Tagad, kad dzīvojam mājiņā vairāki, atceros svētceļnieku nerakstītos likumus - nekādu čaukstošu maisiņu - bet man prakstiski visa pārtika salikta Ikea maisiņos. Vakarā, kad atgriezos no pagalma uz gultu, sapratu, ka visu esmu atstājusi uz gultas, bet to vajag noņemt nost, taču mājā jau viens guļ. Sajūta stulba, bet neko darīt. Cenšos pēc iespējas klusāk sakārtoties gulēšanai, bet, jo klusāk centies, jo skaļāk sanāk.
No rīta pakoju mantas. Šodien ilgi iet, jo jāsavāc no āras tīrā veļa, tā smuki jāsaliek tīro drēbju maisiņā. Kā jau katru dienu ir jāpaēd brokastis, jāaplej līdzņemamās pusdienas. Jāsaliek viss somā. Jāsalīmē pēdas ar plāksteriem, jāsasmērē rokas, kājas, kakls un seja ar sauļošanās krēmu. Man šodien lēnu garu tas pat aizņem vienu ar pus stundu. Dzirdu, kā aiz sieniņas gulošajam puisim nozvana modinātājs. Viņš 30 sekundēs pieceļas, paņem somu un aiziet. Lūk tas jau ir cits līmenis.
Šodien pametu Sunny Nights kempingu, kurš atrodas uz Rīgas ielas. Tāda mazliet māju sajūta, jo arī dzīvoju uz Rīgas ielas. Prognoze atkal sola tikai sauli. Nu cik var?
Šodien aprit gads, kopš Kristīne Beitika uzsāka 10 000 soļu izaicinājumu, kurā piedalījos arī es. Es apzinīgi nostaigāju 100 dienas un tad meitenes izdomāja staigāt gadu. Tā kā esmu arī daudzas meitenes satikusi klātienē pārgājienos un esmu viena no šiem domubiedriem, tad meitenes atbalstot mani, šodien ir nolēmušas savus soļus veltīt man. Ļoti silda šīs ziņas un domas. Paldies!
Karstums atkal spīdzina un es ķeros pie pēdējā salmiņa. Instagramā uzrunāju laika ziņu guru - Tomu Brici, vai viņš zina, kad šis beigsies. Saņemu atbildi, ka lietus iespējamība tuvākajā laikā ir kā adata siena kaudzē. Nav īpaši iepriecinoši.
Tieku līdz pirmajam veikalam, bet tas vēl ir ciet un 40 minūtes gaidīt nevēlos, jo zinu, ka šodien būs vēl viens veikals. Līdz tam arī āri tieku. Bet tie mazie lauku veikali ir trakums. Tur neko jēdzīgu (lasīt veselīgu un aukstu) nopirkt nevar. Ledusskapī auksti glabājas tikai aliņi. Šajā veikalā arī nav ne viena augļa vai dārzeņa, jo loģiski, ka laukos katram tas savā dārziņā. Nopērku bundžu ar "baltos pupeles" (baltās pupiņas), sieru, jogurtu (ikdienā jogurts negaršo, bet te sagribējās kaut ko citādu un aukstu) un saldējumu. Cenšos izmainīt 20 eur, lai naktsmājās būtu vieglāk maksāt, un man visu naudu izdod 2 eur monētās - lieks svars.
Soļoju tālāk pa tveici gar labību laukiem. Eju līdz vietai, kura atzīmēta kartē kā apstāšanās vieta ar ūdens uzpildi un galdiņiem. Izskatās kā privātmājas pagalms un es nesaprotu vai drīkst tur iet. Voljērā skraida suns un tālāk redzu arī rosāmies vietējos. Tā kā galdiņi ir saulē, tad izlemju apmesties tepat ceļa malā koka ēnā. Pēc brīža garām iet kungs un saka, lai eju uz soliņiem, jo man tač var uzbraukt auto. Es atbildu, ka es tomēr labāk izvēlos ēnu. Pēc brīža kungs atkal atgriežas, lai aprunātos. Stāsta, ka Camino Lituano ir izveidots tāds diezgan garlaicīgs, tik pa laukiem vien - nekādu jēdzīgu apskates objektu. Pēc sarunas kungs piedāvā aukstu ūdeni un es neatsakos. Mēs pieejam pie mazas sarkanas mājiņas, kas izrādās aka ar jumtiņu. Viņš no tās izvelk spaini ar ledusaukstu ūdeni. Es izleju veco ārā un sapildu abas pudeles ar auksto ūdeni, un pie reizes nomazgāju rokas.
Viņš arī stāsta, ka pēc aptuveni 5 kilometriem esot Camino Lituano apstāšanāš vieta, kur mājojot viens no organizatoriem. Turp arī dodos. Ieraugu mazu mājiņu un tur arī satieku jau iepriekš iepazītos svēceļniekus. Mājiņā patiesi mājo vietējais, kurš izdala visādus suvenīrus. Sākumā jau manā pasē iespiež divus zīmogus - vienu oficiālo Camino LItuano zīmogu un otru no šīs vietas. Tad viņš man uzdāvina dzeltenas bultas piespraudi, ko piespraužu pie somas, un arī zilu šņori, kura sakabināta kopā ar plombi uz kuras vienas puses ir bulta un uz otras puses ir gliemežvāks. Atpūšos, paēdu pusdienas, atstāju ziedojumu un dodos tālāk. Turpat no nākamās mājas diezgan bravūrīgi mani pavada suns. Dusmīgi rej virsū, rāda savus haizivs zobus un skrien pakaļ. Sabīstos un sekundes laikā no somas kabatas izvelku ūdens pudeli kā tādu ieroci. Imitēju sišanas/mešanas kustību un suns nobīstas. Tiklīdz uzgriežu muguru, tā šis atkal metas virsū, un tā reizes piecas mēs viens otru baidījām, līdz es biju izgājusi no viņa teritorijas. Turpmāko kilometru no visām pusēm bravūrīgi rēja suņi, tik tie vairs nebija ārpus sētas un es varēju drošāk turpināt savu ceļu.
Pagājusi kādu gabaliņu, redzu koku, kuram blakus skaista svētvieta. Un zem koka jau viena lietuviešu meitene atpūšas. Pievienojos. Uz posma beigām pa šādu karstumu, ilgāk par 3 kilometriem - tas ir vidēji viena stunda, paiet ir grūti. Kaut mazliet nolīst ēnā, atpūstiem, nomainīt zeķes, notraukt sviedru piles.
Uz kājām atkal izmetušies izsitumi no saules. Bet vēl jāiet pāris kilometri un mākoņu nav vispār. Ar slapju muguru sasniedzu naktsmājas un šodien noieti 29 kilometri. Iekārtojos un pēc brīža saimnieks atnes lielu šķīvi ar zemenēm man un manai kaimiņienei. Uzklūpu virsū kā nenormāla. Mazajos veikalos nopirkt nevar un, kad ir kāds lielāks veikals, tad paņemt līdzi tik daudz cik gribētos nav iespējams. Dzīvojam mājiņā trijatā. Cena par gultasvietu ir 15 eur.
Visu vakaru novāļājos pa gultu un dzirdu caur logu, ka saceļas vējš, bet lietus tāpat neatnāk. Atnāk tikai odi ar ko pusnakti nocīnos.