Pamostos bez modinātāja 5:00. Ļoti gribētu saglabāt šādu režīmu, kad atgriezīšos mājās. Ir tik vērtīgi pirmo stundu veltīt mierīgi sev, lai apdomātu dienas plānus un sakārtotu domas. Bez steigas. Šorīt gan esmu aizmāršīga. Nevaru atrast ūdens pudeli. Atrodu. Kad uzceļu savu smago draudziņu – somu uz pleciem, Alesandro man jautā, kur mans pulkstenis. Kur? Protams, ka somā.
Šodien alberģi pametam lielākā pulkā – itāļu ģimene, Alesandro un es. Daniela nosmejas, ka mana soma ir lielāka par mani. Redz tikai kājas.
Izbaudām vēsumu un mieru, ko rīts mums sniedz, pirms daba mostas. Uzkāpuši pirmajā kalnā, redzam kā saule palēnām novelk segu un mēģina celties.
Tālumā priekšā ejošie svētceļnieki ar lukturiem tumsā izskatās kā mazi jāņtārpiņi.
Pa ceļam var redzēt daudz piemiņas vietu cilvēkiem, kuriem ceļš ir beidzies tajā vietā. To visa ceļa garumā ir daudz. Šorīt mēs īpaši izbaudām kalnu skatus, jo zinām, ka drīz tos nomainīs vienmuļš, garlaicīgs ceļš nepilnu 200 km garumā. Domāju, ka tur arī sāksies īstā cīņa ar sevi, jo pagaidām, kaut arī sāp un grūti, viss šķiet tik skaists un aizraujošs. Labrīt, pasaulīt!
Pa ceļam paejam garām kādam hipijam, kurš nakti pavadījis starp priedēm iekārtā šūpuļtīklā. Vīrietis bauda savu rīta kafiju. Smaržo vīraks. Skaisti tā dzīvot.
Tā kā lielākā daļa ceļa ir veikta pa lauku ceļu, akmeņiem, tad uzkāpjot uz asfalta tas šķiet kā mīksts paklājs. Izbaudu. Jau pāris dienas mežus nomainījuši vīna lauki. Teica, ka neesot vēl gatavas. Vakar arī nebija spēka pārbaudīt, taču šodien ir.
Ir! Ir gatavas!
Tuvojoties pilsētai, ceļš ved caur vairākiem tuneļiem. Iesvesmojoši ir palasīt atstātos vēstījumus. Te daži, kuri iekrita acīs. Man ar jānopērk marķieris, lai varu no sevis ar’ ko atstāt.
Es par Tevi domāju. Ceru, ka Tu par mani arī.
Pirmā lielā pilsēta, redzama jau tālumā. Vēl gan 3 km jāiet.
Ļoti skaista pilsēta.
Ienākot pilsētā dodamies uz parku, kur ēnā atpūtāmies 5 h. Paēdām pusdienas un tad turpinājām ceļu. Yes! Beidzot noder arī pašpiepūšamais matracis. Aizmiegu parkā. 17tos ceļamies, lai izmestu loku pa pilsētu, līdz katedrālei un tad prom. Karstums vēl neizturams. Slīdam gar māju sienām, kur kaut nedaudz ēna. Pametot pilsētu daba mūs lutināja.
Ceļš līku loču un mēs tāpat – no ēnas uz ēnu, kur iespējams.
Šis bija skaisti!
Pa mežiņu vāvere meklē riekstus un zaķi silda ļipas. Pēc septiņiem beidzot ēnā jau paliek ciešami. Vēl mazliet un redzama jau pilsēta. Pa ceļam paspēju norīt, patiešām norīt, ķekaru vīnogu.
P.s. pilsētā veikalā nopirkām šprices. Kaut ko tulznās špricēsim. Darbojoties ļoti labi.
Rīt arī mums sestdiena. Atļausim sev stundiņu ilgāk pagulēt un iesim tik ap 23 km.
Arlabunakti,
Adžī
4.08.2017.
Piezīmes
- Brokastu tēja 1.20 eur
- Pusdienas 7.50 eur
- Elastīgie plāksteri un šprice 3.70 eur
- Alberģe 10 eur
- Pulksteņa mèrījums 41 km (ieskaitot 5 h pilsētā)