Aqaba - zilganzaļā ūdens un koraļļu pilsēta

Viesnīcas numuriņā beidzot arī kondicionieris un pilnīga tumsa, jo pat paverot biezos aizkarus vienīgas, ko redz ir pretējās mājas diena 30 cm attālumā. Vismaz izgulēties varēsim un tas arī ir svarīgi, jo mazliet jau piezogas nogurums. 

Mazliet jau bijām apraduši ar Jordānijas netīrību un to, ka viņi visu met uz zemes. Izdzer tēju un krūzi tur pat arī nomet. Bet pludmale mūs atkal no jauna šokēja. Pludmales smiltis bija sajaukums ar cigarešu izsmēķiem, saulespuķu sēklu vai pistāciju čaulām, pudeļu noraujamajiem korķīšiem un plastmasas gabaliem.

Un vietējie te bauda jūras priekus uz urrā. Centrālā pludmale diez gan maza un pilna ar laivu, katamarānu piedāvājumiem. Tāds arī viens mūs pierunā izbraukt ar laivu, kurai stikla logs apakšā, caur kuru var redzēt koraļļus, zivis un arī nogrimušu kuģi un tanku. 

Saprotam, ka te nepeldēsimies, tāpēc ķeram taksi uz izslavēto Dienvidu pludmali. Atbraukuši tur no pilsētas kņadas, jūtamies gandrīz kā pamestā pludmalē, jo apkārt vien daži cilvēki. 

Laiks snorkelēt. Ticiet vai ne, bet to vēl nebiju nekad darījusi. Nemaz tik viegli neizdodas, jo esmu caur degunu elpotājs un šķiet, ka zem ūdens smoku nost, jo nemāku elpot tikai ar muti. Pāris minūtes virs ūdens elpošanas praktizēšanas un izskatās, ka esmu gatava mēģināt vēlreiz. Jau izdodas labāk. Cik skaisti. Koraļļi, zivis. 

Nebijām lasījuši, ka Sarkanā jūra ir viena no sāļākajām jūrām. Acīs, lūpās kož, bet vismaz beidzot var atveldzēties, jo ūdens patīkami remdens. Iegājusi koplietošanas dušā, iekļuvu pozitīvā vietējo sieviešu virpulī. Protams, es atšķiros un šīm jautri, kaut ko man saka, smaida un smejas visas savā starpā. Jautri. Neko konkrēti nesapratu, bet apjautu, ka tie bija pozitīvie smiekli un joki. Būtu gribējusi saprast, bet nekā. 

Nodzīvojāmies pie jūras visu pēcpusdienu un peldoties beidzot nebija tik karsti, tikai vakarā spogulis parādīja saules atstātās pēdas. 

Pirms iešanas gulēt, izmetam līkumumu pa pilsētiņu. Šķiet, ka visi pilsētas vīrieši izlīduši no savām migām. Pie pilsētas mājas sienas piestiprināti divi televizori un tiem pretī, tādā kā stāvlaukumā, salikti krēsli teātra izvietojumā. Visi sēž, dzer tēju, pīpē ūdenspīpi un skatās futbolu. Fano par Real Madrid. Piesēžam arī mēs. Esmu vienīgā sieviete starp kādiem 70 vīriešiem. Un šādu TV skatīšanās pagalmiņu ir daudz. Visapkārt.

Vēlāk no vietējā jaunieša uzzinām, ka dāmas dodas uz dārgākiem restorāniem, kopā ar draudzenēm un tur lielākoties ir tikai sievietes. Tādā veidā vīrieši aizsargā savas sievietes, lai citi vīri ar tām nesarunātos.

Nākošā rītā (kas ir jau pusdienlaiks) uzreiz dodamies uz tālāko pludmali. Pēc ieteikuma plāns bija doties uz Japanese Garden, bet taksometra šoferis teica, ka tur esot maksas pludmale un izlaida mūs kādu kilometru ātrāk, jo te esot bezmaksas. Pēc tam gan uzzinājām, ka tā nav patiesība un abās vietās ir bezmaksas pludmale. Bet mēs tā iesēdējāmies šajā pludmalē, ka nemaz neaizgājām līdz ieteiktajai vietai. Šī pludmale sākumā šķita, kā pamesta - kafejnīcās neviena nav, pludmalē arī nē. Ieņēmām vienu nojumi, galdiņu un krēslus, jo šodien centāmies izvairīties no tiešiem saules stariem. Pēc mirkļa gan no kafejnīcas izlīda darbinieks un piedāvāja mums dzērienus. Kārtējais mazais kultūršoks, kad darbinieks atnes ūdenspīpi un plastmasas iepakojumu no ūdenspīpes trubas nomet turpat uz zemes. Tas nav vienkāršs garāmgājējs, bet kafejnīcas darbinieks, kuram būtu jāpiesaista tūristi skaistā vidē. Un miskaste atrodas vien 10 metru attālumā. Paceļam un izmetam. 

Turpat pludmalē darbojas brīvprātīgie no Clean Blue, kas snorkelē un vāc atkritumus no jūras dzelmes. Arī mēs atrodam pat pilnu, aizvērtu dzēriena pudeli.

Nezinu, kur paskrēja laiks, bet attapāmies jau saulei rietot un sapratām, ka nu vairs zem ūdens neko redzēt nevar un ir bīstami peldēt, jo ūdenī ne tikai koraļļi un zivis, bet arī jūras eži. Apsēdāmies ūdenī pašā krastā, atvadījāmies no saules un bijām pateicīgi par vēl vienu skaistu dienu. Šie maģiskie brīži saulei aizejot, iesēj tādu absolūtu pateicību un cerību par skaistu jaunu dienu rītdien. 

Domājām, ka vakars jau beidzies, bet Jordānijas cilvēki mūsu ceļojumam piešķir citas krāsas. Mūs uzrunāja divi jauni puiši, kuri pēc darba pludmalē ieradušies, lai nozvejotu kādu zivi un papiknikotu. Līdzi panna, produkti un grillu iedod kafejnīcas darbinieks. Tīklā noķertas 4 zivis, bet visas sveikas un veselas tiek palaistas atpakaļ, jo maziņas. Mūs aicina paēst vakariņas kopā ar viņiem. Ēdiens izskatās tik garšīgs, tik žēl, ka ar gaļu. Taču es izbaudu jauko kompāniju, stāstus par vietējo dzīvi un uzskatiem. Sen nebija baudītas smieklu lēkmes, tā, ka asaras birst un pašam pa zemi jāvārtās. 

Vitamīni no smiešanās uzņemti, laiks ķert taksi. Taksists ar rēcīgs vīrietis, uzcienā mūs ar semočkām, rāda mums youtube video ar vietējo kāzām, uzliek beduīnu mūziku un dreifē pa joslām. Tas viņiem te normāli. 

Cenas amplitūda precēm un pakalpojumiem starp pilsētām ievērojama. Aqaba laikam uzvar lētuma ziņā - atradām Petra alu par 1.60 JD (Petrā restorānā tas maksāja 5 JD un citur veikalos ap 3 JD), ūdenspīpe te ar tik 2 JD (citur no 3-5 JD). 

Taču cilvēku laipnība visur vienāda. Iegājuši bodītē pēc sulas, kārtējais svešinieks mūs uzrunā. Kamēr gaidam savu sulu, tas aicina mūs cienāties ar ēdienu no viņa šķīvja. Tas liek atkal domāt par to, cik es dodu citam. Ne tikai savam tuvākajam. Tam, kuram nav. Tam, kurš nemaz neprasa. Redzēt to. Sajust. Paredzēt. Un dot. 

Mūsu laiks Aqabā iztecējis un laiks doties pie miera, jo rīt atkal agrais autobuss. Dosimies atpakaļ uz galvaspilsētu Ammanu, lai noīrētu auto un pēdējās četras dienas pabraukātu apkārt pa Jordānijas ziemeļiem. Piekodinu Matīsam arī uzlikt modinātāju, jo man nogurumā niķis to apklusināt. Autobuss 7:00 un jābūt 15 minūtes iepriekš. Atveru acis, kad pulkstenis rāda 6:44. “Matīss! Celies! Tu biji uzlicis modinātāju?” - “Jā!” Fonā atskan modinātājs. Stundu par vēlu. Somas nesakravātas. Divas minūtes skatamies viens uz otru un cenšamies saprast vai ir jēga mēģināt paspēt. Jā, mēģinām. Mantas tiek spiestas somā, skrienam. Taksis. 2 km brauciens. Autobusā esam 6:58. Autobuss attiet laikā 7:00. Tualetē nebijām un zobus netīrījām. Kā mēs paspējām pa 14 minūtēm to izdarīt? Nereāli?! Reāli. Apsēžos autobusā ar vēl sejā iespiestu spilvena rakstu un ceru, ka vismaz pusceļā būs wc pauze. 

Jordānijā pavadīta jau pusotra nedēļa un valsts atstājusi savas zīmes uz mana ķermeņa - no Wadi Rum iesauļotas šortu strīpas, no Aqabas peldkostīma strīpas, Petras Capsulas viesnīca atstājusi uz kājām zilumus no kāpšanas uz gultas otro stāvu, koraļļi un akmeņi nobrāzuši ceļus. Tāda strīpaina un mazliet sadauzīta, bet laimīga dodos tālāk soļot pa skaisto zemi.