Pirmā tikšanās ar Jordāniju

Vasara pienāk par 30 min ātrāk, nekā plānots, jo pirms plānotā laika lidmašīna nosēžas Jordānijā, Ammanas lidostā. Nāsis ieelpo siltu gaisu. Esi sveika, Jordānija!

Ieraugot garo rindu, lai saņemtu Jordānijas vīzu, jau noskaņojamies uz ilgu gaidīšanu, taču viss rit ļoti raiti, jo lielākā daļa cilvēku iepriekš jau iegādājušies Jordan Pass, kas garantē jau apmaksātu ieeju ne tikai Petrā un vēl citās 40 apskates vietās, bet arī vīzu. Veikli zīmogi pasēs, sejas bilde pie kontroles un tā pa īstam speram pirmo soli uz Jordānijas zemes. 

Pieredzes vadīti lidostā samainam vien 10-20 eur, lai tiktu līdz pilsētai. Pilsētu centros vai tirgus laukumos parasti ir vislabākais kurss. Tā pat arī šeit - atradām super izdevīgu valūtas kursu, kuru vēl nedaudz izdevās nokaulēt. Visas iesaistītās puses laimīgas.

Lidostā vien vēl iegādājamies telefona vietējo SIM karti. Tā kā esam trīs un pēc dažām dienām ceļi šķirsies, tad ar vienu karti nepietiek. Mums piedāvā vienu komplektu, kurā ir 2 SIM kartes - vienā tikai internets 25 GB, savukārt otrā gan tāds pats apjoms interneta, gan starptautiskie zvani 50 min, gan vēl viens taxi voučers. To arī izvēlamies. Un dodamies uz autobusu, lai brauktu līdz centram.

Es biju lasījusi un dzirdējusi, ka Jordānijā ir ļoti laipni un sirdssilti cilvēki, un jau pirmajās 24 stundās es par to pārliecinājos pati. Jau autobusā mana sirds smaidīja, redzot, ka puiši un kungi palaiž savā vietā apsēsties savas valsts dāmas. Visādi stāsti dzirdēti par šo valstu kultūru, kurās sievietēm īsti nav balss, viedokļu un izvēles. Taču ne šeit. Šeit sievietes drīkst balsot, braukt ar auto, strādāt un arī Wadi Musa reģiona premjerministre ir sieviete. Šeit tās tiek cienītas.

Uz ielām cilvēki mums smaida, spiež roku, runājas un vienkārši no tāluma uzsauc - esiet sveicināti Jordānijā! Salīdzinot ar neseno Marokas pieredzi, te neviens necenšas tevi ievilkt veikalā vai par palīdzību nopelnīt kādu dināru. Te viss ir ļoti mierīgi, laipni un droši. Jau pirmajā vakarā te jūtamies kā zivis ūdenī. 

Tas jau atkal liek aizdomāties par informācijas daudzumu, kas tiek pasniegts internetā un kam cilvēki akli tic. Tiem veidojas stereotipi un nepareizs priekšstats. Šī ir kāda piektā valsts, kuru apmeklēju, kurā liela daļa iedzīvotāju ir musulmaņi - islāma sekotāji - un es esmu absolūti sajūsmā par šo tautu. Šķiet, ka sirsnīgākus cilvēkus, kā Jordānijā, neesmu satikusi. 

Tas liek aizdomāties arī par mums pašiem - kā mēs savās mājās uzņemam ceļotājus. Vai kārtējo reizi nenorūcam, cik pilna ir Vecrīga?

Tik ļoti cik gaidīju pašu Jordāniju, tik pat ļoti gaidīju arī viņu virtuvi. Un jau pirmajā vakarā, iepretim mūsu hostelim, baudām vietējo virtuvi - uz trijiem mums atnes mix porciju, kas sastāv no divu veida humusa, falafeļiem, maizes, dārzeņiem. To pašu arī baudām otrajā dienā. 

Tā kā Ammanā plānots tik būt vienu dienu, tad jau no agra rīta dodamies uz Romiešu amfiteātri un pēcāk arī uz Citadele kalnu. Amfiteātrī pašā lejā, centrā stāvot uz atzīmētā krustiņa izbaudīju cik spēcīga var būt mana balss. Tā izskanēja pāri visām 6000 vietām. Un es ticu, ka arī dzīvē tā ir - mūsu ik viena balss ir spēcīga un nozīmīga, vajag tam tikai ticēt un uz to tiekties. Tā var ietekmēt ļoti daudz. 

Vienīgā lieta ar ko šeit ļoti grūti, pat neiespējami cīnīties, ir atkritumi. Tā kā krāna ūdeni šeit nevajadzētu dzert, tad dienā tiek patērētas ūdens pudeļu kaudzes, jo ar to arī mazgājam augļus un pēc zobu tīrīšanas arī pārskalojam muti. Dažās ēstuvēs, kaut ēd uz vietas, ēdiens tiek pasniegts plastmasas traukos. Sulas - plastmasas glāzēs. Katrs mazākais iepirkums - ielikts plastmasas maisiņā. Vietējam šeit izdzert kafiju un tur pat uz ielas nomest krūzi, te ir norma. Centrā uz ielām, šosejas malās, grāvjos situācija nav iepriecinoša. Pagaidām mazākais, ko varam darīt ir meklēt ēstuves, kur pasniedz ēdienu normālos traukos un atteikties no maisiņiem. 

Dienu nobeidzam uz Cliff hostela balkona, vērojot cilvēkus un uzpīpējot tradicionālo ūdens pīpi. 

Laiks doties pie miera, ko īsti par mieru nevar nosaukt, jo istabā nav kondicioniera un ir ļoti karsti, un zem atvērtā loga darbojas bodītes, kuras pa nakti ar blīkšķiem tiek vērtas ciet un jau piecos no rīta skan aicinājumi uz lūgšanām. Šoreiz tās mūs modina laikā, jo ir jādodas uz agro autobusu, lai dotos uz Petru.