Vēl īsumā par vakardienu. Runa nav par to, cik katrs kilometrus iet. Vai par to, ka tie, kuri iet pilno ceļu ir labāki par tiem, kuri veic 100 km. Nē. Es jau iepriekš rakstīju, ka esmu satikusi daudzus, kuri dala ceļu pa posmiem un ir aizraujoši klausīties viņu stāstos. Ir jauki gaidīt nākošo gadu, lai būtu atpakaļ uz ceļa.
Bet vakar es laikam vienkārši piedzīvoju emocionālu kultūršoku.
Mans ceļš – mana kļūda.
Kļūda, ka es paliku pa nakti Sarria un vēlu sāku savu rītu, un nokļuvu pašā pūļa vidū. Runa arī par kultūru – kopš Sarria 99% plākšņu, kas iestrādātas akmens blokos un uz kurām ir uzrakstīti kilometri, vienkārši ir aiznestas prom.
Pat uz viena no akmeņiem bija uzrakstīts “Beidziet zagt plāksnes!” Arī ceļa malas un meži ir piemēsloti ar pudelēm, maisiem, atkritumiem. Atceros, kā mēs savas banānu mizas vai tukšās pudeles nesām desmitiem kilometru, līdz atradām miskasti.
Kā arī tā bļaustīšanās un citu nerespektēšana.
To visu es nesaprotu. Un runa nav par kilometru daudzumu. Bet katram ceļš savs. Un es atradīšu (atradu) veidu kā no tiem izvairīties.
Šonakt sapnī redzēju savu frizieri. Varbūt tādēļ, ka mati neķemmēti trīs nedēļas. Varbūt tādēļ, ka gaišie mati izbalējuši. Vai varbūt tādēļ, ka nolēmu Finesterrē nogriezt un atstāt vienu savu hipiju matu pīni. Protams, kopā ar čupiņu savu matu, kas tur pa vidu. Šķiet, ka sapnī saņēmu tam apstiprinājumu. Čau, Edij! Drīz tiksimies!
Pa ilgiem laikiem pieceļos agri un jau 6:30 pametu alberģi. Ir tumšs un varu izmantot savu jāņtārpiņa lukturi. Ciemā ir aptuveni trīs mājas un astoņas kūtis, un es nevaru atrast zīmes. Sasmejos par sevi – Agnes, nevari atrast izeju no trīs priedēm. Paskatos kartē, it kā jāiet uz ceļu, bet tur zīmju nav. Pēc brīža nāk pāris svētceļnieku, kuri vakar paskatījušies, kur jāiet. Ok, es to iemācījos izdarīt lielajās pilsētās, bet nedomāju, ka jāskatās arī mazajās. Biju gājusi jau pareizi, tikai zīmes patiesi bija tikai pēc kāda gabaliņa.
Šorīt ilgi neredzēta dabas parādība – migla. Biju jau sailgojusies. Tā peld pāri ceļam un caur kokiem izskatās burvīgi.
Esmu priecīga atkal būt viena un izbaudīt mierīgu rītu. Un jums uztaisīju bildi – atrādos, ka viss ir ļoti labi.
Man laikam nekad neapniks runāt ar govīm. Viņas arī atbild. Reizēm.
Ejot gar vienu kūti, saimniece mani paaicina iekšā. Vismaz man tā šķita, ka viņa saka.
Ak, Rīgā tās man pietrūks.
Kamēr ēdu brokastis un runāju ar govīm, Anete mani panāk, kaut izgāja stundu vēlāk par mani. Turpinām ceļu kopā.
Sasniegušas lielāku pilsētu, dzirdu saucam: “Hey! Latvia!” Mani uzrunā lietuviešu meitene. Pārmijot dažus vārdus, noskaidroju, ka meitene dienā veic 50-60 km.
Ja esot iemesls, tad ir jāiet. Iemeslu nejautāju.
Atrodu bankomātu. Uzslēdzu angļu valodu. Un tur rakstīts – pēc pin koda ievadīšanas nospiediet dzelteno pogu, lai apstiprinātu. Bet mēs visi taču zinām, ka dzeltenā poga ir paredzēta nodzēšanai. Protams, ka jāspiež zaļā. Laikam tulkotājs iespaidojies no dzeltenām bultām un sajaucis krāsas.
Atcerieties šo bildi no mana Camino otrās dienas? Tas bija pirms 24 dienām.
Bez nulles šis cipars pavisam citāds šķiet.
Sasniegušas Anetes galamērķi, ieturu pusdienas. Garšīgi!
Anete iet ap 20 km dienā un šodien viņa ar mani kopā nogāja neplānotus ekstra 3.5 km un bija dikti priecīga. Mēs visi šeit viens otru varam iedvesmot – ar atstātām ziņām, ar vārdiem, ar blakus būšanu. Un tas tiešām labi strādā.
Šodien ļoti daudz iedvesmojošu ziņu izlasu. Gandrīz uz katra staba pa kādai vērtīgai domai. Ieraugu vienu vēstījumu, apstājos un saprotu, ka esmu iegājusi rudenī.
Spānija, Tu esi tik dažāda.
Ceļu turpinu caur mežiem. Un tie meži kā tādi svētīgi tuneļi, kuros var paslēpties no saules. Tie ir tik krāšņi. Reizēm koki noliekušies un izveidojuši arkas. Laikam meži ir skaistākie, kas Camino ceļa otrajā pusē ir.
Domāju par to, cik daudz praktisku lietu Camino man ir iemācījis pa šīm trīs nedēļām. Es nebiju iepriekš nekāda pārgājienu būtne. Esmu iemācījusies savu ķermeni, tulznas, krēmus, kā organizēt somu, lai būtu ērti, lasīt grāmatā atrodamās kartes un to mazās norādes. Un tas viss man noderēs nākotnē.
Atnākot uz alberģi, es aizdomājos par to, ka man pēdējo nedēļu un pat vairāk nav grūti. Pēc divu nedēļu iešanas, mans ķermenis pierada pie slodzes. Kājas praktiski nesāp. Tulznu ar gandrīz nav. Somu ar vairs nejūtu. Lūzuma punktu man nav bjis. (Vakardienu to par tādu neuzskatu) Vai es daru kaut ko nepareizi? Man šķita, ka būs puņķi un asaras.
Bet ir miers. Un to es te atbraucu meklēt. Un saņēmu kaudzēm.
Un tagad kaut kas jauns un aizraujošs!
Alberģē satiku kungu Reino ar savu sievu Alisi. Reino veic jau savu devīto Camino. Klausījos viņa stāstos. Un viņš man teica, ka ceļš uz Finesterri caur Muxia ir neiedomājami skaists. No Muxia līdz Finesterrei gar okeāna krastu. Es šo ideju biju atmetusi, jo tas ceļš ir ar līkumu un garāks. Bet pēc sarunas ar Reino, sapratu, ka vajag.
Dienu skaits nemainīsies, bet kilometru skaits gan. 87 km vietā būs jāveic 114 km, tajās pašās man atvēlētajās trīs dienās.
Apskatos, Kiki dāvināto kartīti “Tu visu vari!” Jap, es iešu!
Iedvesmai:
Arlabunakti,
Adžī
23.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 4.50 eur
- Tēja 1.30 eur
- Pusdienas 5.50 eur
- Vakariņas 10 eur
- Alberģe 10 eur
- Pārtika rītdienai 6 eur
- Veļasmazgāšana 4 eur
- Pulksteņa mērījums 37.5 km (ieskaitot pastaigu pa pilsētu)