Tā diena ir klāt. Diena, kad es iesoļošu finišā - Berlīnē pie Brandenburgas vārtiem. Es uzsāku savu dienu ar pacilājošu noskaņojumu.
Šorīt gaiss vēsāks un beidzot varu atstāt izlaistus matus. nosoļoju kādus 5 kilometrus un izdomāju piesēst uz soliņa, mazliet atpūtināt kājas. Pēc mirkļa saprotu, ka te nav īstā vieta atpūtai, jo no vārtrūmes smako pēc "nelegālās tualetes" un vēl blakus piesēž dzīvi pasvinējis vīrs. Un man arī ir laiks doties. Uzceļu somu uz pleciem un raiti dodos prom. Tikai pēc brīža, kad piestāju pie luksofora un vēdera somā meklēju saulesbrilles, es apjaušu, ka esmu tās atstājusi uz soliņa. Tās bija jau tā saskrāpētas, ka ar vienu aci cauri jau praktiski neredzēju, un arī ar pretodu pūšamajiem tās bija tik speķainas, ka attīrīt arī bija jau grūti, taču tās varēja vēl palikt pie manis pēdējās divas dienas, kamēr beidzas mans piedzīvojums. Atpakaļ es noteikti neiešu, jo gabaliņš jau noiets un nav ne lieka spēka, ne laika, jo esmu savā Instagramā izziņojusi tiešraidi ar ieiešanu finišā.
Brilles nav vienīgā lieta, ko šajā ceļā esmu pazaudējusi. Jau piedzīvojuma sākumā, Carnikavā, es naktsmājās atstāju cietās šampūnziepes un cieto kondicionieri. Tā pat arī kaut kur Lietuvā es naktsmājās atstāju veļas ziepes. Vairāk gan, šķiet, ka neko neesmu pazaudējusi, taču visu laiku man bija bail pazaudēt apakšbiksītes. Kāds kauns tas būtu.
Kāds no maniem sekotājiem no rīta man uzraksta: "Agnes, lai Tev baudpilni pēdējie kilometri!" Ejot iekšā Berlīnes centrā no šīs puses, nekā baudpilna īsti nav. Nezinu vai pat trešajās pasaules valstīs esmu redzējusi tik lielu nekārtību. Nomesti skūteri, sasista un apgāzta mašīnīte, pie tirgus viss ar kastēm, vecām drēbēm, nomestām velosipēdu daļām, par atkritumiem vispār nerunājot - pudeles, pakas, maisiņi, utt. Diezgan drausmīgi, taču es cenšos tam nepievērst lielu vērību un noteikti tas nebūs tas, kas iespaidos manu šo ceļu un tā nobeigumu.
Esmu nogājusi 16 kilometrus un atlicis vien taisnais posms līdz Brandenburgas vārtiem. Ieslēdzu Instagram Live un kopā ar saviem sekotājiem soļojam finiša taisnē. Tā laikā dalos ar savām šī ceļa atziņām:
1. kad sākās šis viss trakais laiks pasaulē un "pārvācāmies" strādāt uz mājām, mani pat šāds dzīves scenārijs apmierināja un es varēju čibināt citas lietiņas, kas gaidīja rindā. Mēs mājās sadzīvojām labi un pat nebija īsti par ko sūdzēties, taču laiks gāja. Pagāja jau vesels gads. Un vienā no saviem psihoterapijas seansiem, es savai terapeitei teicu, ka man šķiet, ka dzīvoju tādu bezemociju dzīvi. Es pat neeju uz veikalu, kur uz mani varētu kāds nepamatoti sabļaut un es varētu padusmoties. Mums nebija ne strīdu, ne sāpju, ne lielu prieku vai rociņās sadevušos lēkājamo brīžu. Bija tāda vienkārša dzīvošana. Un tad es sāku iet šo ceļu. Kādā emociju virpulī es nonācu! Jau no pirmās dienas, kad pakoju somas, es saņēmu neizmērojamu līdzcilvēku un svešu cilvēku atbalstu, uzmundrinājumus, sirsnību un mīlestību. Saņēmu arī vēstulēs skarbākus dzīves stāstus. Es spēju izdzīvot brīžus no sāpēm līdz laimei. Es gandrīz katru dienu šajā ceļā raudāju. Lielākoties no laimes un aizkustinājuma. Reizēm arī no ilgošanās sajūtas. Un šis ceļš man pierādīja to, ka, lai cik reizēm es intraverta justos un gribētu iekāpt gultā zem segas un nevienu neredzēt, es sapratu, ka CILVĒKAM VAJAG CILVĒKU. Lai piedzīvotu emocionāli bagātu dzīvi, lai dalītos priekos un bēdās, lai atbalstītu, būtu blakus - fiziski vai caur ekrānu - cilvēkam vajag cilvēku.
2. Kad es to sapratu un sapratu, cik laimīga es esmu. Kad es sapratu, ka manas privātās attiecības ir pacēlušās nākošajā līmenī, jo tādu atbalstu un līdzi jušanu, mēs, šķiet, iepriekš nebijām pieredzējuši. Mūsu starpā nebija šādu pārbaudījumu. Manī pamodās nepārvarama vēlme dzīvot. Dienās, kad bija mazliet bailīgāk, neomulīgāk, es gāju pa ceļu un manī iekšā dvēsele kauca - ES GRIBU DZĪVOT UN PIEDZĪVOT! Man nekad agrāk šī sajūta nav bijusi tik spēcīga, kaut nekad arī neesmu domājusi, ka nevēlos dzīvot. Taču šoreiz tā sajūta bija spēcīgāka, nekā jebkad iepriekš.
3. Un trešā lieta, ko šajā ceļā es sapratu, ir tā, ka MUMS IR JĀDOD SEV VAIRĀK ATLAIDES. Mēs spējam draugiem un tuvajiem pateikt: "Tas nekas, izdarīsi rīt!", bet sev mēs skandinām, ka ir taču jāizdara tagad. Jāiet uz to mērķi taisni, kā tādam zirgam ar klapēm uz acīm. Bet tad, kad Tu apstājies un ļaujies, paej pa labi un kreisi, tad bieži vien šis ceļš vēl sulīgāks kļūst. Klišejiskais teiciens - galvenais nav galamērķis, galvenais ir ceļš - patiesi šoreiz arī nostrādāja man. Tas, ka es eju Santjago ceļu, nenozīmē, ka es nedrīkstu kādā posmā pabraukt ar autobusu. Tas nenozīmē, ka es nevaru pār upi pārcelties ar kuģīti. Es varu darīt visu, ko mana sirds tajā brīdī vēlas. Tas ir mans ceļš. Tas ir mans piedzīvojums. Un tajos brīžos, kad es atkāpos no tā uzstādītā standarta, es biju laimīgs kā bērns. Tu vari darīt ar savu dzīvi visu, ko vēlies. Atļaujies baudīt savu ceļu uz mērķi. Iespējams, Tu nonāksi kaut kur citur, bet gribētos apsolīt, ka baudot Tu piedzīvosi skaistākus brīžus.
Ar šīm atziņām es esmu arī sasniegusi ceļa finiša līniju - Brandenburgas vārtus. Izvelku Latvijas karodziņu un asarām ritot pār seju es pasludinu šo piedzīvojumu par pabeigtu. Šoreiz es nesaku - šī diena ir galā, bet - šis piedzīvojums ir galā.
Kas par fantastiskām 43 dienām. Kas par smagām 43 dienām. Kas par izglītojošām 43 dienām. Kas par laimīgām 43 dienām.
Es atskatos uz pirmās dienas bildēm un man šķiet, ka tur redzu mazu un nepieredzējušu meiteni. Cik daudz šīs dienas ir rūdījušas un skolojušas. Cik daudz laba ir izlaists caur sevi un dots citiem.
Esmu lepna par sevi un lepna par Latviju. Ar karogu pie somas lepni liku soli pie soļa ik dienu, un nesu tās vārdu visur, kur gāju.
Pēc nelielas atpūtas restorānā un arī somas nogādāšanas naktmājās, es dodos atpakaļ uz centru, lai saņemtu zīmogu pasē, jo aiz visa aizkustinājuma aizmirsu to izdarīt. Pie Brandenburgas vārtiem informācijas centrā iespiežu skaistu zīmogu.
Pasē palikusi viena brīva vieta zīmogam un arī matos vēl palikusi matu pīne. To visu arī nākošajā dienā atrisinu - baznīcā iespiežu pēdējo Santjago ceļa zīmogu un pie katedrāles nogriežu savu matu pīni un piesienu to pie katedrāles margas.
Tagad mans ceļš gan fiziski, gan emocionāli ir beidzies. Jaunam ceļam būs jauna pase un jauna matu pīne. Buen Camino!