Gulēšana uz mazā matracīša, protams, nav tik ērta, tādēļ nevaru laicīgi piecelties. Un pieceļos mazliet saburzīta. Sapakojamies un dodamies ceļā. Puišiem pasaku, ka paiešu ar viņiem kādus 10 km, ieturēsim brokastis un tad es vēlēšos iet viena.
Pirmajā ciemā ir tikai viesnīca un tās restorāns. Ok, lai iet pa dārgo – ir taču diena, kad sasniegsim Santjago katedrāli.
Pa ceļam vēl paspēju samīļoties ar kokiem. Tie mana ceļa laikā bija neizsakāmi liels glābiņš no saules. Tie lutināja manu degunu. Un acīm bija bauda tos vērot un iepazīt.
Svētceļnieku ļoti daudz. Un daudziem šodiena ir ceļa beigas vai jauna ceļa sākums.
Tālumā jau var redzēt pilsētu.
Ik pa brīdim uzmetas zosāda. Bet līdz katedrālei vēl kādi 4 kilometri ejami.
Atstāju uz sienas vēl atmiņas.
Brīdī, kad ieraudzīju torņa galu, man notrīcēja viss ķermenis.
Asaras. Eju un aptveru, ka aiz muguras 800 km.
Ar katru soli, sāpi, sviedra lāsi, skaistu skatu, jaunu tulznu šie kilometri salikās kopā.
Man gribas, lai mani samīļo.
Ieskrienu aptiekā pēc salvetēm, jo gan jau vēl noderēs.
Ieejot Santjago vecpilsētā, cilvēku tūkstošiem. Šim jāizspraucas cauri, lai tiktu galvenajā laukumā.
Un te nu tā stāv. Visa ietērpta apmetnī, lai sapucētos uz svēto gadu – 2021. Baznīca tiek mazgāta, lai būtu tīra uz svēto gadu, kad te notiks ļoti grandiozi pasākumi. Svētais gads ir tajā gadā, kad 25. jūlijs iekrīt svētdienā.
Katedrāli es jau redzēju pagājušā gada novembrī, kad biju te “ieskrējusi” uz stundiņu, garām braucot. Toreiz tik viens tornis bija nomazgāts – otrs vēl bija melns. Tagad jau abi spīd.
Baznīcas apmeklējumu atstāju uz vakaru, jo tāpat ar lielajām somām iekšā nelaiž. Noskaidroju svētceļnieka biroja atrašanās vietu un dodos. Nav tik traki, rinda tik pa gaiteni un iziet dārzā. Un kustas uz priekšu diezgan ātri.
Esmu jau gandrīz klāt. Kopā 17 galdiņi, kuros izsniedz Compostelu.
Pienāk arī mana kārta.
Un mani sagaida absolūti jauks vīrietis. Ļoti līdzīgs Robinam Viljamsam (nejaukt ar dziedātāju). Tāds jauks, ar siltu smaidu un ļoti gādīgs. Viņš man jautā, kā es jūtos. Un to jautā nevis pieklājības pēc, bet patiesi ar interesi. Jautā cik ilgi es stāvēju rindā – atbildu, ka nemaz tik ilgi – vienu stundu. Vīrietis pajautā par situāciju Latvijā un kā mums te ar darbiem. Anketā jāraksta profesija, saku, ka man nav darba. Izlemju ierakstīt – traveler, lai nav tukša vieta. Vīrietis saka, ka varēju rakstīt arī Pilgrim. Eh, nu par vēlu. Vīrietis gatavo manu Compostelu. Saburza un izmet. Saka, ka brīžiem nepatīk savs rokraksts, jo ir noguris. Viņš ir brīvprātīgais un strādā no 9-21. Compostelā mans vārds ir latīņu valodā – Agnetem.
Compostela ir bezmaksas. Izlemju, ka vēlos arī sertifikātu, kas maksā 3 eur un tur norādīts kilometru skaits, datumi un no kurienes es uzsāku ceļu.
Atvados no vīrieša, novēlam viens otram visu to pašu labāko un dodos prom. Pateicībā par šiem abiem papīriņiem.
Ieskrienu informācijas centrā pēc kartēm un sīkākas informācijas par ceļu uz Muxia un Finesterre. Un dodos uz viesnīcu. Viesnīca pavisam tuvu katedrālei.
Pagriežos un atskatos uz torņiem. Jā, Tu esi skaista!
Paldies par jauko numuriņu – maziņš mansardiņš.
Pusdienu vietā es izvēlos diendusu. Jo ir uznācis nogurums. Atslābums no sasniegtā.
Pieceļoties dodos laukā, lai izmestu līkumu pa pilsētu. Gribas arī ēst. Spānija, lai cik jauka Tu būtu, Tu esi nežēlīga, jo dienas vidū Tu nespēj pabarot nogurušos. Protams, visas virtuves nestrādā, bāros var dabūt tikai dzērienus. Atrodu mazu beķereju un nopērku divus lielus kārtainās mīklas pīrāgus un kolu. Ir jau mazliet apnicis, bet izvēles citas nav. Nevienu citu veikalu ar vairs neredzu.
Sēžu bomzītī katedrāles sānos un ēdu. Vēroju cilvēkus.
Pieeju pie baltā cilvēciņa, iemetu monētiņu un viņš man iedod lapiņu. Protams, nesaprotu. “Ojo por ojo y todo el mundo acabarà ciego. /Mahatma Gandhi/”
Kad es mazliet gatavojos ceļam un vairāk staigāju, tad katru reizi, kad no Rīgas gāju uz Ķekavu, ietaupīju vienu eiro un teicu, ka par to nopirkšu saldējumu Santjago. Sacīts darīts.
Apēdusi saldējumu, virzos uz katedrāles ieeju, lai apmeklētu svētceļnieku dievkalpojumu. Ieraugu rindu, kur cilvēki stāv, lai tiktu pie apustuļa statujas. To var samīļot, uzlikt galvu uz tā pleca un izteikt savas vēlmes. Tad Tu esi brīvs un tīrs.
Tā kā šodien es abus nevaru uzspēt, tad izlemju par labu dievkalpojumam. Šo rindu izstāvēšu pirms lidošanas mājās, kad te atgriezīšos no okeāna.
Pie katedrāles ieejas cilvēki sasēduši uz trepēm un vēro klauna priekšnesumu. Viņš pat dziedāja Despasito.
Ieeju katedrālē un redzu, ka katedrāle pilna. Tik daudz cilvēku. Brīvu vietu, kur apsēsties nav. Cilvēki sēž pie kolonnām. Arī es nometos uz zemes, tuvumā, lai visu redzētu.
Kad sākas dievkalpojums, ir aizliegts filmēt un fotografēt. Protams, viss notika spāņu valodā. Maz ko sapratu, taču izjutu. Mēģināju dziedāt līdzi. Klusītēm. Šo to sapratu, kad runāja par to, cik nozīmīgs ir Camino. Izteica pateicību tiem, kuri iet. Pēc brīža mācītājs aicina sarokoties ar blakus stāvošiem un kaut ko visi viens otram novēl.
Es daru līdzi. Vairāk gan smaidu, nekā kaut ko saku.
Visi tiek aicināti saņemt dievmaizi un es arī dodos. Dievkalpojums ilga 45 minūtes un, diemžēl, izlasītā informācija par to, ka svētceļnieku dievkalpojumā šūpo to milzu vīraku katedrāles griestos, nebija patiesa. Ejot ārā, apslapinu savu pieri ar svēto ūdeni un ar mierīgu sirdi dodos prom.
Mans ceļš vēl nav beidzies. Priekšā trīs grūtas dienas. Un tagad laiks atpūtai.
Lai mierīgi,
Adžī
25.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 7.50 eur
- Fanta 2.50 eur
- Pīrāgi + kola 3.25 eur
- Kartītes + markas 5.75 eur
- Sertifikāts 3 eur
- Futrālis 2 eur
- Pulksteņa mērījums 27.50 km (ieskaitot pilsētas apmeklējumu)