Šorīt no rīta sapratu, ka Camino visu manā vietā ir izdomājis. Ja man būtu atradusies gulta, tad es nebūtu gulējusi tik skaistā vietā kalna galā un satikusi tik jaukus cilvēkus. Tā vietā es būtu kopā ar milzīgu baru un tas vairs nebūtu nemaz emocijām bagāts vakars. Visticamāk.
Es nevarētu sagaidīt saullēktu kalna galā.
Dzerot tēju no rīta, baidos, ka man uz galvas uzgāzīsies saullessargs vai nojume, jo pūš ļoti stiprs vējš. Taču silts.
Ceļu uzsāku caur tiešām lauku laukiem. Gar kūtīm. Mostas dzīvnieki. Smako gaiss.
Ļoti gribētu satikt cilvēku, kas šo bultu izveidoja. No kakām. Lai pajautātu – kādēļ. Jo zīmju bija pietiekoši, lai neapmaldītos.
Pa ceļam atstāju ziņu savām jaukajām draudzenēm no Rumānijas, kuras, diemžēl, atpaliek. Bet es ļoti ceru, ka Santjago vēl tiksimies.
Tā kā vakar nogāju papildu desmit kilometrus, tad šodien plāns tikt līdz Sarria un izmantot iespēju palikt viesnīcā. Tas nozīmē, ka steigties man nav kur, jo gulta garantēta ir. Vispār tāda sajūta, ka sākušās bada spēles. Tik daudz cilvēku iet pēdējos 200 vai 100 km, jo Compostelu (sertifikātu) izsniedz, ja esi nogājis vismaz 100 km vai ar riteni nobraucis vismaz 200 km. Cilvēku ļoti daudz un zūd arī kaut kāds šarms līdz ar to. Tas miers. Tā sajūta – neuztraukties. Bet nu šodien, tad es vēl izbaudīšu dienu nesteidzoties.
Piestāju pēc 8 km, lai uzēstu brokastis. Man atnes divus milzīgus gabalus Tortillas (kartupeļu un olas sacepums).
Apēdusi vienu, es saprotu, ka nav iespējas otru dabūt iekšā. Domāju uzjautāt maisiņu, lai paņemtu līdzi. Bet tad nez no kurienes uz mana galda parādās priekšķepas un smuka suņa galva. Ja šķīvis būtu tuvāk, viņš nemaz atļauju nejautātu.
Tā nu mēs divatā piebeidzām to otru gabalu. Ok, viņš ēda vairāk.
Suns pēkšņi salecas un uzlec uz trepēm, jo gar pašu kafejnīcu, pa ceļu dodas govju kolonna. Priekšā un aizmugurē pa saimniekam. Līdzās divi suņi – viens mazs un reāli nedara neko, otrs kontrolē ganāmpulku. Uz brīdi gan atraujas no darba pienākumiem, lai pakaitinātu manu melno, jauno draugu. Tā nu es tur sēžu pirmajā rindā pie vip galdiņa un vēroju izrādi.
Jau kopš vakardienas parādījušās zīmes uz kurām virsū ir atlikušo kilometru skaits līdz Santjago.
Ieraugot šo ciparu, šķiet tāda kā pastaiga uz veikalu vien, salīdzinot ar kopējo noieto kilometru skaitu. Skaitot šo dienu, pēc grāmatas rādītājiem un šīm zīmēm noieti 700 km, bet pēc mana pulksteņa mērījumiem 760 km. Mazliet neticami.
Šodien kāpju lejā no pēdējās augstākās virsotnes, kas Santjago ceļā man būs. Tāpēc silta vēja pavadīta, soļoju lēnu un iemūžinu savā atmiņā visu, ko redzu.
Sasniegusi nākošo lielāko ciemu – laiks kolai. Jā, to es te dzeru daudz. Bet, ja ejot tiek dzerts ūdens, tad atpūšoties gribās kaut ko saldu un aukstu. Un šodien man kola ar pogledu vai metamkauliņledu.
Pulkstens ir divpadsmit un mani uzrunā korejiete, pēc brīža arī satieku Mateo, ko iepriekš iepazinu, un viņi visi jau iekārtojas alberģēs. Ko? Es esmu nogājusi tikai 13 km, ļoti nesteidzos. Un, kad pasaku, ka taisos vēl 20 km iet, visiem acis lielas. Bet ko darīt alberģē jau tik agri? Ok, var komunicēt ar cilvēkiem. Vai vienkārši bārā dzert. Bet tas nav man. Dodos tālāk.
Izgājusi no pilsētas, saprotu, kādēļ viņi jau tik agri meta mieru – es neesmu paskatījusies laika prognozi un ir ļoti karsts.
Priekšā divas izvēles iespējas – ceļš pāri kalnam vai ceļš apkārt kalnam, pa šoseju un garāks par 6.5 km. Izvēlos kalnu, jo varbūt būs iespēja vēl kādu skatu noķert.
Skatu īsti nebija. Taču viena ļoti jauka, maza baznīca, kas ir arī galerija. Uz galda stāv mākslinieka brilles un ota. Paša nav.
Cilvēku ar nekur nav. Satiku kopumā kādus 6 svētceļniekus un mazajos ciemos pāris vietējos. Viss izmiris. Visi paslēpušies no saules.
Ārā ir ap +40. Pašai slikti nav, bet mana āda. Es cenšos noslēpt visu, ko varu.
Izskatās traki un tā arī bija. Ūdens pudelēs sasilst kādu 15 minūšu laikā. Tik bieži nomainīt to nav iespējas. Dzeru siltu. Vakarā saprotu, ka saule ir pievilkusi arī pie kājām caur legingiem. Vai tā nevar pasildīt arī kādu citu valsti mazliet?
Sasniegusi viesnīcu, es saņemu ziņu no savām draudzenēm. Citēju:
When they say Camino is Magic… Is true! We were walking on this spiritual path, with love in the hearts and you in the mind… And suddenly 4 guys on the bike scream at us: Sorry! … We got on the side, and exactly where I stopped I read on the stone your message!!! The Universe is truly connected with us and that is *Magic* Thank your for sending us messages from the future #CaminoSister
Tāds ir tas Camino – sirsnīgs, pārsteigumiem bagāts, aizraujošs un noteikti neaizmirstams.
Iedvesmai:
Arlabunakti,
Adžī
21.08.2017.
Piezīmes
- Tēja 1 eur
- Brokastis 5 eur
- Pusdienas 8.10 eur
- Kola 1.80 eur
- Kola 1.50 eur
- Pulksteņa mērījums 34 km