Šodien pametu alberģi viena, jo mana foršā banda vēl guļ un nespēj laicīgi iztaisīties. Bet diena solīta karsta un es negribu nomirt.
Rīts patīkams. Mierīgs, kā jau visi rīti te. Ieejot lielajā pilsētā Ponforrada, uz skaista tilta atrodu vēl skaistāku baltu spalvu. Paceļu to un iespraužu matos. Garām braucošais vīrietis uz velosipēda tik nosaka – very beautiful.
Sapucējusies esmu. Gatava jaunai dienai arī. Garastāvoklis lielisks. Un šodien es visiem smaidu un visus sveicinu. “Hola! Buenos dias! Hola! Buenos dias!” Un to pašu saņemu pretī.
Ponferrada skaista pilsēta, taču prieku mazliet nosita ubagi, kuri uzstājīgi lūdz naudu. Pat mūķene. Iedevu 1 eur. Eju smaidīdama tālāk. Tur nākošie, bet visiem iedot nevaru.
Šodien ceļš ved no viena ciema uz otru. Pavisam mazi ciemi. Un katrā ciemā pa baznīcai. Gāju iekšā visās, kurās durvis atvērtas un mani gaidīja. Šodienu var arī nosaukt par – ņem visus zīmogus, ko dod dienu. Kontā šodien 6 zīmogi. Katrā baznīcā uzkavējos brīdi. Šajā baznīcā smaržoja svaigi ziedi. Ļoti patīkami.
Noziedoju kādu kapeiciņu vai aizdedzu svecīti, un tā es devos no ciema uz ciemu, no baznīcas uz baznīcu.
Paņēmu pauzi vienā skaistā bārā.
Sienas aprakstītas ar visādiem nelieliem vēstījumiem. Tur mani uzrunā jauks pāris no Īrijas. Vīrietis saka, ka esmu pirmā latviete viņa mūžā, ko viņš satiek. Sajutos īpaša. Sieva gan pirms daudziem gadiem ir satikusi kādu latvieti. Viņi abi Santjago ceļu uzsāka 2011.gadā. Katru gadu iet tikai vienu nedēļu, jo vairāk brīvu paņemt atļauties nevar. Nākošajā gadā viņiem būs noslēdzošais gads. Uraaaa!
Atvadījusies no viņiem, sēžu un baudu savu dzērienu, un dzirdu – knik knak, knik knak. Pielecu kājās un jā, tur pāris jāj katrs uz sava zirga. Pilsētā, kopā ar mašīnām.
Nākošajā pilsētā, protams, pēc kārtējā baznīcas apmeklējuma, ieraugu skaistu nojumi, kur paslēpties. No kolonnām un kokiem veidota.
Ejot saprotu, ka ir pagājušas trīs nedēļas un aiz muguras nedaudz virs 600 km. Wow, pa kuru laiku? Un kā? Nekad nebūtu ticējusi, ka varu tik daudz noiet.
Ejot tālāk, ieraugu zīmi – Fresh drinks. Ir karsti un gribu vienu. Ak jel! Smūtijs.
Jā, parasts smūtijs. Bet Spānijas nekurienē, meža vidū tas vairs nav parasts – tas ir īpašs.
Un man tas ir kā ledene zirgam. Izcils!
Ieejot lielākā ciemā, atpūtas vietā mazliet atguļos. Pēc brīža, soļojot tālāk, dzirdu mūziku. Mini koncerts, ciema laukumā. Un tās dziesmas – tik jautras. Izskatījās, ka vienkārši draugi salasījušies kopā uzdziedāt. Un pie reizes, izklaidēt garām ejošos. Nu neko, jātaisa pauze atkal. Pavadu tur kādu pusstundu, klausoties vietējā mūzikā.
Pēdējie kilometri ved gar vīnogu laukiem. Protams, gribu. Ēdu tik ātri, lai nepieķer, ka notek viss gar muti, rokām, uz biksēm. Noteikti, neviens nepamanītu.
Grāmatā atrodu alberģi un dodos jautāt, vai ir brīva gulta. Ir. Pusis, kas mani sagaida, praktiski nerunā neviena vārda angliski, bet abi saprotamies. Un viņš ir pilnīga kopija Agrim Daņiļēvičam. Un vēl džentelmenis. Uznes manu somu līdz istabai. Pēc mirkļa atnes arī dvieli. Un dušas telpā ir arī dušas želeja un šampūns. Lielisks dienas noslēgums. Un ciems ļoti skaists – ar baznīcu un pili.
Ķermenis jūtas lieliski, taču tā saule. Mana seja ir tik brūna, ar “iesauļotu” sirsniņu no tetovējuma.
Manas kājas – izskatās sarkanas, bet nav tik traki, gaisma tāda, pārsvarā brūnas – sarkans tik biki pie potītēm.
No rokas noberzu arī riteņa tetovējumu, lai neiesauļojas balts. Un kopumā es kādu nedēļu esmu staigājusi garajā apģērbā, lai saule netiek klāt. Un te temperatūra nākošajām dienām.
Nesaprotu, ko darīt un cikos celties, lai nākamās divas dienas izdzīvotu.
Iedvesmai:
Hasta luego,
Adžī
19.08.2017.
Piezīmes
- Mukenei 1 eur
- Baznīcām 1.10 eur
- Kola 1.50 eur
- Smūtijs 3.50 eur
- Augļi 3 eur
- Alberģe 10 eur
- Pulksteņa mērījums 36.5 km