Wadi Rum - beduīnu dzīve tuksnesī

Tāpēc mūsu plāns bija vismaz iet pārgājienā apkārt Wadi Rum - no vienas beduīnu apmetnes uz citu. Taču mums īsti neviens to sākumā neļāva. Ticu, ka ar lielu uzstājību to varētu panākt, bet mēs padevāmies vietējo uzstājībai. Jau iekāpjot autobusā Petrā, šofera asistents ievāc visu informāciju par braucējiem - personu vārdi, no kuras valsts atbraukuši, uz kuru apmetni dodas, apmetnes kontakttālruni. Un informē mūs, ka Wadi Rum ciematā pirms iebraukšanas tuksnesī, mums apmetnes saimnieks atbrauks pakaļ. Uz mūsu iebildumiem, ka vēlamies paši doties līdz tai ar kājām, atbild, ka satiekot saimnieku varam paši par to vienoties. Viņam mūs jānodod tieši rokās. Visi ļoti gādā par drošību, lai kāds tuksnesī nenomaldītos un nenozustu. 

Brauciens minibusā arī pieredzes interesants. Somas tiek sakrautas uz jumta un dodamies tuksneša virzienā.

Pabraukuši pavisam nelielu gabalu, autobuss piestāj pie kādas vietējās ēstuves. Šoferis pa autobusu uz aizmuguri padod lielu gabalu apaļas maizes. Katrs nolauž pa karstam gabalam un dod tālāk. Pēc brīža jau autobusā klejo falafeļi. Matīss nojoko vai tējas nebūs? Divreiz nav jājautā - pēc minūtes jau dzeram siltu tēju. Un šis autobuss ir sabiedriskais transports. Jāsaka gan, ka pa visu ceļa posmu tik viens vietējais iekāpa. Pārējie bija tūristi no malu malām, kas dodas izbaudīt tuksneša tveici.

Ieradušies Wadi Rum ciemā, mūs sagaida Eid - Joy of Life Wadi Rum apmetnes saimnieks. Arī viņš uzstāj, lai braucam ar viņu un, lai pēc tam apkārt apmetnei arī staigājam. Labi! Nopērkam 10 lielās pudeles ūdens un šo to ēdamu.

Sakraujam mantas uz džipa aizmugures sēdekļiem, bet paši kāpjam piekabē. Tā te tiek pārvadāti tūristi - lai izbauda silto gaisu un bezgalīgos skatus.

Wow, wow, wow! Esam uz Marsa. Te ir filmētas vairākas filmas - Marsietis, Pēdējās dienas uz Marsa, Lawrence of Arabia, u.c. Kad tas notika, apkārt filmēšanas laukumam bija novietota policija un vietējie tur nedrīkstēja iet. Wadi Rum vēl joprojām dzīvo vietējie beduīni, kuriem ir īpašs apģērbs - baltas bikses un garš krekls tām pāri līdz zemei. Un tikai šādu apģēbu drīkst valkāt visi tie vietējie, kuri te dzīvo vai strādā. Esmu sajūsmā, es ar labprāt tā ģērbtos.

Un vēl tās sarkanās smilšu kāpas, tik skaistas un atkarībā no dienas laika mazliet maina krāsu no spilgtākām uz mazliet blāvākām.

Nonākot apmetnē, nometam mantas mūsu skaistajā teltī un dodamies pastaigā.

Viss ir tik labi pārredzams, bet tik tāls. Šķiet, ka nākamais kalns vai apmetne ir tik tuvu, jo labi saskatāma, bet līdz tai reizēm jāiet 30 vai 40 minūtes. Tālumā redzami mazi punktiņi - kamieļi. Visur apkārt braukā džipi - tūres pa tuksnesi. 

Nokarsuši un iztaigājušies, dodamies atpakaļ uz apmetni vakariņās. Vakariņās tiek pasniegts beduīnu tradicionālais ēdiens - dārzeņi un vista, kas cepti 2 stundas ierakti smiltīs. Pēc vakariņām lielajā teltī saimnieks uzdzied dziesmas un pavārs ievelk visus dejā. Autentiska beduīnu dzīves pieredze.

Lai diena tuksnesī būtu 100% piepildīta atliek vien apsēsties pie knapi vairs degoša ugunskura, izslēgt visas apkārt esošās gaismas, baudīt beduīnu tēju un vērot zvaigznes. Ar tikko iepazītiem draugiem no ASV palikām augšā kā pēdējie vēl vairākas stundas, dalījāmies dzīves stāstos, pīpējām ūdenspīpi un skaitījām krītošas zvaigznes. Manā kontā pirmajās dienā septiņas. 

Tikai nonākot apmetnē, mēs apjautām tos tuksneša attālumus un arī karstumu. Sapratām, ka visas apskates vietas ar kājām izstaigāt nav reāli, tādēļ apvienojoties ar jaunajiem draugiem no Amerikas, otrajā dienā paņēmām pilnas dienas džipu tūri. Tā sākas 9 no rīta un beidzas ar saulrietu. 

No rīta brokastis lielajā teltī, kur pa logu var vērot kamieļus, kuri arī bauda savas brokastis.

Gan esot apmetnē, gan braucot ar džipu, sajūta kā safari. Džipu tūrē bija iespēja apskatīt gan mazākus, gan lielākus no akmeņiem veidotus tiltus, Kzahali kanjonu, kas slavens ar seniem rakstiem un zīmējumiem. Viens zīmējums vēsta par dzemdībām, kuras notika sievietei stāvot starp divām kanjona malām uz akmeņiem. Redzējām arī Lawrence Spring un Lawrence house - no tās Lorenss varēja pārredzēt visu tuksnesi un redzēt vai no Saūda Arābijas neviens neiebrūk.

Lielākais karstums te valda laika posmā no 14-16, tāpēc jau ap 13 var redzēt, kā visi džipi, kuru te ik dienu ekskursijās ir ap 70, pazūd katrs savā klints lokā, kur patverties no saules stariem. Arī mūsu gids atrod ēnu pie klints. Tur tika izklāts paklājs, kur mums atpūsties, kamēr viņš gatavo mums pusdienas. Pēc pusdienām mums jāpaguļ diendusa, kamēr gids sakārto un savāc visu. Diendusa lieliska. Pieredze vienreizēja. Ēnā patiesi nav tāda svelme un temperatūras maiņa jūtama. Pēc diendusas vēl vairāki apskates punkti - dažos vairāk tūristu, dažos mazāk. Pirms saulrieta gids vēl vēlas aizvest mūs uz kādu vietu. Sekojam soli pa solim viņam, rāpjamies klintī augšā četrāpus, sajūtas diezgan bailīgas. Tikai tad saprotam, ka tā nav saulrieta skatīšanās vieta, bet gids vēlas mums parādīt, ka klintīs aug garšvielas un augi. Tik smaržīgas. Pēc tam jau dodamies uz citu klinti, kur gaidot saulrietu uzceļam savu akmeņu piramīdu un pavadām sauli tai norietot. 

Otrā nakts tuksnesī vēsāka, vērojot zvaigznes jau pēdas salst un prasās viegls džemperis. Naktīs teltīs mēs nesalstam, jo šajā ceļojumā līdzi paņēmām guļammaisus. Jo tie noder gan lētos hosteļos, kur nav palagu (vai arī nezin īsti cik tā gultas veļa tīra), gan teltīs tuksnesī. 

Trešā diena tuksnesī, mums paredzēts mainīt apmetnes. Mūsu pirmās apmetnes saimnieks uzstāj, ka viņš mūs aizvedīs līdz Wadi Rum ciematam, lai tur varam sazvanīt nākamās naktsmītnes saimnieku, jo tādi esot te noteikumi, ka saimnieki atved un aizved savus viesus. Ja būtu uzstājuši, ka ar kājām vēlamies doties, tad jau būtu beigās atļāvis. Bet mēs izlēmām doties līdz ciematam, tur nedaudz pasēdēt (uzrakstīt blogu) un tad doties ar kājām uz otru apmetni. Noiet bija plānots ap 7 km. Sākums viegls, gar šoseju, tuksneša malu. Bet pēc laika mums jābrien iekšā tuksnesī, kur ceļš jau paliek grūtāks, jo vietām tīra smilts. Mūsu plāns ir nevis iet apkārt, bet iet pa vienu pārgājiena taku, kas ved pāri klintij, kur it kā pa vidu ir ieleja. Kāpjam augšā. Kāpjam un kāpjam un ieleju neredzam. Esam jau augstu un visu laiku atduramies pret vēl augstāku klinti. Esam jau uzkāpuši gandrīz 1000 metru augstumā un saprotam, ka paliek arvien bīstamāk un nevēlamies riskēt. Ir pats dienas karstākais laiks. Galvā dullums no karstuma. Iesmejam, ka esam pirmie cilvēki uz Marsa, jo segums tieši tāds - akmeņi. Izlemjam, ka neriskēsim un dosimies lejā, un apkārt. Spēki sāk izsīkt. 

Kopumā pēc 4 pavadītām stundām tīrā saulē un noietiem 14 km sasniedzam apmetni. Sākas drebuļi un saprotu, ka esmu dabūjusi karstuma dūrienu. Slikta dūša, galva dulla, seja deg. Visa nakts tiek pavadīta pusmiegā, jo nevar īsti pagulēt un ik pa laikam mainu aukstas kompreses (slapjš krekls uz sejas). Pamazām paliek vieglāk.

Papildu tam visam ir spēcīgas iesnas, jo no karstuma un putekļiem deguns pilns jau no Petras. Viss pastiprinās vēl ar karstuma dūrienu. 

Nomocijusi nakti, ceļamies atkal 5 no rīta, jo jādodas tālāk uz Aqaba, kur pēc sausumā un putekļos pavadītas nedēļas beidzot varēsim izbaudīt ūdeni un kārtīgi izpeldēties. Mums sarunāts, ka apmetnes saimnieks mūs 6:00 aizvedīs uz Visitor centru, kur varēsim ielekt sabiedriskajā transportā, bet neviens nebrauc mums pakaļ. Ja nokavēsim autobusu, taksim tik lielu naudu tērēt nevēlamies un vēl vienu dienu tuksnesī pavadīt arī nē. Beidzot 6:20 mums atbrauc pakaļ. Lecam mašīnā un braucam. Šoferis vēl pa ceļam izdomā apgriezt auto otrādi un parādīt cik skaists saullēkts. Jā, ir, bet mēs kavējam! Piebraukuši pie visitor centra, šoferis saka, ka te nav autobusa pieturas. Jā, ar angļu valodu šajā apmetnē bija mazliet problemātiski. Viņš mūs pavedīšot tālāk pa šoseju. Jau pēc pāris minūtēm viņš ar tālo gaismu signāliem aptur pretī braucošu sabiedrisko autobusu un liek mums tur pārkāpt. Tas ir pareizais autobuss, tikai tas dodas pretējā virzienā, savākt cilvēkus no ciema un tad dosies uz Aqaba. Mums der! Sķiet, ka tas ir skolas autobuss, jo lielākā daļa ir skolēnu un studentu, kas dodas mācīties.

Vēl kāda kultūras īpatnība Jordānijā - te pīpē visur. Kamēr braucām stundu autobusā, šoferis izpīpēja 6 cigaretes. Pieturā iekāpa pasažieris un pabeidza savu cigareti pīpēt autobusā. Arī taksometru šoferi pīpē vedot pasažierus un neviens nejautā vai nav iebildumu. 

Mēs sēžam autobusā, paveram logu vairāk vaļā un domājam par to, ka drīz veldzēsim savus sakarsušos ķermeņus Sarkanajā jūrā. Šīs domas atvaira pat cigarešu dūmus.