0. diena // CEĻĀ

Pirms es rakstu par šodienas ceļu, gribu izteikt milzīgu pateicību par atbalstu. Neko tādu nebiju ne tuvu gaidījusi – mīļie, tuvie, pazīstamie un pavisam svešie. Jūsu ir tik daudz. Jūsu ziņas, laba vēlējumus uzsūcu caur katru savu mazāko šūniņu. Paldies, tas viss man dos spēku un pacietību šajā ceļā.

Šodien ir tā diena, kad īsti tā kā neiet. Gandrīz nokavēju Rīgā reisu, jo stāvēju pie citiem vārtiem (nezinu, kurā brīdī tos nomainīja), izšļācu kolu, lidmašīnā pa gaisu aizmetu ausu aizbāzni, Parīzes lidostā nemācēju ieslēgt bezmaksas ūdens krānu.. tas no negulētās nakts. Es saņemos!

Pirmais šīs dienas lidojums. Mākoņi spēlē spēles un es tiem līdzi.

No Rīgas lidoju ar jauno airBaltic CS300, ļoti komfortabli. Sēdēju pie loga rindā, kur ir tikai 2 sēdvietas. Aizmigu uzreiz, pat nebijām pacēlušies (diezgan loģiski, jo iepriekšējā naktī gulētas vien 2 stundas). Blakussēdētāja kaut kur pazuda, tad nu varēju izpausties visās savās mīļākajās gulēšanas pozās. Izkāpu, protams, kā saburzīta kļavas lapa. 

4 h līdz nākamajam lidojumam Parīzes lidostā. Parīzes lidosta man vienmēr patikusi, jo var klausīties klavierspēli dzīvajā. Varētu jau es ar uzspēlēt, bet vienīgais ko māku ir Aijā žūžū. Nebūs!

Nedienas turpinās – otrais reiss pārcelts par stundu vēlāk. Pirmā diena jau man parāda, ka viegli nebūs, taču tas mani nesatricinās. Bezmaksas WiFi un ūdens ir, ēdienu mamma līdzi sadevusi kravu…sēžu un atpūšos, krāju spēkus. 

Parīzes lidostā izdevās arī parunāt franciski. Mazs puika mani sveicināja: “Bonjour!” Sveicināju pretī. Punkts. Smaids.

EasyJet pilots lidmašīnu nosēdina ar blīkšķi. Kāds iekliedzas, kāda cita telefons atšļūc no beigām līdz manam krēslam. Lai vai kā, bet pirmo reizi pieredzēju, ka abu lidojumu beigās nebija aplausu.

Ielidojot Biarritz lidostā saprotu, ka te neviens nerunā angliski. Ok, pilsētas nosaukumu saprata, autobusa ciparus pateikt mācēja. Gaidu autobusu uz Bayonnes. Braucot pa ceļam ieraugu bariņu jauniešu – baltā tērptus ar sarkaniem aksesuāriem. Pirmā doma – skolēni. Attopos ir taču sestdiena. Jo tuvāk centram braucam, jo tādu paliek vairāk. Un beigās tik daudz, ka autobuss vairs nestājas. Es turpinu braukt, īsti pārliecības, ka braucu pareizi nav. Iebraucot pilsētas centrā saprotu, ka visi iedzīvotāji tādi balti-sarkani. Uzzinu, ka vilciena stacija otrpus upei. Dodos cauri tam milzīgajam festiņam. Nonākot stacijā atrodu beidzot cilvēku, kurš runā angļu valodā. Izradās, ka šobrīd notiek Bayonnes pilsētas svētki – 5 dienas. Un prognozēts, ka šo pasākumu apmeklēs vairāk kā miljons cilvēku.

Karuseļi, skatuves, ielu mākslinieki, baloni, kafejnīcas. Te viss ir dzīvs.

DJ spēlē savu setu otrā stāva logā.

Prieks, ka man bija jāgaida vilciens 2 h, jo kaut kripatiņu varēju izbaudīt viņu svētkus. Visa pilsēta mirdz. 

Vilcienā braucot, beidzot varēju atslābt, jo zināju, ka vilciens nekur tālāk par galamērķi mani neaizvedīs. Un arī tādu man līdzīgo ar somām nu jau bija krietni vairāk. Neesmu es saldumu mīle, bet tas Corny baroniņš, ko notiesāju vilcienā, bija īsta bauda. Pelnīti par šodien pieveikto!

Ceļā kopā pavadītas 16 h. Paspēju arī uz svētceļnieku biroju izņemt svētceļnieku pasi. Un pirmais zīmogs…katrs “pirmais” ir īpašs.

Protams, hostelī uz kuru mani pārlika arī nebija brīvu vietu, taču kopīgiem spēkiem vienu brīvu vietu atradām. Un saimnieks Pančo (īstajā vārdā Pantxo) mani ar prieku uzņēma.

Tagad viss šķiet tik reāli. Beidzot paradās satraukums. Rīt sākšu iet. 

Karstums te ne pa jokam! 
Mammu, tēti, čau! 

Adžī
29.07.2017.