“Pieveicot savu Camino, aizbrauc pirmais, ja iespējams.” Tāds būtu jaunas Camino likums. Atvadīšanās un sava reisa gaidīšana lauž sirdi smalkos gabalos.
Klusums. Bet citādāks klusums. Apkārt pūļi, bet vientulības sajūta nepamet ne mirkli. Laiks. Laiks visu sakārtos.
_________
Mīļie, tuvie, tālākie un pavisam svešie! Pēc mana pirmā bloga ieraksta, jūs pārspridzinājāt labo domu maisu. Es nevienu sekundi nebiju cerējusi uz tādu atbalstu. Jūsu ziņas, laba vēlējumi, soļošana kopā ar mani, man deva milzu spēku. It sevišķi sākumā, kad man bija nepieciešama drosme, uzticēšanās sev un mazliet veiksmes, lai viss izdodas. Es paklanos jums – ikvienam, kas dzīvoja un juta man līdzi. Es pateicos jums no visas sirds. Saņemot ziņas no jums, kuri sapņo par Camino, no jums, kuri izdzīvo savu ceļu otrreiz, no jums, kuri tikai uzsāk savu ceļu, no jums, kuri vienkārši jūt līdzi, tas mani aizkustināja līdz mazākajam kauliņam. Šie bija vieni no emocionālākajiem brīžiem manā ceļā. Katru tādu reizi iedomājos par mājām.
Es jutos patiesi mīlēta. Un tagad es zinu – mani mīl!
Un, ja es kādu no jums iedvesmoju uz kādu drosmīgāku lēmumu vai vienkārši iedvesmoju iziet no mājas un baudīt, tad es esmu veikusi vēl svētīgāku ceļu par Camino.
Es sūtu jums milzu mīlestību atpakaļ. Vairosim to!
Mammu un tēti! Jūs esat mans lielākais atbalsts. Bez jums manis nebūtu un ne tikai burtiskā nozīmē. Paldies, ka izvēlējāties mani. Priekš manis labāku par jums uz pasaules nav!
Camino! Camino man iemācīja mieru, drosmi, pacietību, pieklājību, dalīšanos, prieku. Camino man iemācīja kultūru, tradīcijas un vēsturi. Bet visvairāk – būt pateicīgai. Būt pateicīgai par katru mazāko vēja pūsmu, par ēnu, par sauli, par zvaigznēm, par mēnesi, par ūdeni, par meža smaržu, par smūtiju mežā, par vīnogām, par dzīvniekiem ar ko parunāt, par tīru dvieli, par baseinu, par siltu dušu, par aukstu dušu, par lielu tējas krūzi, par satiktiem cilvēkiem un to atbalstu, un vēl un vēl. Saraksts ir bezgalīgs.
Es atradu to, ko meklēju. Mieru. Es redzēju pasauli. Es iemīlējos. Es atradu sevi. Es iemīlēju sevi. Es biju brīva. Es biju laimīga. Un noteikti es biju pateicīga, kas darīja mani vēl laimīgāku.
Ja Tu šaubies vai iet Camino – jā, iet!
Jo Camino ir maģisks. Es savu pirmo bultu ieraudzīju jau lidojumā uz Parīzi. Vai tas nav maģiski?
Un noteikti iet pilno. Jo pēc divām nedēļām tikai kājas un ķermenis pierod, un tad sākas īstā Camino baudīšana.
Un nesatraucies – soli pa solim, Tu nonāksi galamērķī.
_________
– Agnes, vai Tu esi bijusi Spānijā?
– Ou! Tu pat nevari iedomāties! Ar ko, lai sāk….
__________
BUEN CAMINO!
Milzu pateicībā,
Adžī
30.08.2017.
