Ar auto uz Nāves jūru, Džerašu, Madabu

Ierodamies atpakaļ Ammanā agrā pēcpusdienā. Nekāda konkrēta plāna nav, vien tas, ka jādabū nomas auto, jo pēdējās 4 dienas gribam pabraukāt apkārt ar auto. Apskatām internetā piedāvājumus un izvēlamies mums optimālāko variantu (kas ir ļoti ekonomisks, jo dažviet kalnā grūti tam autiņam iet), dodamies tam pakaļ uz lidostu, kur arī to atgriezīsim tieši pirms mūsu reisa jau atpakaļ uz mājām.

Vuuuhuuuu, brīvība! Vairs nekādi nenormāli agrie rīti! Tā kā ir jau dienas otrā puse, tad izlemjam doties uz pilsētu Madaba. Iepriekš tāda plāna nebija, bet ceļojuma laikā vairākkārt dzirdēju ceļotājus to pieminam, tādēļ izlēmām arī tur ieskriet. 7 kilometrus no Madabas atrodas Nebo kalns, kurš ir ļoti nozīmīga svētvieta un vieta, kura pēc Bībeles tiek uzskatīta par Mozus kapa vietu. No kalna augšas Dievs norādīja uz apsolīto zemi – skaidrākās dienās esot redzama Betlēme. Kalna virsotnē atrodas arī bazilika, kurā tieši šajā brīdī notika dievkalpojums. Itāļu valodā gan – itāļu grupai. Sēdēju, neko nesapratu, bet baudīju. Un pati bazilika – skaistākā, kādā jebkad esmu bijusi. Tās vēsture mijoties ar modenismu, veidoja burvīgu tandēmu. Kalna augšā izbaudām arī kārtējo satriecošo saulrietu. Vai teicu, ka Jordānijā tie saulrieti ir pavisam citādi – tādi ļoti dzelteni? Un dzeltenais pēc tam iekrāso debesis oranžā, rozā un violetā krāsā.

Pie viesnīcas izkāpuši no auto, uzskrienam virsū tuksnesī iepazītam poļu pārim – Eva ir poliete, Richardo ir spānis, kurš tagad dzīvo Polijā. Nošokējušies par sakritību, ka dzīvojam vienā viesnīcā, vienojamies, ka pēc brīža kopīgi pavakariņosim. Protams, pie vakariņu galda jāuztaisa kopbilde un jānosūta mūsu jaunajiem amerikāņu draugiem – Stefānijai un Domingo.

Čatā saņemam atbildi: “Čau! Mēs arī Madabā! Tūlīt jums pievienosimies!” Koooo? Mēs visi gandrīz no krēsla nokritām. Un šo es laikam nekad nesapratīšu – kā tās zvaigznes tā saliekas? Kā notiek tā maģija? Mēs katrs pāris savu ceļu uzsākām citā laikā, citā vietā – viens no Izraēlas, cits no Ammanas. Kad ieradāmies tuksnesī, katrs bijām jau apskatījis dažādas Jordānijas vietas un pilsētas. Katram bija savs ceļš tālāk ejams. Uz visām debess pusēm. Bet pēc dienām četrām, mēs visi sēžam Madabā pie viena vakariņu galda, dalāmies ar stāstiem, atmiņām un arī atvadāmies, jo pārējiem šis ir pēdējais vakars Jordānijā.

Tas liek domāt par to, cik svarīgs mūsu dzīvēs ir laiks. Tā bija viena minūte, kas šo izšķīra. Ja mēs būtu izkāpuši no auto minūti vēlāk vai, ja draugi būtu izgājuši staigāt pa pilsētu minūti agrāk, mēs nebūtu satikuši viņus un mēs noteikti nebūtu satikuši arī Stefu un Domingo, jo ikdienu čatā mēs nesazinājāmies. Tas tik ļoti man atgādināja, manu Santjago ceļu, kad ceļa beigās satiku savas mīļās draudzenes pavisam nejauši. Tas bija ļoti nozīmīgs brīdis un kā punktiņš uz I. Tas patiesi liek domāt, ka tomēr mēs varam kaut ko nokavēt, kaut ko palaist garām, neuzspēt. Laiks. Visam savs (precīzs) laiks!

Viens no mūsu plāniem bija apmeklēt Wadi Mujib kanjonu. Tas nav no sausajiem, smilšainajiem, karstajiem kanjoniem, pie kādiem bijām jau pieraduši. Šajā esot ūdens un ir jābrien pa ūdeni botās vai kādos citos slēgtajos ūdenim paredzētos apavos, jo neesot viegli iet. Mazliet šaubas māca vai doties, jo tomēr jau labi bijām patērējušies un ieejas cena šeit arī ap 25 eur no personas. Bet tagad saku, o jā, noteikti ejiet! Šī bija viena no aizraujošākajām atrakcijām visa ceļojuma laikā. Un beidzot nebija karsti. Bija tik patīkami atvēsinoši. Pie ieejas, katram iedod glābšanas vesti un aidāāā “jūriņā”. Šis bija labāk par aquabike nodarbību, jo jau pēc brīža varēja just kā muskuļi strādā pretestībā ar ūdens straumi. Ceļa mērķis ir ūdenskritums, taču, lai līdz tam nonāktu vietām jāpārvar dažādi šķēršļi – gan lielāki akmeņi, gan nelieli ūdenskritumi – vietām ļoti stipra straume. Lai to izdarītu grūtākajās vietās saliktas virves un pakāpieni, tur arī nedaudz veidojas rindas. Kopumā ceļš ļoti jautrs, jo pie grūtākajām vietām, līdzjutēji ar aplausiem apbalvo tos, kuri pievarējuši šķērsli. Uzsaucieni, smiekli, šļakatas atbalsojas kanjona sienās. Un vēl tās zivis – kas knibina ikrus un potītes. Īsts jampadracis. Atpakaļceļā var atslābināties un ļauties straumei, lai tā nes. No malas skatoties smieklīgi, kā cilvēku ķermeņi peld pa straumi. Izcili pavadītas pāris stundas. Šeit mums izcili noderēja Matīsa Samsung telefons, kurš ir ūdens izturīgs. Bet tā pat liela daļa bilžu ļoti miglainas, jo ūdens te lidoja uz visām pusēm. Pārējās visas mantas, tiek atstātas vai nu mašīnās vai pie administrācijas – tur gan tās baigi pieskatītas netiek.

Pēc kanjona laiks kaut kam mazliet siltākam – Nāves jūrai. Tā kā iepriekš jau biju staigājusi gar Nāves jūru, savā Izraēlas ceļojumā pirms dažiem gadiem, tad liels izbrīns par pašu jūru nebija. Taču šoreiz bija plāns arī nopeldēties. Jordānijā pie Nāves jūras ir pieejamas publiskās pludmales vai arī viesnīcai piederošās pludmales, kur par naudiņu var iet un izmantot gan pludmali, gan baseinus, gan dušas, bet cena par dienu tur arī sākas no 30 eur no cilvēka. No cita ceļotāja bijām uzzinājuši par vietu, kas ir pavisam netālu no kanjona, kur it kā ir aizliegts peldēties (ir arī uzstādīta zīme), taču vietējie tur bieži vien dodas nopeldēties. Ja to var saukt par peldēšanos. Zīme tur esot uzstādīta tādēļ, ka tur vienkārši neesot glābēji, bet tā pat visi peldoties tur. Un bezmaksas.

I dritvai kociņ, kā sāp. Visi pušumi, visi mazākie skrāpējumi, jūt visu – arī to, ko iepriekš nebiju jutusi. Jauns ķeksītis vēlmju sarakstā ielikts, bet nu sāpīgs ķeksītis. Kņudināja visur. Tā nu mēs tur kā tādas pīles plunčājāmies līdz norietēja saule. Skaisti. Silti. Un noslīkt nevar, jo turies kā tāds pludiņš virs ūdens. Tā kā pēc saulrieta peldēties ir aizliegts un divus aizliegumus pārkāpt mēs nevēlējāmies, taisījāmies prom. Dzirdam augšā stāvvietā kādu svilpjam un saucam arābu valodā. Bijām palikuši pēdējie, jo citi tūristi pirms mirkļa aizgāja. Uzreiz prom neskrienam, jo vajag noskaloties. Tā kā dušu tur nav, jo nav peldēšanās pludmale, tad līdzi bijām paņēmuši pāris pudeles ūdens, lai vismaz lielumu noskalotu. Atkal svilpj un sauc. Kāpjam augšā. Gabaliņš līdz ielas malai jāpaiet. Džips. Nesaprotam uzreiz vai policija. Piegājuši tuvāk, saprotam, ka robežsardze. Paprasa mūsu pases. Ups. Stāvu vienam tuvāk, redzu, ka raksta telefonā un pēc brīža no telefona angļu valodā lasa (google translate): “Pierobežas zonā ir aizliegts peldēties!” Prasu viņam, kas par robežu? Manu jautājumu noignorē. Visticamāk nesaprata. Matīss cenšas kaut ko pateikt, atvainoties. Zin kā, galvenais atvainoties un nožēlot izdarīto. Varbūt palaidīs ar brīdinājumu. Vīrietis turpina rakstīt telefonā un atkal lasa: “Un Jordānijai ir patiess gods jūs uzņemt savā zemē!” Un sniedz mums pases. Sasmejamies. Paldies par joku ar mācību. Braucot prom, tie mums pa logu vēl pasniedz divas auksta ūdens pudeles. Tādi tur ir cilvēki Jordānijā. Atsaucīgi, pretimnākoši, pateicīgi un laipni. Ne sodīt, bet pateikt paldies, ka brauc uz viņu zemi. Ar siltu sirdi sēžam un izbaudām to, kā tumsa pilnībā pārņem šo skaisto zemi.

Nākošā rītā dodamies uz Džerašu (Jerash). Dienas pirmais plāns ir apmeklēt tur esošo dzīvnieku Al Ma’wa patversmi, kura savā gādībā uzņēmusi tādus plēsīgus dzīvniekus kā lauvas, tīģerus un lāčus. Šie dzīvnieki nāk no kara skartajām valstīm un zonām, kā piemēram, no Sīrijas, Gazas joslas. Tie ir nākuši no zoodārziem, kas kara rezultātā ir iznīcināti. Diemžēl, atgriezt tos brīvā dabā nav iespējams, jo tie visu mūžu ir dzīvojuši ieslodzīti un tie neprot medīt un sevi aizsargāt. Lielākoties mūsu ekskursijas laikā, lielie kaķi kā jau kaķi – guļ. Tie guļot līdz pat 20 stundām dienā. Protams, šajā patversmē nav iespēja dzīvniekus paglaudīt vai ar tiem paspēlēties, taču jebkurā gadījumā ieejas biļetes ziedojums tiem ļoti noderēs.

Džeraša ir otrā apmeklētākā Jordānijas pilsēta aiz Petras. Tajā ir saglabātas Romiešu pilsētas drupas ar amfiteātri, tempļiem, pilsētas ielām, hipodromu. Šeit var pavadīt pat pusdienu, lai to visu izstaigātu. Sēžot amfiteātrī, klausos pilsētas dziesmās – aicinājumos uz lūgšanām. Un jau pēc brīža viss paliek mazliet tumšāks un tālumā pavisam pelēks, un jūtam uz ķermeņa atsitamies ūdens piles? Nopietni? Wow! Pēc visām šīm karstajām dienām. Gribas dejot lietū. Pretī jau mums nāk kārtējais pārdevējs, kurš piedāvā iegādāties lietussargus, kā vienmēr par labu cenu. No vietējiem uzzinām, ka šis ir pirmais lietus pēc vasaras. Zibeņi, pērkons, jau spēcīgs lietus. Skrienam un paslēpjamies akmens tunelī. Var ievilkt elpu. Svaigums. Lietus ātri pāriet un atkal jau jūtams karstums.

Tā kā mums tagad bija auto un nepieciešamība nakšņot centrā nebija, tad uz pēdējām trīs naktīm noīrējām apartamentus 3,5 km attālumā no centra. Apartamenti ļoti solīdi un par ļoti patīkamu cenu – 20 EUR par nakti/2 personas.

Pēdējo pilno dienu pavadījām Ammanas centrā, gan apmeklējot tirgu, gan lielveikalu, jo vajag taču kādu suvenīru sev un citiem atvest, gan arī devāmies uz King Abdullah I mošeju. Kaut man bija garā kleita un arī pāri galvai un pleciem lakats, tomēr tas neatbilda šīs reliģijas noteikumiem, tādēļ man piešķīra viņu tradicionālo tērpu. Ieradāmies tur īsu laiku pirms lūgšanām, tāpēc tikai neilgu brīdi bija iespēja pasēdēt uz mīkstā paklāja, pavērot laicīgi atnākušos un pateikties Dievam par šo neaizmirstamo ceļojumu un satiktajiem cilvēkiem. Neilgi pēc šīs pateicības, dzīve man piešķīra vēl vienu nejaušu tikšanos ar kādu jaunu meiteni, tur pat mošejas pagraba suvenīru veikalā. Uzsākām sarunu par mūsu valstu vēsturēm, par to, kā esam tikuši apspiesti, kā šobrīd vēl joprojām apspiež Palestīnu, par nevainīgu cilvēku nāvēm, par to, ka ir tādi, kam svarīga tikai vara. Mēs viens otru mierinājām ar apskāvieniem un norausām kārtējo asaru. Tā mēs tur stāvējām pilnīgi sveši cilvēki, nejauši satikušies mošejas pagrabā, izjūtot milzīgu līdzpārdzīvojumu un tuvību. Suhad bija viņas vārds. Viņa noņēma savu gredzenu no pirksta un dāvāja to man. Gredzenu rotā zils Avanturīna akmens, kas atvasināts no itāļu valodas nozīmē “by chance” (nejauši). Tas man tagad vienmēr simbolizēs to, cik jēgpilnas var būt nejaušas satikšanās. No sirds ceru, ka Suhad izdosies kādu dienu atbraukt pie manis ciemos.

Mūsu laiks Jordānijā, kā tāds smilšu pulkstenis, pamazām sāka iztecēt. Vēl pēdējais vakars. Un to mēs kā tādu skaistu ciklu vēlējāmies noslēgt tur, kur šo ceļojumu sākām. Devāmies uz pilsētas centra trauksmaināko ielu, kur atradās hostelis, kur pirmajā naktī nakšņojām. Tā otrajā stāvā atradās kafejnīca ar balkonu. Pasūtījuši smaržīgo ūdenspīpi un aukstu dzērienu, sēdējām uz balkona un vērojām viņus – šo laipno, devīgo, smaidīgo, pateicīgo, labsirdīgo tautu, kas mūsu sirdīs atstājusi pēdas, ticību un iedvesmu. Ticību par labo un iedvesmu būt labākiem. Pateicībā!