Uzlieku somu uz pleciem un taisos pamest istabu, kad sieviete mani pasauc atpakaļ un jautā – vai tās tavas? Ak nē, gandrīz atstāju iešļūcenes. Savus mīļākos apavus šeit Santjago ceļā. Viss labs, kas labi beidzas.
Šodien ceļš ved pārsvarā gar šoseju, tad nu jāmeklē, kas cits, kas sasildīs sirdi. Viens labums – šoseja pa vidu kalniem – saule netiek kādu laiku klāt.
Piestāju pēc 10 km iedzert tēju, jo ir pavēss no rīta. Pa kafejnīcu un ārpusē staigā daudz kaķu. Pabaroju tos ar somā esošo desu. Sīkie dvīņi vēl uzšauj viens otram pa ķepu – neaiztiec manu desu.
Šodienu var nosaukt par “lauku sētas” dienu. Visu dienu es komunicēju ar dzīvniekiem. Soļojot tālāk, dzirdu pazīstamu zvanu skaņu – kalnā dzīvojas kazas.
Ieeju veikalā un beidzot nopērku savu marķieri, jo īsti nav no kā aizņemties vairs, jo eju viena. Tagad tik varēšu atstāt piezīmes.
Ejot gar šoseju, sajūta, ka būtu moču sacensībās. Nav brīnums – ceļš labs un līkumains. Daudzi moči pabrauc garām, bet vēl vairāk stāv pie kafejnīcas. Aizdomājos par savējo.
Ejot laukā no ciema, apsēžos uz apmales. Un tur sētā ir zosis. Tās izbāž galvu pa vārtiņiem un mani vēro.
Viņas nolamā visus garām ejošos. Tās bija smieklīgi dumjas.
Vienā no nākošiem ciemiem, piestāju, lai paēstu pusdienas. Ieraugu pavisam jauku vietu.
Nesteidzos. Baudu. Kopā ar ēdienu nopirku vēl vienu aproci.
Taču vēl acīs iekrita galvassaite. Pēc pusdienām galvassaite no galvas nav izkritusi, jāiet uzmērīt. Viss patīk. Nopērku arī to. Mani itāļu draugi uzsākot ceļu līdzīgu nopirka pa 15 eur, bet te tikai 8 eur. Pirkums labs un noderīgs. Kā jau sieviete – priecājos par šopingu un dodos tālāk.
Ieejot nākošajā ciemā, kokos ir sakārtas daudz plāksnītes ar uzmundrinājumiem, un nedaudz tālāk sapņu atpūtas vieta.
Uzrakstu arī savus un iekaru kokā.
Pametot pilsētu, ir norāde Horses. Un izrādās, ka ir iespēja iznomāt zirgus un jāt uz tiem līdz nākamajai pilsētai par 20 eur.
Pirmspēdējā pilsētā pirms galapunkta atvelku elpu pie ūdens krāna. Un pa ceļu lejā nāk govju bars un aiz tā riktīgi smieklīgs ēzelis. Atgādina to no Vinnika Pūka. Visas padzeras un iet uz kūti. Ēzelis nodurtu galvu seko.
Pēdējie pāris kilometri līdz pilsētai stāvā kalnā. Sasniegusi izvēlēto galamērķi, vairāki cilvēki staigā apkārt ar somām un paziņo, ka šajā pilsētā vairs brīvu gultu nav. Dodos uz municipālo alberģi un baznīcu, jautāju vai drīkst gulēt uz grīdas – neatļauj.
Man spēks vēl ir un kājas nesāp, tapēc ļoti nesatraucos. Taču citiem sejā gan bija mazliet izmisums. Līdz mums nonāk informācija, ka arī nākamajā ciemā nav brīvu vietu. Jo nākamie ciemi mazi un tik pa vienai alberģei. Nu neko – došos uz priekšu tik ilgi, kamēr atradīšu, kas mani izmitinās – kaut uz grīdas, jo matracis man ir.
Nogājusi 3 km līdz nākamajam ciemam, protams, apstiprinās ziņas – viss pilns. Taču alberģes saimniece piezvana divus ciemus uz priekšu un rezervē man gultu. Vēl 5.5 km. Protams, šādā karstumā labāk gribētos būt baseinā vai vismaz ēnā.
Pretī nāk govju bars ar ganu un viņa suni. Saprotu, ka labāk jāpāriet otrpus ceļam, neuzticos dzīvniekiem ar ragiem.
Pēdējie 5 km bija kā amerikāņu kalniņi – augšā un lejā. Un pēdējie 300 m tik stāvs kalns, ka soma velk uz atpakaļu un kājas slīd.
Sajūta, ka Camino saka: “Paskatīsimies, Agnes, cik stipra Tu esi!” Sasniegusi alberģi: “Še tev! Tik stipra!”
Protams, skati esot augšā kalnā aizrauj elpu. Kā vienmēr – lai saņemtu skaistumu ir jāpiepūlas.
Alberģē mani sagaida divi milzīgi suņi un tā kā man vakariņās bija par daudz gaļas, tad suņi priecīgi – un es ar.
Vakars alberģē bija burvīgs – pievienojos bariņam, kas pirms mirkļa satikušies te pat. Iepazīstos ar vecāku pāri no Nīderlandes – Carin un Guido. Viņi neiet Santjago ceļu, bet brauc apkārt ceļojumā pa Spāniju un uzklausa svētceļnieku stāstus, lai varbūt nākamgad to veiktu. Un vispār viņu galvenais mērķis bija atrast baznīcu, kurā viņi nopirka gleznu, ko gleznojis mākslinieks, kurš pirms pāris gadiem nomiris. Un viņiem bija tikai baznīcas bilde. Apbrīnojami, Guido izskatījis tūkstošiem bilžu internetā ar visām Spānijas baznīcām, lai to atrastu.
Jaukas sarunas par ceļošanu, Santjago ceļu.
Un pēc pāris stundu sarunām, atvadoties apskaujamies kā seni draugi. Tik ātri, tik vienkārši, tik patiesi var nodibināt patiesi jauku saikni.
Iedvesmai:
Arlabunakti,
Adžī
20.08.2017.
Piezīmes
- Tēja 1 eur
- Marķieris 2 eur
- Pusdienas 4 eur
- Aproce 1.50 eur
- Galvassaite 8 eur
- Ūdens ar gāzi 1.20 eur
- Kola 1.80 eur
- Vakariņas 8 eur
- Alberģe 6 eur
- Pulksteņa mērījums 41.5 km