Petra - pasaules brīnums un Jordānijas bagātība

Kopš esam ieradušies Jordānijā, šķiet, ka vairāk par 5 stundām neesam gulējuši. Neizdodas aiziet laicīgi gulēt un ceļamies katru dienu ļoti agri. Jo 1) autobusi te kursē lielākoties tikai agri no rīta; 2) apskates vietās gribam nokļūt pirms citu tūristu pūļiem; 3) pēcpusdienā ir ļoti karsts.

Tā nu mēs atkal cēlāmies ap 5 no rīta, lai paspētu 6:30 uz autobusu. Dodamies uz Petru. Biļetes, pēc hosteļa saimnieka ieteikuma, aizbraucām iegādāt jau iepriekšējā dienā un tā kā pieprasījums bija liels un mēs nebijām vienīgie, kas alka pēc biļetēm uz nākošo rītu, tika sagādāti papildu divi minibusi, jo lielajā autobusā vietas vairs nebija. Paveicās, ka biļetes dabūjām.

No rīta, protams, laicīgi buss neatiet - kopā ar apstāšanos otrā stacijā un degvielas uzpildi, Ammanu pametam gandrīz stundu vēlāk. Taču šie Jett autobusi ir labāki un dārgāki, nekā parastais sabiedriskais transports un līdz Petrai aizbrauc bez citas liekas kavēšanās. 

Petra - pasaules dārgums un Jordānijas lielākā bagātība, kas piesaista tūkstošiem cilvēku ik dienu. Ap 6:30 cilvēku nav ļoti daudz, ap 8 jau nāk bariem, pēcpusdienā virzoties jau uz izejas pusi, grūti izspraukties starp tiem grupu bariem, kas tikai vēl nāk. Ik dienu Petru vidēji apmeklē 4000 cilvēku. Tā kā Petrā bijām divarpus dienas, tad mazliet nesteidzīgāk varējām to baudīt. Bet teikšu kā ir - grūti un karsti. Ļoti, ļoti karsti. 

Pirmajā dienā atbraucot, vēl nedevāmies iekšā pašā Petras vēsturiskajā centrā. Tā teikt izpētījām apkārtni. Nejauši iepazīts gids Aymar, izmaina mūsu brīvā vakara plānoto neko nedarīšanu un jau pēc stundas dodamies ar viņa džipu ekskursijā uz “Mazo Petru”. Izbraukājam pa ceļiem un neceļiem, vietām, kur tūristu maz, no otras puses. Ekskursijas nobeigumā kalna virsotnē vērojam saulrietu, dzeram uz ugunskura pagatavoto tēju un klausāmies Ayman dziedāšanā un instrumenta spēlē. Ticība katram sava, bet acis tā pat mitras, kad svešs cilvēks izdzied katru mūsu vārdu ar novēlējumu, lai Dievs Tevi svētī. Ļoti sirsnīgs un īpašs vakars. 

Petras vēsturiskais centrs. Daudz jau bija bildēs redzēts, tāpēc tas mazliet sabojāja pārsteiguma sajūtu, bet skaisti jau ir. Tās krāsas, krāsu slāņi, struktūras, ko veidojusi daba un pēc tam roku pielicis cilvēks, ir acīm neaptverami skati. Alās griesti veido skaistākos zīmējumus. 

Beduīni, kas agrāk te dzīvojuši, pirms 20 gadiem pārcelti uz jaunu valsts piešķirtu ciematu, te pat kalnu pakājē. Taču pārsvarā visi arī te strādā un saimnieko, tirgojas. Satikām arī jaunus vīriešus, kuriem nav iespējas izglītoties, un tā nu viņi tur pat Petras vēsturiskajā centrā kanjona augšā dzīvo savā apmetnē, piedāvā tūristiem aukstus dzērienus un patvērumu no saules. Klausās Bob Marley, pīpē ūdenspīpi un saka, ka daba un šis skats ir viss, kas viņiem dzīvē vajadzīgs. Turpina savu senču dzīvesveidu. 

Lai izstaigātu visu Petru, jānodrošinās ar pietiekošu daudzumu ūdens un spēku. Petrā ir vairākas takas, dažas no tām, protams, ved kanjonā augšā. Pirmajā dienā izgājām taisno garo taku no sākuma līdz par klosterim, līdz kuram arī beigās kādu pusstundu tik uz augšu jākāpj. Otrajā dienā gājām pa sānu takām - tie bija skatu punkti no dažādām vietām kanjona augšās. Pēdējā es nemaz neuzkāpu, jo man bija par daudz saules, par daudz 30 grādu, par daudz smilšu vētru. Cepiens tā kā uz pannas. Seja no smilšu vētrām klāta ar labu slāni smilšu. 

Bijām aizgājuši arī uz Petra by Night. Šis pasākums nav iekļauts Jordan Pass cenā un maksā papildu 17 JD. Protams, to apmeklē daudz cilvēku. Pasākums būtu ļoti skaists, ja vien cilvēki ievērotu klusumu un neizmantotu lukturus, un nefotogrāfētu ar zibspuldzi. Visur skaisti sadegtas sveces, vietējais uzdzied un uzspēlē instrumentu. Beigās iedegās varavīksnes gaismas un skaisti izgaismo Petra Treasury.

Un vispār - labdien, mani sauc Agnese un es piņņāju katru reizi, kad sirds lūst par dzīvniekiem. Jau Marokas ceļojumā stāstīju, kā tur izturas pret tiem un šeit nav lielas atšķirības. Uz ielām un jo īpaši Petras vēsturiskajā centrā daudz klaiņojošu kaķu un suņu. Un jau pirmās dienas pusē uzskrienam virsū “raudošam” kaķēnam, kuram viena actiņa traumēta. Eju, raudu, ka neko nevaru palīdzēt. Internets neuzrāda dzīvnieku slimnīcu. Draugs, sapratis, ka nenomierināšos, no somas izņem hosteļa līdzi dotās brokastis, kas tā pat nebija īsti ēdamas. Atgriežamies. Atdodam sieru un kaut kādu kefīrkrējuma veidojumu. Kaķēns baltām ūsām nošmulējies, murrā, trīc un ēd. Kamielis no manas brokastu pakas dabūja burkānus. Suns desu. Cits suns maizi un humusu. Arī no latvijas vestā rupjmaize ēzeļiem un zirgiem ļoti gāja pie sirds. Atdodu visu, kas man ir. Karstumā pati iztieku bez brokastīm, pietiek ar ūdeni.

Populārakais pakalpojums, kas Petras centrā ir sastopams, ir zirgu un ēzeļu transports. Tur kur taisnāks posms, tur tiek izmantoti zirgi ar karietēm, bet jau tālāk, kur kāpnes - ēzeļu un zirgu muguras. Simtiem dzīvnieku ik dienu tiek izmantoti, lai apmierinātu mūsu (cilvēku) vajadzības un iegribas. Ēzeļi reizēm stiepj 100 un vairāk kilogramīgus večus un vecenes. Kapēc Tu, cilvēk, neizvērtē savas spējas un izturību pirms dodies kādā pārgājienā? Ja nespēj pats izturēt karstumu un attālumu, varbūt ir vērts doties uz kādu citu skaistu pasaules vietu un Petras skaistumu apskatīt internetā? Redzējām kā vienu vīrieti nopietnos gados, ēzelis no augšas kā tādu galertu ar gida palīdzību nones lejā. 

Kaut dzīvnieki jau pieraduši pie karstuma un darba, taču reizēm daži jau bezspēkā skrēja un veda tos smaidošos un laimīgos tūristus, kuri pēc mirkļa iekāps gultā, sacels kājas gaisā un stāstīs draugiem, cik lieliska diena bijusi. Bet viņi, četrkājainie, vedīs pa ierasto taciņu nākošos. 

Diemžēl pieredzēju arī skatu, kad zirgs nokrīt. Tā vieta, kur skrien ar karieti, visa ceļa posmā mazliet ieslīpa un ļoti slidena. Jo ceļš klāts ar asfaltu un lieliem noslīpetiem slideniem akmeņiem. Gājējiem jau kājas slīd. Un zirgam? Tam jau neviens pakavu ar vibram zoli nepiešķirs. Viņiem tā ir kā slidotava, kur slīpumā, skriešus jānotur kariete ar trīs cilvēkiem. 

Un vietējo attieksme - šajās valstīs jau pieredzēts, ka pret dzīvnieku respekta te nav. Ar pieaugušajiem un vecāko paaudzi situācija ir mazliet labāka, lielākoties tie ar nelieliem pieskārieniem vai viegliem pliķiem tos dzen uz priekšu. Taču jaunieši un bērni ir nežēlīgi un ļauni. Pieredzējām kā jaunietis nespējot noķert ēzeli, tam met ar plaukstas lieluma akmeni. Drauga svilpiens, pievērsa viņa uzmanību tālumā un ēzelis bija prom. Nezinu, ko bērni domā, bet tie sit ar ļaunumu, spēku, dusmām. Viņiem dzīvnieks ir niecība. 

Pirmajā Petras dienā, es paņēmu ēzeli savā apgādībā uz pāris stundām. Katram kurš jāj līdzi iet pavadonis, kas no aizmugures dzen dzīvnieku uz priekšu un gādā, lai cilvēks nenokristu. Taču man ēzeli uzticēja bez pavadoņa. Bijām tikai mēs un Hazus. Un tā nu mēs abi soļojām, soli pa solim, blakus. Hazus bija piespiedies pie mana gurna visu mūsu ceļu. Kad mušas traucēja “dzīvot”, tas noslaucīja savu purnu manos šortos. Es nebiju satikusi tik paklausīgu, mierīgu un mīļu ēzeli. Tas izbaudīja manu paijāšanu un viņa kakla kasīšanu. No daudzajiem, kuri man pajautāja, kapēc es nejāju un saņemot no manis atbildi: “jo viņš ir mans draugs”, bija arī kāds vietējais, kurš aizdomājās un teica, ka tas ir ļoti jauki no manas puses. Protams, bija arī tādi, kas iesmēja, jo viņiem ir pilnīgi vienalga. Kādas trīs stundas nosacītā brīvībā pastaigājuši, ēnā patusējuši, rupjmaizi paēduši, atgriezāmies ēzeļu izsniegšanas vietā. Un te atkal salūza mana sirds, jo Hazus kā tāds robots piegāja pie sētas, nodurtu galvu un ļāva sevi pieķēdēt. Ja jums šķiet, ka suņu acis ir žēlīgas - ieskatieties kādreiz ēzeļa acīs. Neliels prieks bija otrajā dienā satikt saimnieku, kurš mūs atcerējās un teica, ka iedevis ēzelim brīvdienu. Nezinu vai atcerējās pareizo, bet jebkura ēzeļa brīvdiena ir labas ziņas.

Kopumā mazliet mierina tas, ka vizuāli dzīvnieki izskatās labi un daži pat pavisam kopti un spīdīgi. Pie ieejas arī ir viņu ferma, kur ik pa laikam kāds tiek ievests, padzirdīts, nomainīts - tas gan lielākoties zirgiem. Ēzeļi ēdot un dzerot no rīta un vakarā. 

Cenas. Cenas Petrā un arī ciematā Wadi Musa pie Petras augstākas nekā Ammanā. Taču nejauši atradām restorānu, kurā ir zviedru galds un arī aliņš - Zaman restaurant. Daudz veģetāriešu opcijas. Cenas salīdzinoši lētas - 5 JD par bufetes galdu no personas un 5 JD puslitra bundžiņa Petras alus. Citos restorānos par otro ēdienu cenas sākas no 10/12 JD. Atgriezāmies tur visas trīs dienas. Tik vienreiz ejot vakarā uz Petru pa ceļam citā vietā paķērām falafeļus un frī kartupeļus - arī 5 JD. Iekšā pašā vēsturiskajā centrā cenas gan ūdenim, gan sulām vismaz x2 vai x3. Pēdējā vakarā Zaman restorānā pavadījām 4 stundas un beigās mums saimnieks uzsauca gan ūdenspīpi, gan tēju, gan ūdeni. Tāda te viesmīlība valda.

Ūdens un labierīcības. Tā kā pirmās naktis esam palikuši interesantās, taču salīdzinoši lētās vietās, tad tas nozīmē kopējas dušas un wc. Un tā kā visapkārt ir tuksnesis, ūdens nav pa labi un kreisi pieejams. 3 dienas pilsētai ir pieejams ūdens no centrālām sistēmām, bet ceturtajā dienā nav, tad ūdeni te viesnīcām pieved lielas cisternu automašīnas. Tas izmaksā viesnīcai ap 130 JD.

Tā kā labierīcības izmanto daudz cilvēku un reizēm vienlaicīgi - no rīta un vakarā - ūdens visiem nepietiek. Sākumā mazliet bija jācīnās ar sevi, jo reizēm skats drausmīgs. Ievelc elpu, aiztaisi degunu. Mazie svētki ik reizi, kad tiec tualetē, kurā var noraut ūdeni. Daudzās vietās tualešu durvis ir žalūzijas tipa. Skaņas izolācija nekāda. Kad vienā no kafejnīcām man ierādīja tualeti, kura arī bija ar žalūzijām un poda vietā vecais labais metāla gabals ar vietu pēdām un caurumu, es noskurinājos un devos prom. Tajā brīdī tas bija mazliet jau ārpus manas (ne)komforta zonas, ko nevarēju pārkāpt.

Kopš ieradāmies Jordānijā, siltā dušā neesmu bijusi. Stāvu dušā, grozu vienu krāna slēdzi, tad otru un mēģinu saprast, pa kuru kaut kripatiņu siltāks tek. Abi auksti. It kā jau tādā karstā valstī pat labi, ka ir iespēja atvēsināties, bet nu zobi jāsakož. 

Taču visu var pieciest, ja ir tāds skats, kā mums. Izvēlējāmies Petra Capsule hostel un mums ļoti noveicās, ka mūs izmitināja stūra kapsulā, jo logi uz abām pusēm. Nav iespējas aizvērt acis, jo alkas vērot pilsētas gaismas naktī, ir spēcīgākas par miegu. 

Taxi. Par taksistu te strādā gandrīz katrs trešais, arī tie, kuriem nav licences. Vietējie brīvajā laikā braukā apkārt un piepelnās. No Petras vēsturiskā centra līdz hostelim ceļš kalnā ejams kādas 30 min, tapēc ik pa laikam braucām ar taxi. Bet jau saprotot attālumu un kā te viss strādā, vienmēr vienojāmies par 1 JD. Arī mūs vairs tik viegli apmānīt nevar. Zinām cik, kas maksā. Kur var nopirkt lētāk. 

Esam gana piedzīvojuši Petrā un nu laiks doties tālāk. Tālāk uz tuksnesi, kur būs tik pat karsts, tik pat smilšais un laikam nebūs arī zonas. Uz saziņu pēc četrām dienām!