ciems ar skaistām mājām un vēl skaistākiem balkoniem.
Degunu gaisā pacēlusi baudu arhitektūru, līdz dzirdu Stefas balsi saucam: “Agnes, the wrong way!”
Jap, būs man mācība, ejot vienai, it sevišķi pilsētās, skatīties uz asfaltu vai māju sienām, lai nepalaistu garām zīmes.
Ceļš veda augšup un lejup, īsti mūs nelutināja, jo daudzviet akmeņi un stāvs ceļš lejup. Bija svētceļnieki, kas lejup gāja zigzagā. Diez cik viņi ekstra km tādā veidā veic?
Šo ceļu noteikti var veikt arī viens pats, jo iedvesmo ne tikai blakus esošie svētceļnieki, kuri ik reizi satiekoties viens otram novēl labu ceļu “Buen Camino” (frāze, ko dienā izrunā daudzas reizes, neatkarīgi no tā cik reizes satiec vienus un tos pašus ceļa gājējus), bet arī svētceļnieki, kurus Tu nekad nesatiksi – kuri gājuši kādu laiku pirms Tevis un atstājuši piezīmes, laba vēlējumus.
Uzkožam tur pat mežā līdzi paņemto pārtiku pusdienām, nomainu zeķes un dodamies tālāk.
Ap 14:00 sasniedzam pilsētu Zubiri, kur bijām domājušas šonakt apmesties, bet jau no rīta izlēmām, ka dosimies tālāk. Noieti 22 km. Nolēmām stundu atvilkt elpu, kaut ko uzkost.
Varbūt šis ceļš nav par lieliem mērķiem un sasniegumiem, bet par sēdēšanu upes krastā, kāju atveldzēšanu un aukstas kolas nobaudīšanu?
Sev jautāju: “Adžī, kad Tu ko tādu pēdējo reizi darīji?” – Nekad!
Šis bija noteikti mūsu dienas moments! Un kola bija pelnīti!
Izskaloju zeķes, turpat noskaloju arī ābolu.
Ceļamies, lai veiktu šīs dienas pēdējo gājienu līdz alberģei. Karsti ļoti. Iezogas pat doma – vai vajag. Samitrinu lakatu ap kaklu, kājas atguvušas svaigumu. Ejam.
Ceļš ved caur/gar būvniecības teritoriju. Vajag kontrastiem arī šadus skatus. Sajūta, ka ejam pa tuksnesi. Pats karstākais dienas posms.
Šodienas doma – ja ir lielā soma, krēsls ar atzveltni nav nepieciešams. Super ērti.
Ap 17 sasniedzam finišu. Alberģē brīvas vietas ir un manā svētceļnieka pasē tiek iespiests trešais zīmogs. Sajūta kā bērnībà, kad tika krāti faņķiki.
Mazliet tehniskās info – alberģēs apavus jāatstāj koridorā. Un vakardienas lielajā alberģē apaviem bija sava atsevišķa istaba. How cool is that? Alberģēs ir strikti noteikumi – cikos veras ciet, cikos izslēdz/ieslēdz gaismu. Neļauj celties ne agrāk, ne arī vēlu pamest. Ap 8 visiem jābūt prom. Pārsvarā visās alberģēs ir tikai matracis un spilvens. Citviet var nopirkt vienreizējos palagus/spilvendrānas. Guļam gultā guļammaisos. Ir vieta kur mazgāt drēbes. Šodien ir silts un beidzot arī es savas drēbes žāvēju kā piemākas, nevis pie somas.
Sāpes? Citiem sokas trakāk. Vienai meitenei no ūdens visu dienu bija slikti. Mēs dzeram, mums viss labi. Itālis Andre soļo ļoti lēnu, jo sāp celis, bet padoties negrasās. Man, protams, kājas nedaudz piedzītas, taču 3 reizes dienā staipos un masēju pēdas, plus paturu tās gaisā. Un šodien upes dzestrā ūdens spā 30 min. Jūtu dibenu un gūžu, bet tas no kāpšanas kalnā. Kopumā jūtos labi. Šodien arī brūnums pieķēries.
Sadodu alberģē vairākiem HI5 par noieto ceļu un var pavadīt mierīgu vakaru.
Līdz rītam,
Adžī
31.07.2017.
Piezīmes
- 4 banāni, ābols, 2 apelsīni, avokado 4.25 eur
- Melna tēja, arzbūza šķēle 2.50 eur
- Coca cola 1 eur
- Alberģe 8 eur
- Pulksteņa mērījums 33 km